[675] Atkal tika izsludināts karš starp Israēlu un filistiešiem. “Kad nu filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas”, Jezreēles līdzenuma ziemeļu malā, bet Sauls ar savu karapulku izvietojās nedaudz jūdžu attālumā no tiem, Gilgoas pakalnos, līdzenuma dienvidu nomalē. Uz šī līdzenuma Gideons ar trīssimt vīriem bija licis bēgt midianiešu karapulkiem. Bet gars, kas toreiz iedvesmoja Israēla atbrīvotāju, stipri atšķīrās no tā gara, kas tagad darīja nemierīgu ķēniņa sirdi. Gideons bija izgājis stiprā ticībā varenajam Jēkaba Dievam, bet Sauls jutās viens un neaizsargāts, jo Dievs viņu bija atstājis. Raugoties uz filistiešu pulkiem, “viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes”. (Sk. 1. Sam. 28.-31. nod.)
Sauls bija uzzinājis, ka Dāvids ar saviem vīriem atrodas pie filistiešiem, un gaidīja, ka Isajas dēls izmantos izdevību, lai atriebtos par viņam nodarītajām pārestībām. Ķēniņš jutās ļoti nospiests. Viņa paša neprātīgās dusmas, kas to dzina meklēt Dieva izredzētā vīra bojāeju, tagad tautu bija novedušas šajās lielajās briesmās. Aizrāvies ar Dāvida vajāšanu, viņš bija aizmirsis domāt par valsts aizsardzību, un, izmantodami šo nolaidību, filistieši bija iespiedušies līdz pat zemes vidienei. Un tā, kamēr sātans skubināja Saulu izlietot savu enerģiju Dāvida vajāšanā, lai varētu to nonāvēt, tas pats ļaunais gars iedvesmoja filistiešus izmantot izdevību, lai iznīcinātu Saulu un pakļautu Dieva tautu. Cik bieži lielais ienaidnieks vēl tagad pielieto tādu pašu stratēģiju! Viņš liek kādai nesvētai sirdij iededzināt draudzē skaudību un strīdu, lai pēc tam, izmantojot Dieva ļaužu nevienprātību, uzkūdītu savus aģentus pilnīgai draudzes iznīcināšanai.
Nākamajā rītā Saulam vajadzēja doties kaujā pret filistiešiem. Arvien vairāk viņu apņēma draudošās nelaimes ēnas; viņš ilgojās pēc palīdzības un vadības. [676] Tomēr veltīgi tas meklēja padomu no Dieva. “(..) tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar priesteru — orākulu, nedz ar praviešu starpniecību.” Kungs nekad nav atraidījis kādu dvēseli, kas Viņam tuvojas pazemībā un patiesībā. Kāpēc tad Viņš atraidīja Saulu un tam neatbildēja? — Ķēniņš pats savas rīcības dēļ bija zaudējis tiesības jebkādā veidā jautāt pēc Dieva padoma. Viņš bija atmetis pravieša Samuēla norādījumus; viņš bija izraidījis Dāvidu, Dieva izredzēto vīru; viņš bija nokāvis Kunga priesterus. Vai viņš varēja sagaidīt, ka Kungs tam atbildēs, ja pats bija izpostījis Debesu iekārtoto sazināšanās iespēju? Viņš bija grēkojis pret laipno žēlastības Garu, vai tad vēl pastāvēja cerība uz sapņiem un atklāsmēm no Kunga? Sauls negriezās pie Dieva pazemībā un grēku nožēlā. Viņš nemeklēja grēku piedošanu un izlīgumu, bet tikai atbrīvošanu no saviem ienaidniekiem. Ar savu stūrgalvīgo un dumpīgo rīcību viņš pats bija šķīries no Dieva. Nevarēja būt nekādas atgriešanās, kā vien ar satriektu sirdi nožēlojot visus grēkus; bet lepnais monarhs savās lielajās bailēs un izmisumā nolēma meklēt palīdzību no cita avota.
Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: “Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, es gribu pie tās doties un ar viņas starpniecību izjautāt likteni.” Saulam bija pilnīgi skaidra izpratne par mirušo vaicāšanas būtību. Kungs to bija stingri aizliedzis, un pār visiem, kas piekopa šo nesvēto praksi, bija izteikts nāves spriedums. Samuēla dzīves laikā Sauls bija pavēlējis nokaut visus burvjus un pareģus. Bet tagad neapdomīgā pārsteidzībā meklēja palīdzību tieši pie tā pareģošanas avota, kuru pats bija nosodījis kā negantību.
Ķēniņam teica, ka Endorā slepeni dzīvojot kāda sieva, kurai esot zīlnieces gars. Šī sieviete bija slēgusi derību ar sātanu, pakļaujoties viņa vadībai un izpildot viņa nodomus; un ļaunuma valdnieks no savas puses viņas labā darīja brīnumus un atklāja tai apslēptas lietas.
Sauls pārģērbās un tikai ar diviem pavadoņiem nakts laikā devās meklēt šīs zīlnieces slēptuvi. Cik nožēlojams skats! Sātans sagūstījis Israēla ķēniņu un vada to pēc sava prāta. Vai ir vēl tumšāks ceļš cilvēka kājām par šo, ko izvēlējās vīrs, kas pastāvīgi gribēja iet tikai savus ceļus, pretodamies Dieva Gara svētajam iespaidam? Vai ir briesmīgākas saites par tām, kurās tiek saistīts cilvēks, kas visu lietu pārvaldību nodevis visbriesmīgākajam tirānam — savam “es”? [679] Uzticēšanās Dievam un paklausība Viņa prātam bija vienīgie nosacījumi, kurus ievērojot Sauls varēja būt par Israēla ķēniņu. Ja savas valdīšanas laikā viņš būtu pildījis šos norādījumus, tad viņa valstībai nedraudētu nekādas briesmas. Tad viņu vadītu Dievs, un Visvarenais tam būtu kā bruņas. Kungs ilgi cietās ar Saulu, un, kaut arī viņa dumpīgā nepaklausība un stūrgalvība gandrīz bija apklusinājusi dievišķo balsi dvēselē, tomēr viņam vēl bija iespēja nožēlot grēkus un atgriezties. Bet, kad viņš, briesmām tuvojoties novērsās no Dieva, lai meklētu gaismu pie sātana sabiedrotā, tad sarāva pēdējās saites, kas to vēl vienoja ar Radītāju; viņš pilnīgi atdevās dēmonisko spēku pārvaldībai, kas jau gadiem ilgi to iespaidoja un bija noveduši uz bojāejas robežas.
Nakts aizsegā Sauls ar saviem pavadoņiem devās pāri līdzenumam un, netraucēti pagājuši garām filistiešu pulkiem, pārvarēja kalnu grēdu un nonāca pie Endoras zīlnieces vientuļās mājvietas. Šeit bija paslēpusies sieviete ar zīlnieces garu, lai slepus turpinātu savu bezdievīgo nodarbošanos. Neskatoties uz pārģērbšanos, Saula lielais augums un ķēnišķīgā izturēšanās norādīja, ka viņš nav vienkāršs kareivis.
Sievietei pamodās aizdomas, ka viņas viesis varētu būt Sauls, un bagātās dāvanas vēl vairāk nostiprināja šo pārliecību. Uz Saula aicinājumu: “Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu,” — šī sieva viņam atbildēja: “Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?” Bet Sauls viņai zvērēja pie tā Kunga un sacīja: “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!” Un tad šī sieva jautāja: ”Ko lai es tev izsaucu?” Viņš atbildēja: “Liec lai man parādās Samuēls!”
Pēc zīlēšanas priekšdarbu veikšanas viņa sacīja: “Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī.” Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar seju pie zemes un parādīja tam savu goddevību.”
Tas nebija Dieva svētais pravietis, kas tagad parādījās zīlnieces darbības rezultātā. Samuēls neienāca šajā ļauno garu midzenī. Pārdabiskā parādība tika veidota tikai ar sātana spēku. Viņš tikpat viegli varēja pieņemt Samuēla izskatu, kā bija pārvērties par gaismas eņģeli, kad kārdināja Kristu tuksnesī.[680]
Sievietes pirmie vārdi, atrodoties buršanas iespaidā, bija domāti ķēniņam: “Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!” Ļaunais gars, kas parādījās kā Samuēls, vispirms slepeni brīdināja šo nekrietno sievieti no viltus, kas pašlaik tika pielietots pret viņu, bet šķietamais pravietis Saulam jautāja: “Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?” Tad Sauls sacīja: “Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru.”
Kad Samuēls bija dzīvs, Sauls nicināja viņa padomu un apskaitās par tā rājieniem. Bet tagad, nelaimes un izmisuma brīdī, viņš saprata, ka pravieša vadība būtu viņa vienīgā cerība, tomēr, lai sazinātos ar Debesu sūtni, tas veltīgi gāja pie elles pārstāvja. Sauls bija pilnīgi atdevies sātana varai, un tas, kura vienīgais prieks ir sēt postu un iznīcību, tagad darīja visu iespējamo, lai panāktu šī nelaimīgā ķēniņa bojāeju. Atbildot uz Saula izmisumā teikto lūgumu, no šķietamā Samuēla lūpām atskanēja briesmīga vēsts:
“Kāpēc tad tu mani vaicā, kad tas Kungs ir jau no tevis novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš ar manu starpniecību ir pasacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. Tāpēc ka tu neesi klausījis tā Kunga balsi un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tādēļ tas Kungs tev šodien to dara. Un tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā (..).”
Visā viņa dumpīgās nepaklausības laikā sātans Saulam glaimoja un to krāpa. Tas ir kārdinātāja darbs — uzsvērt, cik nenozīmīgs ir grēks, izveidot pārkāpumu ceļu pēc iespējas vieglāku un pievilcīgāku un padarīt dvēseli aklu pret Kunga brīdinājumiem un draudiem. Sātans ar savu valdzinošo varu bija licis Saulam attaisnot sevi attiecībā uz Samuēla rājienu un brīdinājumu neievērošanu. Bet tagad, viņa lielās vajadzības brīdī, lai izmisumu vēl vairāk pastiprinātu, tas vērsās pret to, norādot uz viņa lielo grēku, kur nav cerības gaidīt piedošanu. Neko labāku vispār nevarēja izdomāt, lai atņemtu Saulam drosmi, sajauktu viņa spriedumu vai iedzītu viņu izmisumā un pašnāvībā. [681]
No fiziskās piepūles un neēšanas Sauls jutās noguris; viņu mocīja bailes un sirdsapziņas pārmetumi. Dzirdot briesmīgo pareģojumu, viņa stāvs sagrīļojās kā ozols pirms vētras, un viņš nogāzās zemē.
Zīlniece ļoti izbijās. Israēla ķēniņš gulēja viņas priekšā it kā bez dzīvības. Ja tas nomirs viņas mājvietā, kas tad notiks ar viņu? Tā lūdza ķēniņu piecelties un baudīt barību, spiedoši aizrādot, ka viņa ir riskējusi ar savu dzīvību, izpildot Saula vēlēšanos, un tagad ķēniņam jāizpilda viņas lūgums, lai glābtu savu dzīvību. Kad arī viņa kalpi pievienojās šim lūgumam, Sauls beidzot padevās, un sieviete tam pasniedza steigā sagatavotu barotu teļu un neraudzētas maizes. Kāds skats! — Mežonīgajā zīlnieces alā, kur nupat bija atbalsojušies liktenīgā sprieduma vārdi, sātana pārstāvja klātbūtnē viņš, kuru Dievs bija svaidījis par Israēla ķēniņu, apsēžas pie galda un ēd, domādams par nākamās dienas nāvīgo kauju.