[71] Kains un Ābels — divi Ādama dēli — savā raksturā viens no otra ļoti atšķīrās. Ābels bija Dievam uzticīgs; viņš redzēja, ka Dievs pret kritušo cilvēku ir rīkojies taisni un žēlīgi un ar pateicību pieņēma pestīšanas cerību. Bet Kains nodevās sacelšanās jūtām un kurnēja pret Dievu par lāstu, kas Ādama grēka dēļ bija izteikts pār zemi un cilvēku cilti. Viņš savām domām ļāva iet to pašu ceļu, kas pie krišanas noveda sātanu. Viņš tīkoja paaugstināties un apšaubīja dievišķo taisnību un autoritāti.
Lai redzētu, vai viņi tic un paklausa Dieva Vārdam, abi brāļi tika pārbaudīti tāpat, kā Ādams. Viņi pazina cilvēces glābšanas plānu un izprata arī Dieva iekārtoto upuru sistēmu. Tie zināja, ka ar šiem upuriem jāparāda ticība Pestītājam, uz ko upuri norādīja, ar to atzīstot, ka ir pilnīgi atkarīgi no sava Glābēja piedodošās mīlestības. Viņi arī zināja, ka tādā veidā saskaņojoties ar dievišķo atpestīšanas plānu, tie paliks paklausīgi Dievam. Grēku nevarēja piedot bez asins izliešanas, un, upurējot sava ganāmpulka pirmajos, viņiem vajadzēja parādīt ticību Kristus asinīm kā apsolītai izpirkšanas maksai. Turklāt Kungam kā pateicības upurus vajadzēja dot arī pirmos ienākušos zemes augļus.
Abi brāļi uzcēla vienādus altārus un katrs pienesa savu upuri. Saskaņā ar Dieva norādījumu, Ābels upurēja no sava ganāmpulka. “Un tas Kungs skatījās uz Ābelu un viņa dāvanām ar labpatiku.” (1. Moz. 4:4) No Debesīm krita uguns un upuri aprija. Bet Kains neņēma vērā skaidri izteikto Dieva norādījumu un upurēja tikai augļus. Tāpēc arī nenotika nekāda zīme no Debesīm, kas rādītu, ka upuris ir atzīts. Ābels lūdza savu brāli Dievam tuvoties pa Viņa norādīto ceļu, bet brāļa lūgums Kainu darīja tikai vēl apņēmīgāku turēties pēc sava prāta. [72] Būdams vecāks par Ābelu, viņš nevēlējās, ka to pamācītu, un šo padomu neņēma vērā.
Kains Dieva priekšā nāca kurnēdams un savā sirdī neticēdams apsolītajam Upurim un upuru pienešanas vajadzībai. Viņa ziedojums neizteica nekādu grēku nožēlu. Viņš domāja līdzīgi daudziem citiem šodien, ka tā būtu sava nespēka atzīšana, ja tas visos sīkumos ievērotu Dieva norādījumus un savu izglābšanu darītu atkarīgu vienīgi no ticības apsolītā Pestītāja salīdzinošajam darbam. Kains gribēja rīkoties patstāvīgi. Viņš pie Dieva gribēja nākt ar savu paša nopelnu. Viņš nevēlējās upurēt jēru, pienesot tā asinis kopā ar savām upura dāvanām, bet gribēja upurēt pats savus augļus, pats sava darba ieguvumu. Savu upuri viņš deva it kā parādīdams Dievam labvēlību, tādā veidā cerot saņemt dievišķo atzinību. Kains paklausīja tik daudz, ka uzcēla altāri un tur upurēja, bet tā bija tikai daļēja paklausība. Svarīgākā daļa — nepieciešamība atzīt vajadzību pēc Glābēja — netika ņemta vērā.
Attiecībā uz savu izcelsmi un reliģisko audzināšanu šie brāļi atradās līdzīgā stāvoklī. Abi bija grēcinieki un abi atzina Dieva prasības attiecībā uz Viņa godāšanu un pielūgšanu. Pēc ārējā izskata viņu reliģija līdz zināmam punktam bija līdzīga, bet tālāk jau atšķirība starp abiem bija ļoti liela.
“Ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains (..).” (Ebr. 11:4) Ābels ņēma vērā atpestīšanas lielos pamatprincipus. Viņš sevi atzina par grēcinieku un saprata, ka grēks un tā alga — nāve tam neļauj tuvoties Dievam. Viņš pienesa nokauto upuri, ziedoto dzīvnieku, tādā veidā atzīdams pārkāptā likuma prasības. Redzot izlietās asinis, viņš raudzījās uz Upuri nākotnē — pie krusta Golgātā mirstošo Jēzu un, uzticēdamies šai paredzētajai atpirkšanas maksai, saņēma apliecinājumu, ka ir taisns un viņa upuris tiek pieņemts.
Kainam bija tādas pašas iespējas iepazīties un ņemt vērā šīs svarīgās atziņas. Viņš nekļuva par patvaļīgas rīcības upuri, jo nebija tā, ka viens brālis no Dieva būtu nolemts pieņemšanai, otrs — pazušanai. Tikai Ābels izvēlējās ticību un paklausību, bet Kains neticību un pretošanos. Tas arī izšķīra visu lietu.
Kains un Ābels pārstāv divas ļaužu šķiras, kas pasaulē pastāvēs līdz pat laika galam. Viena šķira sev par labu [73] izlieto par grēkiem nozīmēto Upuri; otra — iedrošinās paļauties tikai uz saviem personīgajiem nopelniem; viņu upurim trūkst dievišķās starpniecības spēka, un tāpēc tas cilvēkam nenodrošina Dieva labvēlību. Mūsu pārkāpumi var tikt piedoti vienīgi pateicoties Jēzus nopelnam. Kas domā, ka var iztikt bez Kristus asinīm, ka tiem nav vajadzīga Dieva žēlastība vai ka Viņa labvēlību var iemantot ar personīgiem darbiem, tie pieļauj tādu pašu kļūdu, kā Kains. Ja viņi nepieņem šķīstījošās asinis, tad paliek zem lāsta, jo vienkārši nav citas iespējas, kā varētu atbrīvoties no grēka verdzības.
Dieva pielūdzēju grupa, kas seko Kaina piemēram, aptver pasaules iedzīvotāju lielāko daļu, jo gandrīz katra nepareiza reliģija ir dibināta uz tādiem pašiem pamatlikumiem, ka cilvēka izglābšanās atkarīga no viņa paša pūlēm. Daži apgalvo, ka cilvēcei vajadzīga nevis atpestīšana, bet attīstība, ka tā pati var kļūt cēlāka, svētāka un pati spēj atjaunoties. Tāpat kā Kains, kas ar savu upuri, kur nebija ziedotas asinis, gribēja iegūt Dieva labvēlību, tā šie ļaudis grib pacelt cilvēku līdz dievišķai pilnībai, nepievēršot uzmanību Kristus atpirkšanas darbam. Stāsts par Kainu rāda, kādi būs rezultāti. Tas rāda, kā cilvēkam klājas bez Kristus. Cilvēcei pašai nav spēka atdzimt. Tā netiecas uz augšu, uz dievišķo, bet gan uz leju, uz sātanisko. Kristus ir mūsu vienīgā cerība. “Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12)
Patiesa ticība, kas paļaujas vienīgi uz Kristu, saskaņosies ar visām Dieva prasībām. No Ādama laikiem līdz pat mūsu dienām lielās cīņas degpunktā ir prasība paklausīt Dieva likumiem. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas pārkāpj dažus Dieva baušļus un tomēr apgalvo, ka tiem ir tiesības uz Dieva labvēlību. Bet Raksti paskaidro, ka tieši darbi ticību dara pilnīgu. (Skat. Jēk. 2:4) Bez paklausības darbiem “ticība ir nedzīva”. “Kas saka: es esmu viņu atzinis, bet netur viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (1. Jāņa 2:4)
Redzot, ka viņa upuris tiek atmests, Kains kļuva dusmīgs uz Dievu un Ābelu; viņš dusmojās, ka Kungs dievišķi noteiktā upura vietā nepieņēma cilvēka pienesto aizvietojumu un ka [74] Ābels atrada par labāku paklausīt Dievam un negribēja pievienoties viņa dumpīgajai rīcībai. Lai gan Kains neņēma vērā Dieva pavēli, tomēr Kungs viņu neatstāja. Viņš vēl gribēja runāt ar vīru, kurš bija rīkojies tik neprātīgi. Kungs Kainam sacīja: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?” (1. Moz. 4:6) Ar eņģeli tika sūtīta dievišķā brīdinājuma vēsts: “Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis.(..)” (1. Moz. 4:7) Kainam pašam vajadzēja izvēlēties. Ja viņš paļautos uz apsolītā Pestītāja nopelnu un paklausītu Dieva norādījumiem, tad varētu baudīt Dieva labvēlību. Bet, ja gribēja palikt neticībā un pārkāpumos, tad nav iemesla sūdzēties, ka Dievs to atmetis.
Grēka atzīšanas vietā Kains turpināja kurnēt par Dieva netaisno rīcību un nodoties skaudībai un naidam pret Ābelu. Dusmās viņš brālim izsacīja pārmetumus un centās arī to ieraut cīņā pret Dievu. Pazemīgi un tomēr noteikti un bezbailīgi Ābels nostājās par Dieva taisnību un laipnību. Viņš rādīja Kainam, kur tas kļūdās, un centās pārliecināt, ka ne Dievs, bet viņš ir rīkojies nepareizi. Ābels stāstīja, cik Dievs ir līdzcietīgs, saudzējot viņu vecākus, kur Kungs tos tūlīt varēja sodīt ar nāvi, un ka Viņš mīl cilvēkus, jo citādi nedotu savu nevainīgo svēto Dēlu, lai tas ciestu viņu vietā. Bet tas viss Kaina dusmas tikai pavairoja.
Saprāts un sirdsapziņa viņam teica, ka Ābelam taisnība, bet viņš apskaitās, ka brālis, kas bija radis klausīt viņa padomam, tagad uzdrošinājās domāt savādāk. Kains dusmojās, ka Ābels tam nepievienojās dumpīgajā gājienā pret Dievu, un tādēļ niknuma uzplūdos savu brāli nogalināja.
Kains neieredzēja un nogalināja brāli ne tāpēc, ka Ābels viņam būtu nodarījis ko ļaunu, bet gan “tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”. (1. Jāņa 3:12) Tieši tādēļ bezdievīgie visos laikos ienīst tos, kas ir labāki par viņiem. Ābela paklausība un nesatricināmā uzticība bija Kainam kā pastāvīgs pārmetums. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.” (Jāņa 3:20) Jo spožāka ir gaisma, ko izstaro uzticīgo Dieva kalpu raksturs, jo redzamāk atklājas bezdievīgo grēki un jo noteiktākas kļūst viņu pūles iznīcināt tos, kas traucē viņu mieru.
Ābela nogalināšana bija pirmais piemērs ienaidam, kas [77] pēc Dieva norādījuma pastāvēs starp čūsku un sievas sēklu, — starp sātanu un tā pavalstniekiem no vienas puses un Kristu un Viņa piekritējiem no otras. Ar cilvēku pirmo grēku sātans ieguva virsvaldību pār visu cilvēci, bet Kristus sagādāja iespēju šo jūgu nomest. Katru reizi, kad kāda dvēsele, ticot uz Dieva Jēru, atsakās grēkot, tūlīt iedegas sātana dusmas. Ābela svētā dzīve liecināja pret sātana apgalvojumu, ka cilvēkam nav iespējams ievērot Dieva likumus. Kad Kains, ļaunā gara skubināts, redzēja, ka nevar valdīt pār Ābelu, viņš tā apskaitās, ka nonāvēja savu brāli. Un visur, kur vien kāds nostāsies par Dieva likumu taisnīgumu, tur pret viņu atklāsies tas pats gars. Šis gars Kristus mācekļiem visos laikos ir gatavojis un aizdedzinājis sārtus. Šos cietsirdības darbus pār Kristus sekotājiem izsauc sātans un viņa pulki tādēļ, ka vairs nespēj tos pakļaut savai gribai. Tas ir uzvarētā ienaidnieka niknums. Katrs Jēzus moceklis ir miris kā uzvarētājs. Pravietis saka: “Viņi to (veco čūsku, to sauc par velnu un sātanu) uzvarējuši ar Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atkl. 12:11,9)