[683] Rakstu ziņojums par Saula vizīti pie Endoras sievas daudziem Bībeles pētniekiem ir bijis par iemeslu neizpratnei un apmulsumam. Daži nostājas par to, ka Samuēls tiešām piedalījies šajā sarunā ar Saulu, tomēr Bībele pati dod pietiekošu pamatojumu pilnīgi pretējam slēdzienam. Ja Samuēls, kā viņi to apgalvo, atradās Debesīs, tad to, vai nu ar Dieva vai sātana spēku, vajadzēja izsaukt no turienes, tomēr neviens pat uz brīdi nevar pieļaut domu, ka sātanam būtu bijusi vara izsaukt svēto Dieva pravieti no Debesīm, lai pagodinātu kādas pamestas sievietes buršanas mākslu. Tāpat nevaram pieņemt, ka Dievs viņam būtu licis nākt uz šīs pareģes alu, jo Kungs jau bija atteicies ar Saulu sazināties. Viņš neizlietoja ne praviešus, ne sapņus, ne Urim, bet noteikti nepaietu garām šiem līdzekļiem, lai sniegtu vēsti ar sātana aģentes starpniecību.
Un arī vēsts pati par sevi jau dod pietiekošu liecību par savas izcelsmes avotu. Tās mērķis nebija likt Saulam nožēlot savus grēkus, bet gan dzīt viņu tālākā pazušanā; tas nav Dieva, bet sātana darbs. Turklāt Saula rīcība, prasot padomu no zīlnieces, Rakstos ir minēta kā viens no iemesliem, kāpēc Dievs viņu atmeta un nodeva pazušanai: “Tā Sauls nomira savu ļauno darbu dēļ, ko viņš bija nodarījis pret to Kungu, — tā Kunga vārda dēļ, ko viņš nebija turējis, un arī tāpēc, ka viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas un bija to izvaicājis, bet nebija jautājis to Kungu; tāpēc Viņš lika tam mirt un nodeva ķēniņa valsts varu Dāvidam Isajas dēlam.” Šeit skaidri pateikts, ka viņš jautāja garu izsaucēju, bet ne Kungu. Viņš nesatikās ar Dieva pravieti Samuēlu. Izmantojot kā starpnieku zīlnieci, ar viņu sarunājās sātans, bet tas nevarēja Saula priekšā izsaukt Samuēlu, bet gan viltvārdi, kas kalpoja viņa krāpšanas nolūkiem.
Gandrīz visas senās zīlēšanas un buršanas formas pamatojās uz ticību iespējai satikties ar mirušajiem. [684] Kas nodevās garu izsaukšanas mākslai, tie apgalvoja, ka ir sarunājušies ar mirušo cilvēku gariem un no tiem saņēmuši ziņas par nākotnes notikumiem. Par šo mirušo vaicāšanas paradumu norādīts Jesajas pravietojumos: “Bet kad jums sacīs: “Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,” tad atsakiet: “Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušiem?”” (Jes. 8:19)
Šī pati ticība sazināšanās iespējai ar mirušiem veidoja pagānu elkudievības stūrakmeni. Pagāni savus dievus uzskatīja par mirušo varoņu gariem, un līdz ar to viņu reliģija patiesībā bija mirušo pielūgšana. Tas skaidri redzams no Svētajiem Rakstiem. Par Israēla grēkiem Bet-Peorā ir sacīts: ”Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuru mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā. Kad nu Israēls sapinās ar Baālu, tad tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu.” (4. Moz. 25:1-3) Un dziesminieks skaidri apliecina, kādiem dieviem šie upuri tika pienesti. Runājot par to pašu Israēla atkrišanu, viņš saka: “Tie pieķērās Baāl-Peoram un ēda mirušu upurus.” (Ps. 106:28, pēc Glika tulk.)
Mirušo dievināšana, kā arī šķietamā satiksme ar šiem mirušajiem ieņēma svarīgu vietu gandrīz visos pagānisma izpausmes veidos. Valdīja pārliecība, ka dievi savu gribu paziņo cilvēkiem un jautāti dod tiem padomus. Šāds raksturs bija arī ievērojamajiem grieķu un romiešu orākuliem.
Un ticība iespējai satikties ar mirušajiem vēl arvien tiek praktizēta pat tajās zemēs, kas sevi sauc par kristīgām. Zem spiritisma nosaukuma satiksme ar būtnēm, kas sevi uzdod par aizgājušo cilvēku gariem, ir izplatījusies visai plaši. Spiritisms izmanto to cilvēku simpātijas, kas savus mīļos ir guldījuši kapā. Garīgās būtnes reizēm parādās cilvēkiem viņu mirušo draugu izskatā un atstāsta notikumus, kas saistīti ar viņu dzīvi, un arī rīkojas tā, kā tie rīkojušies, vēl dzīvi būdami. Tādā veidā cilvēkiem liek ticēt, ka viņu mirušie [685] draugi ir eņģeļi, kas lidinās pār tiem un ar tiem satiekas. Tos, kas tādā veidā uzdodas par mirušo gariem, uzlūko kā elkus, un daudziem viņu teiktajiem vārdiem tiek pievērsta lielāka vērība nekā Dieva Vārdam.
Tomēr ir daudz arī tādu, kas spiritismu uzskata tikai kā krāpšanu. Parādības, uz kurām spiritisms balstās, prasot atzīt tā pārdabisko raksturu, šie cilvēki pieraksta mediju veiklībai un pievilšanas spējām. Kaut arī ir taisnība, ka blēdība bieži vien tiek uzdota par patiesu parādību, tad tomēr pastāv pierādījumi spiritisma pārdabiskajai varai. Un daudzi, kas spiritismu atmet kā cilvēciskas veiklības un viltības rezultātu, saduroties ar parādībām, kuras tie nevar attiecināt uz šāda veida darbību, tiek vadīti atzīt visas tā prasības.
Visi modernā spiritisma un senās buršanas un elku pielūgšanas paveidi, par savu uzskatu pamatlikumu atzīdami satiksmes iespēju ar mirušajiem, pamatojas uz pirmajiem meliem, ar kuriem sātans Ēdenē pievīla Ievu: “Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit it kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Moz. 3:4,5) Līdzīgā veidā, balstoties uz meliem un vienas un tās pašas lietas pastāvīgu atkārtošanu, šie uzskati arī nāk no viena un tā paša melu tēva.
Ebrejiem bija stingri aizliegts ielaisties jebkāda veida iedomātā satiksmē ar mirušajiem. Dievs noteikti aizslēdza šīs durvis, sacīdams: “(..) nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairāk ko algas gaidīt (..).” (Sal. māc. 9:5) “Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” (Ps. 146:4)Tādēļ Kungs Israēlam paziņoja: “Un kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, (..) to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu iznīcināšu no viņa tautas vidus.” (3. Moz. 20:6)
Ar zīlēšanu izsauktie gari nebija mirušo gari, bet gan ļaunā eņģeļa — sātana — sūtņi. Seno elkadievības veidu, kas, kā mēs redzējām, sevī ietver mirušo pielūgšanu un šķietamo satikšanos ar viņiem, Bībele izskaidro kā dēmonu pielūgšanu. Apustulis Pāvils, brīdinot savus brāļus no piedalīšanās pagānisko kaimiņu jebkāda veida elku pielūgšanā, raksta: “Ko pagāni upurē, to tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem.” (1. Kor. 10:20) [686] Dziesminieks, runādams par Israēlu, saka: “Ir savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem.” Un nākamajā pantā teikts, ka tie “upurēja Kānaāna elkiem”. (Ps. 106:36,37) Ar savu iedomāto mirušo pielūgšanu viņi patiesībā pielūdza dēmonus.
Balstoties uz tiem pašiem pamatiem, modernais spiritisms ir tas pats seno laiku Dieva nosodītās un aizliegtās buršanas un velnu pielūgšanas atveidojums jaunā formā. Rakstos jau iepriekš paredzēts, ka “nākamos laikos citi atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām”. (1. Tim. 4:1) Savā Otrajā vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils norāda uz īpašu sātana darbību spiritismā kā uz notikumu, kam jānorisinās tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Runādams par Kunga atgriešanos, viņš ziņo, ka tā notiks “pēc sātana strādāšanas ar visu spēku, ar zīmēm un melīgiem brīnumiem”. (2. Tes. 2:9) Un Pēteris, aprakstīdams briesmas, kādām draudze tiks pakļauta pēdējās dienās, stāsta, ka tāpat kā Israēlā bija viltīgi pravieši, kas Israēlu vadīja grēkā, tāpat arī tagad būs viltīgi mācītāji, “kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots.” (2. Pēt. 2:1,2) Šeit apustulis norāda uz vienu no raksturīgākajām spiritistu skolotāju pazīmēm. Viņi atsakās atzīt Kristu par Dieva Dēlu. Par šādiem mācītājiem mīļotais Jānis saka: “Kas ir melis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu. Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs.” (1. Jāņa 2:22,23) Noliegdams Kristu, spiritisms noliedz kā Tēvu, tā Dēlu, un Bībele to paziņo kā antikrista parādīšanos.
Izmantodams Endoras sievu, iepriekš pasakot Saula likteni, sātans plānoja Israēla tautas savaldzināšanu. Viņš cerēja, ka ļaudīs radīsies uzticība buršanas mākslai un tie pēc padoma griezīsies pie zīlniekiem. Tā viņi novērstos no Dieva kā sava padomdevēja un pakļautos sātana vadībai. Ēsma, ar kādu spiritisms pievelk ļaužu pūļus, ir tā šķietamās spējas pacelt nākotnes plīvuru un parādīt cilvēkam to, ko Dievs ir apslēpis. Kungs savā Vārdā cilvēkiem ir atklājis lielos nākotnes notikumus, — [687] visu, ko mums svarīgi zināt, — tā sagādādams drošu vadoni mūsu kājām visu nākotnes briesmu vidū. Bet sātans grib iznīcināt cilvēku uzticību Dievam, darot tos neapmierinātus ar viņu stāvokli dzīvē, liekot tiem meklēt zināšanas par lietām, kuras Dievs gudri ir aizklājis viņu skatam, un nicināt to, ko Dievs darījis zināmu savā svētajā Vārdā.
Ir daudzi, kas kļūst nemierīgi, ja nezin, kā viss beigsies. Viņi nevar paciest neskaidrību un nedrošību un savā nepacietībā atsakās gaidīt, lai redzētu Dieva plānu piepildīšanos. Ļaunas nojautas tos it kā dzen izmisumā. Viņi padodas dumpīgajām izjūtām un, bēdu nomākti, skraida šurp un turp, lai tikai uzzinātu to, kas vēl nav atklāts. Ja viņi uzticētos Dievam un būtu modri lūgšanās, tad tie atrastu dievišķu mieru. Satiksme ar Kungu klusinātu viņu uztraukumu. Ejot pie Jēzus, visi grūtsirdīgie un bēdīgie atrastu mieru savām dvēselēm, bet, ja tie atsakās no līdzekļiem, kurus Dievs iekārtojis viņu stiprināšanai, un meklē palīdzību pie citiem avotiem cerībā uzzināt to, ko Dievs nav darījis zināmu, tad tie pieļauj Saula kļūdu, kā rezultātā saņem vienīgi atziņu par ļaunumu.