Ēnohs ar Dievu nestaigāja kaut kādā transa stāvoklī [85] vai atklāsmē, bet visos savas ikdienas dzīves pienākumos. Viņš nekļuva par vientuli, pilnīgi noslēdzoties no pasaules, jo viņam šajā zemē bija Dieva noteikts uzdevums. Savā ģimenē un satiksmē ar cilvēkiem kā vīrs un tēvs, kā draugs un pilsonis viņš palika stingrs, nelokāms Dieva kalps.
Viņa sirds bija saskaņā ar Dieva prātu, jo, kad “divi kopā staigā, vai tad tie nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?” (Amosa 3:3) Un šī svētā staigāšana turpinājās trīssimt gadus. Nav daudz kristiešu, kuri staigātu nopietnāk un svētāk, zinot, ka viņiem dzīvošanai atlicis pavisam īss laiks vai ka Kristus atnākšana ir jau pie durvīm. Bet, gadsimtiem aizritot, Ēnoha ticība kļuva tikai vēl stiprāka un viņa mīlestība vēl dedzīgāka.
Ēnohs bija vīrs ar spēcīgu, augsti izglītotu prātu un plašām zināšanām; Dievs viņu pagodināja ar sevišķām atklāsmēm. Tomēr, atrazdamies pastāvīgā satiksmē ar Debesīm un ik brīdi izjūtot dievišķo varenību un pilnību, viņš vienmēr palika viens no vispazemīgākajiem cilvēkiem. Jo ciešāka izveidojās viņa savienība ar Dievu, jo dziļāka bija arī personīgā vājuma un nepilnības sajūta.
Pieaugošās bezdievības un ļaunuma apbēdināts un baidīdamies, ka citu neticība nemazina viņa paša godbijību pret Dievu, Ēnohs izvairījās no pastāvīgas satiksmes ar šiem cilvēkiem un daudz laika pavadīja vienatnē, kur nodevās pārdomām un lūgšanām. Tā viņš staigāja ar Dievu un centās arvien labāk izprast Kunga prātu, lai varētu to izpildīt. Lūgšana viņam bija kā dvēseles elpa. Viņš dzīvoja tiešā Debesu atmosfērā.
Ar svēto eņģeļu starpniecību Dievs Ēnoham atklāja savu nodomu iznīcināt pasauli Plūdos, kā arī vēl skaidrāk izklāstīja visu atpestīšanas plānu. Praviešu Gara skatījumā Viņš to vadīja cauri paaudzēm, kam nāksies dzīvot pēc grēka Plūdiem, un rādīja lielos notikumus, kas saistījās ar Kristus otro nākšanu un pasaules galu.
Ēnohu satrauca arī nāves jautājums. Viņam šķita, ka taisnie, tāpat kā bezdievīgie, kļūst par pīšļiem un ka tas būs viņu gals. Tam bija grūti iedomāties taisno dzīvi pēc nonākšanas kapā. Pravietiskās atklāsmēs viņš saņēma norādījumus par Kristus nāvi, kur tika rādīta arī Kunga nākšana godībā, visu svēto eņģeļu pavadībā, lai atbrīvotu savus ļaudis no kapa varas. Viņš redzēja pasaules samaitāto stāvokli tad, kad [86] Kristum būs jāparādās otro reizi, — ka tajā laikā virs zemes dzīvos lielīga, uzpūtīga un stūrgalvīga paaudze, kas aizliegs vienīgo Dievu un Kungu, Jēzu Kristu, mīdīs kājām baušļus un nicinās atpirkšanas darbu. Viņš redzēja taisnos, vainagotus ar slavu un godu, un bezdievīgos, aizdzītus no Kunga vaiga un uguns liesmu aprītus.
Ēnohs kļuva par patiesības sludinātāju, stāstīdams ļaudīm, ko Kungs viņam atklājis. Kas bijās Dievu, tie uzmeklēja šo svēto vīru, lai klausītos pamācības un piedalītos lūgšanās. Viņš darbojās arī atklāti, nesdams Dieva vēsti visiem, kas vien vēlējās uzklausīt biedinošos vārdus. Viņa darbība neaprobežojās tikai ar Seta bērniem. Arī tajā zemē, uz kuru Kains bija centies aizbēgt no Kunga vaiga, viņš pasludināja atklāsmē redzētās brīnišķās lietas. Viņš sacīja: “Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ (..).” (Jūda 14,15)
Grēku viņš norāja bez kādām bailēm. Sludinādams sava laika ļaudīm Dieva mīlestību Kristū un aicinādams viņus atstāt savus ļaunos ceļus, viņš reizē arī nosodīja pieaugošo bezdievību un brīdināja Zemes iedzīvotājus, ka pārkāpēji noteikti saņems pelnīto sodu. Ēnohs runāja Kristus Garā. Šis Gars parādās ne tikai mīlestības, žēlastības vai aicinājuma vārdos; svētie vīri nerunāja tikai patīkamas lietas. Dievs savu sūtņu sirdīs un uz viņu lūpām liek patiesības, kas ir asas un griezīgas kā abpusēji uzasināts zobens.
Klausītāji izjuta Dieva spēku, kurā darbojās Viņa kalps. Daži ņēma vērā brīdinājumus un atstāja savus grēkus, bet lielākais vairums par svinīgo vēsti tikai zobojās un savos bezdievīgajos ceļos kļuva vēl pārdrošāki. Pēdējās dienās Dieva kalpiem pasaulei jāsniedz līdzīga vēsts, un viņus tāpat saņems ar neticību un izsmieklu. Pirmsplūdu pasaule atmeta tā cilvēka brīdinošos vārdus, kurš staigāja ar Dievu. Tāpat arī pēdējā cilts neņems vērā Dieva sūtņu brīdinājumus.
Darbojoties citu labā, Ēnohs pastāvīgi uzturēja satiksmi ar Dievu. Jo smagāks un nospiedošāks kļuva viņa darbs, jo pastāvīgākas un sirsnīgākas veidojās lūgšanas. [87] Laiku pa laikam viņš turpināja izvairīties no jebkādas sabiedrības. Kādu brīdi uzturēdamies starp ļaudīm un pamācīdams tos gan ar norādījumiem, gan priekšzīmi, tas atkal uz zināmu laiku noslēdzās vienatnē, jo viņam slāpa pēc Debesu atziņām, kuras varēja sniegt vienīgi Dievs. Šādā satiksmē ar Kungu Ēnohs arvien vairāk sāka atstarot Dieva līdzību, — viņa vaigs mirdzēja svētā gaismā, kāda apgaismoja arī Jēzus seju. Pēc Ēnoha atgriešanās no tādas satiksmes ar Dievu pat bezdievīgie ar godbijību vēroja viņa sejas izteiksmes pārvērtību.
Cilvēku ļaunums bija sasniedzis tādu pakāpi, ka pār tiem tika izteikts pazudinošs spriedums. Aizritot gadam pēc gada, cilvēku grēku straume kļuva arvien dziļāka un dziļāka un arvien tumšāki pār tiem savilkās Dieva sodības mākoņi. Tomēr ticības liecinieks Ēnohs turpināja iet savu ceļu, brīdinot, lūdzot un aicinot, cenšoties apturēt ļaunuma straumi un novērst taisnīgās atmaksas bultas. Lai gan viņa brīdinājumus nelika vērā grēcīgie, izpriecu kārie ļaudis, tomēr Ēnohs saņēma liecību, ka Dievs viņa darbu atzīst, un uzticīgi turpināja cīnīties pret visu pārvarošo ļaunumu, līdz Kungs to no grēcīgās pasaules ieveda skaidrajās Debesīs.
Pirmsplūdu laikmeta ļaudis izsmēja tā cilvēka muļķību, kurš nekrāja zeltu un sudrabu vai arī necentās pēc laicīgiem īpašumiem. Bet Ēnoha sirds tiecās pēc mūžīgiem dārgumiem. Viņš lūkojās uz Debesu pilsētu. Tas bija redzējis Ķēniņu Viņa skaistumā Ciānā. Viņa domas, sirds un sarunas kavējās Debesīs. Jo lielāka kļuva bezdievība, jo dedzīgāk tas ilgojās pēc Dieva mājvietām. Būdams vēl uz zemes, viņš ticībā jau dzīvoja gaismas valstībā.
“Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat. 5:8) Trīssimt gadus Ēnohs tiecās pēc dvēseles skaidrības, lai nonāktu saskaņā ar Debesīm. Trīssimt gadus viņš staigāja ar Dievu. Dienu no dienas tas ilgojās pēc ciešākas savienības ar Kungu, kas kļuva arvien sirsnīgāka, līdz Dievs viņu paņēma pie sevis. Viņš bija stāvējis uz mūžības sliekšņa, tikai viens solis to šķīra no svētās, laimīgās zemes, un tad atvērās tās vārti; staigāšana ar Dievu, kas tik ilgus gadus bija kopta virs zemes, turpinājās tālāk, un viņš kā pirmais no cilvēkiem iegāja pa svētās pilsētas vārtiem.
Uz Zemes bija jūtams šī cilvēka zaudējums. Tagad pietrūka tās balss, kas [88] dienu no dienas ļaudis bija brīdinājusi un pamācījusi. Daži no taisnajiem un arī no bezdievīgajiem, kas bija liecinieki viņa aiziešanai, palika cerībā, ka viņš atkal nogājis uz kādu no savām vientuļajām vietām, tādēļ tie, kas viņu mīlēja, sāka to meklēt, kā vēlāk praviešu bērni meklēja Eliju, bet viss velti. Tie ziņoja, ka viņš nekur nav atrodams, jo Dievs to ir paņēmis.
Ar Ēnoha pārvēršanu Dievs gribēja sniegt svarīgu mācību. Draudēja briesmas, ka cilvēki zaudēs drosmi briesmīgo seku dēļ, kuras izsauca Ādama grēks. Daudzi bija gatavi teikt: “Ko tas palīdz, ka mēs bīstamies Kungu un turam Viņa baušļus, ja pār cilvēci guļ smags lāsts un nāve ir mūsu visu daļa?” Bet mācības, kuras Dievs bija devis Ādamam, kuras atkārtoja Sets un izdzīvoja Ēnohs, izkliedēja visu tumsu un neziņu un deva cilvēkiem cerību, ka tā, kā caur Ādamu ienākusi nāve, tā caur apsolīto Pestītāju nāks mūžīgā dzīvība un nemirstība. Sātans spieda cilvēkus ticēt, ka taisniem nav nekādas algas, ne arī sods bezdievīgiem un ka cilvēkiem nav iespējams paklausīt dievišķajiem likumiem.
Bet gadījumā ar Ēnohu Kungs paskaidroja, ka “Viņš ir, un ka viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”. (Ebr. 11:6) Kungs apliecināja, ko darīs to labā, kas tur Viņa likumus. Ļaudis saņēma mācību, ka Dieva baušļiem ir iespējams paklausīt, ka tiem, atrodoties pat visgrēcīgāko un samaitātāko vidū, Dieva žēlastībā iespējams turēties pretī kārdināšanām un kļūt šķīstiem un svētiem. Ēnoha piemērā viņiem tika dots pierādījums tādas dzīves svētībām. Uzņemšana Debesīs apstiprināja viņa pravietojumu patiesumu par nākotnē apsolīto algu, — par prieku, godību un nemirstību paklausīgajiem, bet lāstu, ciešanas un nāvi pārkāpējiem.
“Ticības spēkā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi (..). Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka Viņš Dievam paticis.” (Ebr. 11:5) Pasaulē, kura lielās bezdievības dēļ jau bija nolemta bojāejai, Ēnohs dzīvoja tik ciešā savienībā ar Dievu, ka tam neļāva nonākt nāves varā. Šī pravieša dievišķais raksturs liecina par svētuma stāvokli, kāds jāiegūst visiem tiem, kuri uz Kristus otrās nākšanas laiku “būs atpirkti no pasaules”. (Atkl. 14:3) [89] Tad, tāpat kā pirms grēku Plūdiem, pasauli pārņems vispārēja bezdievība. Paklausot savas samaitātās sirds tieksmēm un pasaulīgās gudrības pievilti, cilvēki sacelsies pret Debesu autoritāti. Bet Dieva ļaudis, līdzīgi Ēnoham, meklēs sirds skaidrību un pilnīgu saskaņošanos ar Viņa prātu, līdz tie atstaros Kristus līdzību. Tāpat kā Ēnohs, viņi pasauli brīdinās par Kristus otro nākšanu, par sodību, kas piemeklēs pārkāpējus, un ar svētu dzīvi un tīru valodu notiesās bezdievīgo grēkus.
Kā Ēnohs tika paņemts Debesīs pirms pasaule gāja bojā Plūdos, tāpat dzīvie taisnie tiks paņemti no pasaules, pirms to iznīcinās ugunī. Apustulis saka: “Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. “ (1. Kor. 15:51,52) “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!” (1. Tes. 4:16-18)