Pirms rītausmas viņš ar saviem pavadoņiem atgriezās Israēla nometnē, lai sagatavotos cīņai. Prasot padomu no šī tumsības gara, Sauls bija iznīcinājis pats sevi. Izmisuma un baiļu nomākts, viņš vairs nespēja iedvest drosmi savai armijai. Šķirts no spēka Avota, viņš nevarēja vadīt Israēla domas, lai tie pēc palīdzības raudzītos uz Dievu. Tā ļaunais pareģojums sagatavoja ceļu savam piepildījumam.
Sunamas līdzenumā un Gilboas kalnu nogāzēs israēliešu un filistiešu pulki sastapās nāvīgā kaujā. Kaut arī briesmīgās ainas Endoras alā Saula sirdij bija atņēmušas visas cerības, viņš tomēr ar izmisīgu drosmi vēl cīnījās par savu troni un valstību. Tomēr tas viss bija velti. “Israēla vīri bēga no filistiešiem un krita nokauti Gilboas kalnājos.” Trīs varonīgie ķēniņa dēli tika nogalināti viņam blakus. Strēlnieki lauzās tam virsū. Viņš redzēja karavīrus ap sevi krītam un dēlus mirstam no zobena. Būdams ievainots, tas pats vairs nevarēja ne cīnīties, ne bēgt. Glābiņa nebija un, nolēmis dzīvs nedoties filistiešu rokās, viņš pavēlēja savam bruņu nesējam: “Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani.” [682] Kad šis vīrs atteicās pacelt savu roku pret Kunga svaidīto, Sauls pats sev padarīja galu, krītot uz zobena.
Tā, aptraipījis dvēseli ar pašnāvības grēku, aizgāja bojā pirmais Israēla ķēniņš. Viņa dzīve izrādījās neveiksme, un no tās viņš šķīrās izmisis un bez kāda goda, jo ar savu ietiepību bija nostājies pretī Dieva gribai.
Ziņas par sakāvi izplatījās tuvu un tālu, iedvesdamas šausmas visam Israēlam. Ļaudis bēga no pilsētām, un filistieši netraucēti pārņēma viņu īpašumus. Saula neatkarīgā valdīšana, nerēķinoties ar Dievu, jau gandrīz bija pazudinājusi visu tautu.
Kad nākamajā dienā pēc sadursmes filistieši pārmeklēja kaujas lauku, lai aplaupītu nogalinātos, tie atrada Saula un viņa triju dēlu līķus. Lai uzvaras prieks būtu pilnīgāks, tie nocirta Saulam galvu un novilka bruņas; pēc tam galvu un bruņas, kas vēl oda pēc asinīm, nosūtīja uz filistiešu zemi kā uzvaras trofejas, par to paziņojot “savu elku dievnamos un visai tautai”. Bruņas beidzot tika noliktas Aštartes templī, bet galvu piestiprināja Dagona templī. Tā godu par uzvaru pierakstīja šiem elkiem un apkaunoja Jehovas vārdu.
Saula un viņa dēlu mirušos ķermeņus aizvilka uz Bet-Šeanu, kas atradās netālu no Gilboas kalniem, Jordānas upes tuvumā. Šeit tos pakāra ķēdēs, lai viņus aprītu plēsīgie putni. Bet Jabešas drosmīgie vīri, atceroties Saula nopelnus viņu pilsētas atbrīvošanā ķēniņa pirmajos laimīgajos valdīšanas gados, tagad parādīja savu pateicību, noņemot valdnieka un viņa dēlu miesas un godbijīgi tos apbedījot. “Tad cēlās visi spēcīgie vīri, gāja visu nakti, noņēma Saula līķi un arī viņa dēlu līķus no Bet-Šeanas mūra un griezās ar tiem atpakaļ uz Jabešu, kur viņi tos sadedzināja. Un viņi ņēma viņu kaulus un apraka tos Jabešā zem tamariskas un gavēja septiņas dienas.” Tā pirms četrdesmit gadiem darītais cēlais darbs šajā tumšajā sakāves un negoda stundā Saulam un viņa dēliem nodrošināja līdzcietīgu un saudzīgu roku pakalpojumu viņu mirstīgo atlieku apbedīšanā.