Sentēvi un pravieši

Elena Vaita

Lapa kopā 173

Dāvids Ciklagā

Atgūstot visu Ciklagā nolaupīto, Dāvida un viņa vīru rokās vēl krita lieli amalekiešu avju un liellopu pulki. Tas tika saukts par Dāvida laupījumu, un, atgriežoties uz Ciklagu, viņš no tā sūtīja dāvanas savas jūdu cilts vecākajiem. Šajā laupījuma sadalē neaizmirsa nevienu, kas bija draudzīgi izturējušies pret Dāvidu un viņa vīriem kalnu nocietinājumos, kad viņš, glābjot savu dzīvību, bija spiests bēgt no vienas vietas uz otru. Tā ar pateicību tika atzīta viņu laipnība un līdzjūtība, kas vajātajam bēglim tajā laikā bija visai dārga.

Pienāca trešā diena pēc Dāvida un viņa vīru atgriešanās Ciklagā. Atjaunojot savas nopostītās mājvietas, viņi, rūpju nomākti, gaidīja ziņas par kauju, kurai jau vajadzēja [695] būt notikušai starp Israēlu un filistiešiem. Pēkšņi pilsētā ieradās kāds vīrs “ar saplēstām drēbēm un zemi uz galvas”. Viņu tūlīt veda pie Dāvida, kura priekšā tas godbijīgi paklanījās, atzīdams viņu par varenu valdnieku un arī vēlēdamies iegūt tā labvēlību. Dāvids steigšus izjautāja par kaujas gaitu. Un bēglis viņam pastāstīja par Saula sakāvi un nāvi, kā arī par Jonatāna nāvi. Bet tas neapmierinājās ar vienkāršu notikumu atstāstīšanu. Domādams, ka Dāvids noteikti ienīst savu nenogurstošo vajātāju, svešinieks vēlējās iegūt sev ķēniņa nogalinātāja godu. Visai lielīgi šis vīrs sāka stāstīt, ka kaujas laikā atradis Israēla valdnieku ievainotu un ienaidnieka aplenktu un uz viņa paša lūgumu to esot nonāvējis. Ķēniņa galvas kroni un zelta rokassprādzes tas bija atnesis Dāvidam. Pēc tam tas paļāvīgi gaidīja, ka šo ziņu ar prieku apsveiks un viņš saņems bagātīgu atalgojumu.

“Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. Un tie sēroja un raudāja un gavēja līdz vakaram — par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par tā Kunga tautu, un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena.”

Šo briesmīgo ziņu pirmajam iespaidam paejot, Dāvida domas atgriezās pie svešā vēstneša un viņa nozieguma, kurā, saskaņā ar viņa paša stāstījumu, tas bija vainīgs. Dāvids jauneklim jautāja: “No kurienes tu esi?” Un tas atbildēja: “Es esmu kāda še dzīvojoša amalekieša dēls.” Un Dāvids tam sacīja: “Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?” Divas reizes Sauls bija nonācis Dāvida varā, tomēr, kad Dāvidam uzmācās, lai to nogalina, viņš bija atteicies pacelt roku pret vīru, kas pēc Dieva pavēles bija iesvētīts par Israēla valdnieku. Bet šis amalekietis nebaidījās lielīties, ka viņš ir nokāvis Israēla ķēniņu. Viņš pats sevi bija apvainojis noziegumā, kas pelna nāvi, tāpēc sodu tam arī tūlīt izpildīja. Dāvids sacīja: “Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: Es esmu nogalinājis tā Kunga svaidīto.”

Dāvida bēdas par Saula nāvi bija patiesas un dziļas, liecinot par augstsirdīgu un cēlu raksturu. Viņš nelīksmojās par sava pretinieka krišanu. Šķēršļi, kas liedza viņa uzkāpšanu Israēla tronī, tagad bija zuduši, tomēr tas viņu neiepriecināja. [696] Nāve bija izdzēsusi atmiņas par Saula ļaunajām aizdomām un nežēlību, un no viņa dzīves gājuma Dāvids tagad pieminēja tikai to, kas bija cēls un ķēnišķīgs. Saula vārds saistījās ar Jonatāna vārdu, kura draudzība bija tik patiesa un nesavtīga.

Dziesma, kurā Dāvids izteica savas sirds izjūtas, kļuva par visas nācijas dārgumu, un kā tāda tā ir palikusi Dieva ļaudīm arī visos nākamajos laikmetos:

“Tavs krāšņums, ak Israēl, ir kritis tavos kalnos,
Ak, kā ir krituši varoņi!
Tikai nepaudiet to Gātā,
Nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās,
Lai filistiešu meitas nepriecājas,
Lai neapgraizīto meitas negavilē!
Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus —
Lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas,
Jo tur guļ nomesti varoņu vairogi,
Arī Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. (..)
Sauls un Jonatāns, — tik mīlami un dārgi,
Dzīvībā un nāvē tie netika šķirti;
Viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas!
Ak Israēla meitas! Raudiet par Saulu,
Kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus
Ar mirdzoša zelta rotājumiem!
Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā!
Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns!
Man tevis žēl, mans brāli Jonatān!
Tu biji man ļoti mīļš!
Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!
Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!”
(2. Sam. 1:19-27)

Lapa kopā 173