[690] Dāvids ar saviem ļaudīm nepiedalījās karā starp Saulu un filistiešiem, kaut arī viņi izgāja filistiešiem līdzi uz kaujas lauku. Kad abas armijas gatavojās cīņai, Isajas dēla stāvoklis bija ļoti sarežģīts. Gaidīja, ka viņš karos filistiešu pusē. Ja viņš sadursmes laikā atstātu tam nozīmēto vietu un aizietu no kaujas lauka, tad līdz ar to sevi būtu parādījis ne tikai kā gļēvuli, bet tādu rīcību uzskatītu par nodevību pret Ahišu, kas tam uzticējās un viņu aizsargāja. Šāda izturēšanās apkaunotu viņa vārdu un pakļautu to tādu ienaidnieku dusmām, no kuriem vajadzēja baidīties vairāk nekā no Saula. Tomēr ne uz mirkli viņš nevarēja pieļaut domu, ka cīnīsies pret Israēlu. Ja viņš to darītu, tad kļūtu par savas zemes nodevēju — Dieva un Viņa ļaužu ienaidnieku. Tāda rīcība uz visiem laikiem noslēgtu tam ceļu uz Israēla troni un, ja Sauls sadursmē kristu, tad vainu par viņa nāvi uzveltu Dāvidam.
Dāvids bija spiests secināt, ka ir nonācis bezizejas stāvoklī. Daudz labāk un drošāk viņš tagad justos Dieva stiprajos kalnu nocietinājumos, nekā pie Jehovas un Viņa ļaužu atklātajiem ienaidniekiem. Bet Dievs savā lielajā žēlastībā tūlīt nesodīja savu kalpu un neatstāja to šajā neziņas un apjukuma brīdī viņa paša gudrībai un spēkam. Lai gan, aizmirstot prasīt dievišķo padomu, Dāvids bija klupis un novērsies no taisnās godīguma takas, tomēr viņš no visas sirds gribēja palikt uzticīgs Dievam. Un kamēr sātans ar saviem pulkiem strādāja, palīdzot Dieva un Israēla ienaidniekiem kalt plānus pret ķēniņu, kurš bija atstājis Dievu, Kunga eņģeļi savukārt darbojās, lai izglābtu Dāvidu no briesmām, kurās viņš bija nonācis. Debesu vēstneši iespaidoja filistiešu lielkungus un lika tiem protestēt pret Dāvida un viņa vīru piedalīšanos gaidāmajā cīņā.
[691] “Ko šie ebreji te dara?” (sk. 1. Sam. 29. nod.) kliedza filistiešu lielkungi, uzmākdamies Ahišam. Pēdējais, negribēdams šķirties no tik iespaidīga sabiedrotā, atbildēja: “Vai jūs to nezināt, ka tas ir Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?”
Bet lielkungi sadusmoti palika pie savas prasības: “Sūti šo vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar šo te mūsu vīru galvām? Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie dejodami dejas solī dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis savus tūkstošus, bet Dāvids savus desmit tūkstošus!” Filistiešu lielkungi vēl labi atcerējās sava slavenā stiprinieka nāvi un sakarā ar to panākto Israēla uzvaru. Viņi neticēja, ka Dāvids karos pret saviem ļaudīm, un, ja viņš pašā cīņas karstumā nostātos Israēla pusē, tad filistiešiem varētu nodarīt vairāk ļauna, nekā visa Saula armija.
Tā Ahišs bija spiests padoties, un, ataicinājis Dāvidu, viņš tam sacīja: “Tik tiešām, ka Kungs dzīvo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es tevi labprāt redzētu ar savām acīm, ka tu gan izietu, gan kopā ar karaspēku atgrieztos nometnē, jo es neesmu manījis tevī ļauna no tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi labs pārējo virsaišu acīs. Tāpēc nu tagad griezies atpakaļ un ej ar mieru, un ka tu nedari nekā, kas ir ļauns filistiešu virsaišu acīs!”
Baidīdamies atklāt savas patiesās jūtas, Dāvids ātri atbildēja: “Ko es īsteni esmu darījis, un ko tu esi ļauna savā kalpā manījis, sākot no tās dienas, kad es nokļuvu pie tevis, līdz šai dienai, ka man nu neklātos iet un cīnīties pret mana kunga, ķēniņa, ienaidniekiem?”
Ahiša atbildei Dāvida sirdī vajadzēja izsaukt kauna un nožēlas jūtas, saprotot. cik nepiedienīgi Jehovas kalpam tā mānīties, kā viņš to ir atļāvies. “Es zinu, ka tu esi labs manās acīs, tieši kā Dieva eņģelis, bet filistiešu virsaiši ir tā lēmuši, ka tev nebūs ar mums kopā doties karā. Nu tad tagad sataisieties jau no agra rīta ceļam, ka tu ar sava kunga kalpiem, kas ir tev līdz nākuši, lai arī viņi ir gatavi, un apjozieties agri no rīta, tikko kā gaisma būs aususi, un tad arī ejiet!” Cilpas, kurās Dāvids bija sapinies, satrūka, un viņš bija brīvs.
[692] Pēc triju dienu ceļojuma Dāvids ar saviem seši simti vīriem nonāca Ciklagā, savās Filistijas mājās. Bet tiem pretī raudzījās pilnīga postaža. Izmantojot Dāvida prombūtni, amalekieši ar savu karaspēku atriebās par Dāvida iebrukumu viņu zemē. Pilsētu tie pārsteidza neapsargātu un, to aplaupījuši un aizdedzinājuši, viņi aizgāja, paņemdami līdzi sievietes un bērnus, kā arī lielu laupījumu.
Šausmās un pārsteigumā nespēdams runāt, Dāvids ar saviem vīriem kādu brīdi klusējot raudzījās gruzdošajās un apkvēpušajās drupās. Tad viņus pārņēma briesmīga pamestības izjūta, un šie cīņās norūdītie vīri “pacēla savu balsi un raudāja, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt”.
Šeit atkal Dāvids saņēma pārmācību par ticības trūkumu, kas tam bija licis apmesties starp filistiešiem. Tagad viņam bija izdevība redzēt, cik droša ir dzīve Dieva un Viņa tautas ienaidnieku vidū. Dāvida ļaudis vērsās pret viņu kā visas lielās nelaimes vaininieku. Ar uzbrukumu amalekiešiem viņš bija izsaucis šo atriebību. Turklāt, juzdamies pārāk drošs savu ienaidnieku vidū, viņš pilsētu bija atstājis bez aizsardzības. Bēdu un dusmu satracināti, viņa kareivji bija gatavi izmisīgiem soļiem un pat draudēja nomētāt savu vadoni akmeņiem. Šķita, ka Dāvidam ir atrauts viss cilvēciskais atbalsts. Ko viņš virs zemes vērtēja, tas viss bija atņemts. Sauls viņu bija izdzinis no dzimtenes, filistieši to nevēlējās redzēt savā nometnē, amalekieši izlaupīja viņa pilsētu, sieva un bērni bija padarīti par cietumniekiem, un tuvākie draugi apvienojās pret viņu, draudot to nogalināt. Šajā bezgala grūtajā brīdī Dāvids neļāva domām kavēties pie nepatīkamajiem un mokošajiem apstākļiem, bet sirsnīgi meklēja palīdzību pie Dieva. Viņš “stiprināja sevi Kungā”. Tas atskatījās uz savu notikumiem bagāto dzīvi pagātnē. Vai Kungs viņu jebkad bija atstājis? Viņa dvēsele atspirga, pieminot daudzos Dieva labvēlības pierādījumus. Dāvida vīri ar savu nepacietību un neapmierinātību savas bēdas padarīja divreiz smagākas, bet Dieva kalps, kuram pat bija lielāks iemesls bēdāties, izturējās kā vīrs. “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!” (Ps. 56:4) — tāda bija viņa sirds valoda. Kaut arī viņš pats neredzēja izeju no grūtībām, bet Dievs to zināja, un Viņš mācīja Dāvidu, ko darīt.
[693] Aizsūtījis pēc priestera Abjatāra, Ahimeleha dēla, “Dāvids vaicāja tam Kungam, sacīdams: “Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?” Un viņš tam atbildēja: “Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi un sagūstītos atbrīvosi!” (1. Sam. 30:8)
Dzirdot šos vārdus, bēdu un dusmu troksnis aprima; Dāvids ar vīriem tūlīt devās pakaļ bēgošajam ienaidniekam. Viņu gājiens bija tik straujš, ka, aizsniedzot Besoras strautu, kas ietek Vidusjūrā netālu no Gacas, divi simti no viņa vīriem spēka trūkuma dēļ bija spiesti atpalikt. Bet Dāvids ar atlikušajiem četriem simtiem devās tālāk, ne no kā nebaidīdamies.
Dodoties uz priekšu, tie atrada kādu ēģiptiešu vergu, kas noguruma un izsalkuma dēļ bija tuvu nāvei. Baudījis ēdienu un padzēries, tas tomēr atspirga, un tie uzzināja, ka viņa nežēlīgais kungs, kāds amalekietis, kas piederēja pie iebrucēju spēkiem, viņu bija pametis drošai nāvei. Tas pastāstīja par iebrukumu un aplaupīšanu un, saņēmis solījumu, ka viņu nenogalinās un neizdos atpakaļ viņa kungam, bija ar mieru aizvest Dāvida pulku uz ienaidnieka nometni.
Tuvojoties šai apmetnes vietai, tie ieraudzīja negausīgas līksmības ainu. Uzvarētāji svinēja lielus svētkus. “Redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo salaupīto mantu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes.” Tika dota pavēle tūlītējam triecienam, un sekotāji nikni uzbruka. Amalekieši bija pārsteigti un pilnīgi apjuka. Cīņa turpinājās visu nakti un vēl nākamajā dienā, kamēr gandrīz viss lielais pulks tika iznīcināts. Izbēgt izdevās tikai kādiem četri simti vīriem uz saviem kamieļiem. Kungs izpildīja savu solījumu. “Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. Un no tiem netrūka neviena ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no nolaupītās mantas: itin visu to, ko tie bija sev paņēmuši līdz, to visu Dāvids atguva atpakaļ.”
Kad Dāvids ielauzās amalekiešu teritorijā, viņš ar zobenu nonāvēja visus iedzīvotājus, kas krita viņa rokās. Ja nebūtu Dieva savaldošā spēka, arī amalekieši būtu atriebušies, iznīcinot Ciklagas iedzīvotājus. [694] Viņi tomēr nolēma saudzēt gūstekņus, gribēdami palielināt savas uzvaras nozīmi, vedot uz mājām lielu pulku gūstekņu, lai tos vēlāk pārdotu par vergiem. Tā neapzināti tie piepildīja Dieva nodomu, nenodarot viņiem neko ļaunu, lai sievas varētu atgriezties pie saviem vīriem un bērni pie tēviem.
Pār visām zemes varām valda bezgalīgais Dievs. Visvarenākajam ķēniņam, visnežēlīgākajam apspiedējam Viņš saka: “Tik tālu tu vari nākt un ne tālāk.” (Īj. 38:11, pēc Glika tulk.) Dieva spēks pastāvīgi darbojas pretī ļaunajām varām. Viņš pastāvīgi strādā pie cilvēkiem, nevis lai iznīcinātu, bet lai pamācītu un pasargātu.
Ļoti iepriecināti, uzvarētāji devās mājup. Nonākot pie saviem atpalikušajiem biedriem, savtīgie un nesavaldīgākie starp četri simti vīriem prasīja, lai tiem, kas nepiedalījās kaujā, nebūtu arī nekādas daļas pie laupījuma, ka tiem jāpietiek ar to, ka katrs dabū atpakaļ savas sievas un bērnus. Dāvids tomēr negribēja piekrist šādam nodomam. “Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko tas Kungs mums ir devis! (..) bet tāpat kā katram, kas devies cīņā, pienākas sava tiesa, tāpat arī sava daļa piekrīt tam, kas palicis pie mantām, tiem kopā līdzīgi ir jādalās!” Tā šī nesaprašanās tika mierīgi nokārtota, un vēlāk tas Israēlā palika par likumu, ka visi, kuriem bija sakars ar militāru pasākumu, laupījumā dalījās līdzīgi ar tiem, kas piedalījās tiešā cīņā.