[90] Noas dienās pār zemi gulēja divkāršs lāsts — Ādama pārkāpuma un Kaina izdarītās slepkavības dēļ. Tomēr tas vēl nebija sevišķi pārveidojis dabas ārējo izskatu. Trūdēšanas pazīmes bija acīm redzamas, bet Dieva aizgādībā zeme vēl arvien bija skaista un bagāta. Pakalnus klāja majestātiski koki, ap kuriem vijās augļu pārpilnās vīnogulāju stīgas. Plašie, dārziem līdzīgie klajumi tērpās krāšņā zaļumā un gaisu pildīja tūkstošiem ziedu jaukā smarža. Zemes augļi bija tik daudzveidīgi, ka, likās, tiem nav robežu. Koki ar savu lielumu un skaistumu, kā arī ar simetrijas pilnību tālu pārsniedza mūsdienās sastopamos. Koksne sastāvēja no smalkām šķiedrām un cietas vielas, kas stipri atgādināja akmeni un izturības ziņā tikai nedaudz no tā atpalika. Visur lielos daudzumos varēja atrast zeltu un dārgakmeņus.
Cilvēce vēl bija saglabājusi daudz pirmatnējā spēka. Tikai nedaudzas paaudzes bija pagājušas, kopš Ādams vairs nevarēja pieiet kokam, kas pagarināja cilvēka mūžu, bet tomēr to vēl arvien mēroja gadu simtiem. Ja šie ilgi dzīvojošie un apdāvinātie ļaudis būtu svētījušies, lai kalpotu Dievam, tad viņi Radītāja vārdu darītu slavenu virs zemes un atbilstu nolūkam, kādēļ tiem bija dota dzīvība. Bet viņi to nedarīja. Tajā laikā dzīvoja daudz vareni, liela auguma un spēcīgi vīri, slaveni ar savu gudrību, spējīgi veikt vissarežģītākos un brīnišķīgākos darbus, bet viņu vaina ar neierobežotu nodošanos grēkam bija proporcionāla to gudrībai un gara spējām.
Šiem pirmsplūdu ļaudīm Dievs bija devis lielas un bagātas dāvanas, bet viņi tās izlietoja sevis pagodināšanai un svētības pārvērta lāstos, jo tām pieķērās vairāk nekā pašam svētību Devējam. Zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un vislabākos kokus tie izlietoja savu mājvietu celšanai un iekārtošanai, cenšoties viens otru pārspēt dzīvokļu izgreznošanā un izdomas bagātībā. Nododamies izpriecām un ļaunumam, viņi [91] tiecās apmierināt vienīgi savas lepnās sirds iekāres. Nevēlēdamies Dievu ne atzīt, ne atcerēties, tie drīz vien sāka Viņu pilnīgi noliegt un Dieva vietā pielūdza dabu. Tie pagodināja cilvēka ģēniju, kalpoja savam roku darbam un mācīja bērnus locīt ceļus izgrieztu tēlu priekšā. Zaļajos laukos un vareno koku ēnā viņi iekārtoja altārus saviem elkiem. Plašās birzis, kuras visu gadu saglabāja savu lapu rotu, tika veltītas neīsto dievu pagodināšanai. Ar šīm birzīm bija savienoti grezni dārzi; pār viņu garajām līkloču alejām pāri liecās visdažādāko šķirņu augļu koki. Tos rotāja iespaidīgas statujas, un tur bija viss, kas cilvēku varēja sajūsmināt vai kalpot baudkāro ļaužu tieksmēm, vilinot viņus piedalīties elku pielūgšanā.
Cilvēki aizmirsa Dievu un pielūdza savu izdomu tēlus, kam sekoja arvien dziļāka un dziļāka pagrimšana. Dziesminieks apraksta iespaidu, kādu uz elku pielūdzējiem atstāj šo tēlu pagodināšana. Viņš saka: “Tādi pat ir arī tie, kas tos darina un kas uz tiem paļaujas.” (Ps.115:8) Cilvēka prātā ir nerakstīts likums, ka mēs pārveidojamies uzlūkojot. Cilvēks nevar pacelties augstāk par to, kādi ir viņa patiesības, skaidrības un svētuma priekšstati. Ja prāts nekad netieksies augstāk par cilvēcisko līmeni, ja to ticībā nenodarbinās ar bezgalīgo mīlestību un gudrību, tad cilvēks grims arvien zemāk un zemāk. Neīsto dievu pielūdzēji savas dievības ietērpa cilvēciskās vājībās un kaislībās, kas viņu rakstura paraugu padarīja līdzīgu grēcīgam cilvēkam, un sekas bija neizbēgamas. “(..) Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu. (..) Bet zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu.” (1. Moz. 6:5,11) Dievs cilvēkiem par dzīves mērauklu bija devis savus baušļus, bet tie pārkāpa Viņa likumus, kā rezultātā sekoja visnekrietnākie grēki. Ļaunprātība bija atklāta un nekaunīga, taisnību mina dubļos un uz Debesīm pacēlās apspiesto ļaužu kliedzieni.
Pretēji Dieva sākotnējiem nodomiem, jau agri ieviesās daudzsievība. Kungs Ādamam deva vienu sievu, ar to apliecinādams [92] savu nostāju šajā lietā. Pēc grēkā krišanas cilvēki sekoja savām grēcīgajām tieksmēm un tāpēc ātri vairojās noziegumi un ciešanas. Netika ievērotas ne laulības saites, ne īpašuma tiesības. Kas iekāroja sava tuvākā sievu vai īpašumu, ņēma to ar spēku, un ļaudis priecājās par saviem varas darbiem. Viņi uzjautrinājās, iznīcinādami dzīvniekus, un gaļas barības lietošana tos darīja vēl briesmīgākus un asinskārākus, līdz tie arī cilvēka dzīvību sāka uzlūkot ar apbrīnojamu vienaldzību.
asaule vēl atradās bērnu autos, un tomēr ļaunums jau bija sasniedzis tādu dziļumu un plašumu, ka Dievs to vairs nevarēja paciest un teica: “Es iznīcināšu no zemes virsas cilvēku, kuru Es esmu radījis (..).” (1. Moz. 6:7) (Sk. Pielikumā, 1. piezīme.) Dievs paziņoja, ka Viņa Gars vairs nenopūlēsies ar šo grēcīgo cilti. Ja tie nemitēsies aptraipīt ar saviem grēkiem zemi un tās bagātības, tad Viņš tos ir nodomājis izdeldēt no savas radības un iznīcināt visu, ar ko bija vēlējies cilvēkus aplaimot. Viņš gribēja izdeldēt visus lauka zvērus un visu stādu valsti, kas deva tādu barības pārpilnību, un tā plašo zemi pārvērst par postažu un drupu kaudzi.
Visu pārņemošās samaitātības vidū Metuzāls, Noa un daudzi citi pūlējās uzturēt dzīvu patiesā Dieva atziņu un apturēt ļaunuma straumi. Simt divdesmit gadus pirms grēku Plūdiem Kungs, sūtīdams eņģeli, paziņoja Noam savu nodomu un uzdeva tam gatavot šķirstu. Celtniecības laikā viņam vajadzēja sludināt, ka Dievs pār zemi vedīs Ūdensplūdus un iznīcinās visus bezdievīgos. Kas šai vēstij ticēs un šim notikumam sagatavosies ar nožēlu un dzīvesveida izmaiņu, tas atradīs piedošanu un tiks glābts. Ēnohs saviem bērniem jau bija stāstījis, ko Dievs viņam rādījis attiecībā uz Plūdiem, un arī Metuzāls un viņa dēli, kas vēl dzīvoja un dzirdēja Noas sludināšanu, palīdzēja viņam būvēt šo šķirstu.
Dievs Noam deva noteiktus šķirsta izmērus un paskaidroja par katras atsevišķas daļas iekārtošanu. Cilvēka gudrība tik stipru un izturīgu celtni nespētu izdomāt. Dievs veidoja plānu, un Noa to īstenoja dzīvē. Šķirsts tika būvēts kā kuģa korpuss, lai varētu peldēt ūdenī, bet zināmā mērā tomēr vairāk līdzinājās mājai. Tam bija trīs stāvi, bet tikai vienas durvis sānos. Apgaismojums tika plānots no augšas, un dažādās telpas bija tā [95] iekārtotas, lai gaišs būtu it visur. Šķirsta celšanai lietoja ciprešu koku, ko puve neskāra gadsimtiem ilgi. Šīs milzu celtnes iekārtošana bija ļoti gauss un smags darbs. Koku milzīgā lieluma un cietuma dēļ apstrādāšana prasīja daudz ievērojamāku piepūli, nekā tagad pie kuģu korpusa būves, kaut arī tā laika cilvēku spēks bija daudz lielāks. Tika darīts viss, ko cilvēks varēja darīt. Un tomēr šķirsts pats no sevis nespētu turēties pretī vētrām, kurām vajadzēja nākt pār zemi. Vienīgi Dievs varēja pasargāt savus kalpus šajos bangojošajos ūdeņos.
“Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu attiecībā uz vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.” (Ebr. 11:7) Izteikdams brīdinājumu pasaulei, Noa ar saviem darbiem liecināja, ka tic šai brīdinošajai vēstij. Tā viņa ticība kļuva pilnīga un arī citiem redzama. Viņš sniedza pasaulei piemēru, ka tic tam, ko Dievs saka. Šķirsta būvē viņš ieguldīja visu savu īpašumu. Kad Noa milzu laivu sāka celt uz sauszemes, no visām pusēm nāca ļaužu pulki, lai redzētu šo sevišķo skatu un paklausītos īpatnējā sludinātāja nopietnajos, dedzīgajos vārdos. Katrs āmura sitiens pie šķirsta būves nodeva ļaudīm svinīgu liecību.
No sākuma šķita, ka sniegto brīdinājumu pieņems daudzi, tomēr tie neatgriezās pie Dieva no visas sirds. Viņi nebija gatavi atstāt savus grēkus. Garais laika sprīdis līdz Plūdu nākšanai pārbaudīja viņu ticību, un tie šo pārbaudi neizturēja. Vispārējās neticības pārspēti tie beidzot pievienojās saviem agrākajiem draugiem svinīgās vēsts atmešanā. Daži jutās dziļi aizkustināti un būtu klausījuši biedinājuma vārdus, bet visapkārt bija tik daudzi, kas smējās un zobojās, ka arī viņus pārņēma tas pats gars — pretoties žēlastības aicinājumam, un tie kļuva par drošākajiem un izaicinošākajiem smējējiem; jo neviens nav tik nesavaldīgs un neiet tik tālu savos grēkos kā tie, kuri kādreiz ir pieņēmuši gaismu, bet pēc tam nostājas pret Dieva Gara pārliecinošo iespaidu.
Ne visi tā laika cilvēki vārda tiešākajā nozīmē bija elku kalpi. Daudzi sevi uzskatīja par Dieva pielūdzējiem. [96] Tie apgalvoja, ka viņu elku bildes esot dievības attēlojums un ka cilvēki ar to iegūstot skaidrāku priekšstatu par Dievu. Šī šķira pirmā atmeta Noas sludināšanu. Viņu cenšanās attēlot Dievu ar materiālo pasauli padarīja tos aklus pret Dieva majestāti un varenību; tie vairs nespēja izprast Viņa rakstura skaidrību, ne arī Viņa prasību svētumu un nemainīgumu. Jo vispārīgāks kļuva grēks, jo mazāk grēcīgs tas šķita, un beidzot tie paziņoja, ka dievišķie likumi vairs neesot spēkā, jo sodīt pārkāpējus esot pret Dieva dabu; viņi noliedza, ka zemi varētu piemeklēt Dieva sodība. Ja tā laika cilvēki būtu klausījuši Dieva likumiem, tad tie Viņa kalpa brīdinošajos vārdos pazītu Dieva balsi, bet līdz ar gaismas atmešanu viņu prāts bija tik tālu aptumšots, ka tie Noas vēstī tiešām saskatīja tikai tukšus maldus.
Ļaužu vairākums neatradās taisnības pusē. Pasaule bija atkāpusies no Dieva patiesības un Viņa likumiem un Nou uzlūkoja kā fanātiķi. Kad sātans kārdināja Ievu nepaklausīt Dievam, viņš tai teica: “Jūs nemirsiet vis.” (1. Moz. 3:4) Lieli vīri, pasaulē godāti gudri cilvēki tagad atkārtoja to pašu: “Dievs ar saviem draudiem,” tie teica, “grib mūs tikai iebiedēt, bet tie nekad nepiepildīsies. Jums nav ko baidīties, jo tāds notikums kā Zemes izpostīšana ar Dieva roku, ko Viņš pats veidojis, un to radījumu sodīšana, ko Viņš radījis, nekad nevar notikt. Esiet mierīgi, nebīstieties. Noa ir traks fanātiķis.” Un pasaule uzjautrinājās par vecā šķietami pieviltā vīra muļķību. Tā vietā, lai savu sirdi pazemotu Dieva priekšā, viņi turpināja nepaklausību un ļaunos darbus, it kā Dievs uz tiem ar sava kalpa muti nekad nebūtu runājis.