[660] Pēc briesmīgās Kunga priesteru nogalināšanas “tikai viens vienīgs izglābās no Ahimeleha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam. Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis tā Kunga priesterus. Tad Dāvids sacīja Abjatāram: “Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija ēdomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimtas locekļu nāvē! Paliec pie manis. Nebīsties! Jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, tas meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums!” (1. Sam. 22:20-23 un no 23. līdz 27. nod.)
Vēl arvien, ķēniņa vajāts, Dāvids nekur nevarēja atrast mieru vai drošību. Kegilā viņa drosmīgais pulks izglāba pilsētu no filistiešu gūsta, tomēr šie vīri nejutās droši pat starp ļaudīm, kuriem tikko bija palīdzējuši. No Kegilas tie devās uz Zifas tuksnesi.
Šajā laikā, kad Dāvida dzīvē bija tik maz gaišu mirkļu, viņu ar negaidītu apmeklējumu iepriecināja Jonatāns, kurš bija uzzinājis viņa slēpšanās vietu. Tie bija dārgi brīži, kurus abi draugi pavadīja kopā. Viņi viens otram atstāstīja savus dažādos piedzīvojumus, un Jonatāns Dāvidu iedrošināja, sacīdams: “Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis; un to itin labi gan zina arī mans tēvs Sauls.” Runājot par Dieva brīnišķīgajiem ceļiem Dāvida dzīvē, vajātā bēgļa sirds stipri atspirga. “Tad viņi abi noslēdza derību tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā.”
Pēc Jonatāna apmeklējuma Dāvids savai dvēselei smēlās spēku slavas dziesmās, pavadot tās ar savu mūzikas instrumentu: [661]
“Es tveros pie sava Kunga. Kā tad jūs sakāt uz mani: “Laidies savos kalnos līdzīgi putnam, jo redzi, tur ir bezdievīgie, viņi uzvelk savu stopu, liek savu bultu uz auklas, lai tumsā to izšautu uz tiem, kas skaidri savās sirdīs. Kad pamati grūst, ko darīs taisnais? Tas Kungs ir savā svētajā namā, tam Kungam debesīs ir goda krēsls, Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus. Tas Kungs pārbauda taisno un bezdievīgo, bet Viņa dvēsele ienīst to, kas dara varas darbus.” (Ps. 11:2-6)
Zifas ļaudis, kuru mežonīgajos apgabalos apmetās Dāvids, nākdams no Kegilas, sūtīja vēsti Saulam uz Gibeu, ka tie zinot, kur Dāvids slēpjoties, un aizvedīšot ķēniņu uz viņa paslēptuvi. Bet Dāvids, brīdināts par šo nodomu, mainīja savu uzturēšanās vietu, meklēdams patvērumu kalnos starp Maonu un Nāves jūru.
Atkal Saulam ziņoja: “Dāvids esot Engedija tuksnesī.” Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus austrumu pusē no Meža kazu klints. “ Dāvida pulkā bija tikai seši simti vīru, bet Sauls devās viņam pretī ar trīs tūkstoš vīru lielu armiju. Kādā vientuļā alā Isajas dēls ar saviem vīriem gaidīja Dieva vadību attiecībā uz turpmākajām gaitām. Ejot kalnos uz priekšu, Sauls nogriezās sānis un viens pats iegāja tieši tajā alā, kurā ar saviem vīriem bija paslēpies Dāvids. To redzēdami, Dāvida ļaudis uzstāja, lai viņu vadonis Saulu nogalina. Apstākļus, kur ķēniņš tagad atradās viņu varā, tie uzskatīja kā drošu pierādījumu, ka pats Dievs šo ienaidnieku nodevis viņiem, lai to iznīcinātu. Dāvids izjuta kārdinājumu pievienoties viņu uzskatiem, tomēr sirdsapziņas balss tam sacīja: “Neaizskar Kunga svaidīto!”
Dāvida vīri tomēr negribēja atstāt Saulu mierā un savam pavēlniekam atgādināja Dieva vārdus: “Redzi, es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!” Tad “Dāvids piecēlās un slepeni nogrieza Saula virssvārku stūri, kas tam bija mugurā.” Bet sirdsapziņa to vēlāk mocīja, ka viņš ir sabojājis ķēniņa drēbes.
Sauls piecēlās un izgāja no alas, lai turpinātu meklēšanu, un pēkšņi izdzirda kādu balsi: [662] “Mans pavēlniek un ķēniņ!” Viņš pagriezās, lai redzētu, kas runā, un, redzi, tas bija Isajas dēls, vīrs, kuru viņš jau tik ilgi kāroja dabūt rokās, lai to nogalinātu. Dāvids paklanījās viņa priekšā, atzīdams to par pavēlnieku, un tad Saulu uzrunāja ar šādiem vārdiem: “Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: Redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? Redzi, šodien tavas acis redz, ka tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nokauju, bet es tevi žēloju un domāju: Es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais. Un nu, mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te sava mēteļa stūri manā rokā un redzi, ka es esmu gan nogriezis tava mēteļa stūri, bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu.”
Dzirdot Dāvida vārdus, Sauls jutās pazemots un varēja tikai atzīt šo vārdu patiesumu. Viņš jutās dziļi saviļņots, izprotot, cik pilnīgi bija atradies tā vīra rokās, kura dzīvību viņš meklēja. Dāvids stāvēja viņa priekšā, apzinādamies savu nevainību. Garā aizkustināts, Sauls izsaucās: “Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls pacēla savu balsi un gauži raudāja. Un viņš sacīja Dāvidam: “Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu ļauns bijis. Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi spēcīgi (..). Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams viņam labu ceļu? Lai tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien esi man darījis! Un nu, redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavās rokās pastāvēs Israēla ķēniņa valstība.” Un Dāvids derēja derību ar Saulu, ka, šīm lietām notiekot, viņš žēlos Saula namu un neizdeldēs viņa vārdu.
Pazīdams Saula izturēšanos pagātnē, Dāvids nevarēja uzticēties ķēniņa apgalvojumam, ne arī cerēt, ka viņa nožēla tā ilgi turpināsies. Tāpēc, Saulam dodoties mājās, Dāvids palika kalnu cietokšņos.
Ienaidu, kuru pret Dieva kalpiem savās sirdīs uztur tie, kas padevušies sātana varai, reizēm nomaina samierināšanās izjūtas un labvēlība, tomēr šāda pārmaiņa ne vienmēr ir ilgstoša. Pēc tam, kad šie nekrietnie cilvēki ir runājuši un darījuši ļaunu Kunga kalpiem, viņus brīžiem pārņem dziļa pārliecība par savas rīcības nepareizību. [663] Kunga Gars cīnās ar viņiem, un tie savu sirdi pazemo Dieva un to cilvēku priekšā, kuru iespaidu ir gribējuši iznīcināt, kā rezultātā var mainīties arī viņu izturēšanās. Bet tiklīdz tie atver durvis sātana iečukstējumiem, tā atkal atdzīvojas vecās šaubas, atmostas vecais naids un tie atsāk to pašu rīcību, ko bija nožēlojuši un uz laiku atstājuši. Tie atkal visrūgtākā veidā notiesā, apsūdz un izsaka ļaunas aizdomas tieši par tiem cilvēkiem, kuru priekšā vispazemīgākā veidā bija atzinuši savu vainu. Šādas dvēseles sātans var izlietot ar daudz lielāku spēku pēc tādas atzīšanās, nekā iepriekš, jo tās tagad ir grēkojušas pret lielāku gaismu.
“Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apraka tā dzimtenē Rāmā.” Samuēla nāvi Israēla tauta uzskatīja kā neatgūstamu zaudējumu. Nāvei par upuri bija kritis liels un labs pravietis un augsts soģis, tādēļ ļaužu sāpes bija dziļas un izjustas. No agras jaunības Samuēls ar skaidru sirdi bija staigājis Israēla priekšā. Lai gan Saulu atzina par ķēniņu, tomēr Samuēla iespaids bija daudz spēcīgāks, jo viņa dzīvi raksturoja uzticība, paklausība un nodošanās Dievam. Mēs lasām, ka viņš Israēlu tiesāja visu mūžu.
Redzot lielo atšķirību starp Saula un Samuēla rīcību, ļaudis saprata, kādu kļūdu viņi ir izdarījuši, prasīdami sev ķēniņu, lai neatšķirtos no citām apkārtējām tautām. Daudzi ar šausmām raudzījās uz ļaužu stāvokli, ko arvien vairāk samaitāja neticība un bezdievība. Viņu valdnieka priekšzīme atstāja tālu ejošu iespaidu, tādēļ Israēlam tagad tiešām nācās sērot par Kunga pravieša nāvi.
Nācija bija zaudējusi savu svēto skolu dibinātāju un vadītāju, bet tas vēl nebija viss. Tā bija zaudējusi vīru, pie kura ļaudis parasti vērsās savās lielajās bēdās; zaudējusi cilvēku, kas kā vidutājs pastāvīgi aizrunāja pie Dieva savas tautas interešu labā. Samuēla aizlūgšanas deva drošības izjūtu, jo “daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā”. Ļaudis tagad juta, ka Dievs viņus ir atstājis. Šķita, ka ķēniņš nav daudz labāks par ārprātīgu vīru. Taisnība bija [664] sagrozīta, un kārtība pārvērtusies sajukumā.
Tieši tad, kad nāciju plosīja iekšēji strīdi un kad Samuēla klusais, dievbijīgais padoms šķita visvairāk vajadzīgs, Dievs savam sirmajam kalpam ļāva aiziet dusēt. Raugoties uz viņa kluso kapa vietu un atceroties savu ģeķību, kur tie viņu bija atmetuši kā pārvaldnieku, ļaudis tagad mocīja rūgtas pārdomas. Viņš bija uzturējis tik ciešu savienību ar Dievu un Debesīm, it kā ar Jehovas troni būtu savienota visa Israēla tauta. Samuēls bija mācījis mīlēt Dievu un Tam paklausīt; bet tagad, kad viņa vairs nebija, ļaudis saprata, ka ir atstāti ķēniņa žēlastībai, kas pats savienojies ar sātanu un vada tautu arvien tālāk prom no Dieva un Debesīm.
Dāvids nevarēja piedalīties Samuēla apbedīšanā, bet viņš pēc tā sēroja tik dziļi un izjusti, kā tikai uzticīgs dēls var skumt pēc sava mīļotā tēva. Viņš saprata, ka Samuēla nāve ir sarāvusi vēl vienu saiti, kas ierobežoja Saula rīcību, ka viņa drošībai tagad ir vēl mazāka garantija. Kamēr Saula uzmanība bija saistīta ar sērām par Samuēla nāvi, Dāvids izmantoja iespēju uzmeklēt sev drošāku patvēruma vietu; tā viņš nonāca Pāranas tuksnesī. Šeit tas sacerēja simt divdesmito un simt divdesmit pirmo dziesmu. Vientulīgajā apvidū, saprazdams, ka pravieša vairs nav un ka ķēniņš ir viņa ienaidnieks, Dāvids dziedāja: