Tumšo kalnu ēnu aizsegā Dāvids ar savu pavadoni iegāja pretinieka nometnē. Cenšoties noskaidrot ienaidnieku tiešo skaitu, viņi nonāca pie guļošā Saula. Viņa šķēps bija iedurts zemē, bet galvgalī atradās ūdens krūze. Blakus tam gulēja Abners, viņa armijas virspavēlnieks, un ap tiem miegā iegrimušie kareivji. Abišajs pacēla šķēpu un teica Dāvidam: “Dievs šodien tavu ienaidnieku saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa vienā triecienā piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!” [671] Tas gaidīja atļauju, bet tā vietā ausis uztvēra čukstus izteiktus vārdus: “Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs? Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, — nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai arī pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai ari viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā. Lai tas Kungs mani visnotaļ pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto! — Nē! Tāpēc ņem tagad tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un ūdens krūzi, tad dosimies projām!” Un tā Dāvids no Saula galvgaļa paņēma ir šķēpu, ir ūdens krūzi, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.” Cik viegli Kungs var padarīt vāju pat visstiprāko, atņemt saprašanu visgudrākajam un apkaunot vismodrāko cilvēku spējas!
Nonācis drošā attālumā no nometnes, Dāvids nostājās kalna galā un skaļi sauca ļaudīm un Abneram, sacīdams: “Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargi savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu! Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga, jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat pietiekami nosargājuši savu pavēlnieku, tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūze, kas bija viņa galvas galā?” Tad Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: “Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Dāvids atbildēja: “Jā gan, mans kungs un ķēniņ!” Un viņš sacīja: “Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām? Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu uzklausi sava kalpa vārdus!” Atkal no ķēniņa lūpām atskanēja atzīšanās: “Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!” Tad Dāvids atbildēja un sacīja: “Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!” Kaut gan Sauls deva solījumu: “Es tev vairs nekā ļauna nedarīšu,” Dāvids tomēr uz to nepaļāvās.
Šis otrais gadījums, kad Dāvids godbijīgi vērtēja sava valdnieka dzīvību, uz Saulu atstāja daudz dziļāku iespaidu un lika viņam vēl noteiktāk atzīt savu vainu. Tāda laipnība Saulu pārsteidza un darīja pazemīgāku. [672] Šķiroties tas izsaucās: “Svēts tu esi, mans dēls Dāvid! Tu droši izvedīsi cauri savu lietu, ko tu uzņemsies, un laimīgs sasniegsi sprausto mērķi!” Bet Isajas dēls nemaz necerēja, ka šāds ķēniņa noskaņojums ilgi pastāvēs.
Dāvids atmeta cerības uz samierināšanos ar Saulu. Viņam šķita, ka beidzot tomēr kritīs par upuri ķēniņa ļaunajiem nodomiem, tādēļ atkal nolēma meklēt patvērumu filistiešu zemē. Vadīdams seši simti vīrus, viņš devās pie Ahiša, Gātas ķēniņa.
Šo secinājumu, ka Sauls noteikti izvedīs savus ļaunos nodomus, Dāvids bija pieņēmis, neprasot padomu no Dieva. Tieši tajā laikā, kad Sauls plānoja un meklēja viņa nāvi, Kungs darbojās, lai nodrošinātu Dāvidam valstību. Dievs turpina īstenot savus plānus, kaut arī cilvēciskajam skatam tie tīti noslēpumā. Cilvēki nevar izprast Dieva ceļus, un, ņemot vērā tikai to, ko var redzēt, tie kārdināšanas, grūtības un pārbaudījumus, kam Dievs ļauj nākt pār viņiem, iztulko kā lietas, kas darbojas pret tiem un cenšas panākt tikai viņu bojāeju. Tā arī Dāvids raudzījās tikai uz to, ko cilvēks var redzēt, bet ne uz Dieva apsolījumiem. Viņš sāka šaubīties, vai vispār kādreiz nāks uz troņa. Ilgie pārbaudījumi nogurdināja viņa ticību un izsmēla pacietību.
Kungs nesūtīja Dāvidu, lai to pasargātu pie filistiešiem, Israēla rūgtākajiem pretiniekiem. Tieši šī tauta beidzot kļuva par vienu no viņa visļaunākajiem ienaidniekiem; un tomēr kritiskā brīdī viņš bēga pie tiem meklēt palīdzību. Pazaudējis visu uzticību Saulam un ļaudīm, kas tam kalpoja, Dāvids nodeva sevi tautas pretinieku žēlastībai. Viņš bija drošsirdīgs karavadonis un bija pierādījis, ka ir gudrs un veiksmīgs karotājs, tomēr, dodoties pie filistiešiem, nostājās tieši pretī savām personiskajām interesēm. Dievs Dāvidu bija nozīmējis viņa karoga pacelšanai Jūdu zemē, un tikai ticības trūkums lika tam atstāt savu pienākumu posteni, nesaņemot nekādu pavēli no Kunga.
Dāvida neticība darīja negodu Dievam. Filistieši no Dāvida bija vairāk baidījušies, nekā no Saula un viņa armijām, bet, meklējot aizsardzību pie tiem, Dāvids tagad atklāja savas tautas vājumu. Ar to viņš šos nežēlīgos ienaidniekus vēl vairāk iedrošināja uzmākties Israēlam. Dāvids bija svaidīts, lai aizstāvētu Dieva tautu, un Kungs nevēlas, ka Viņa kalpi iedrošinātu bezdievīgos, atklājot savu ļaužu nespēku vai arī parādot vienaldzību attiecībā uz viņu labklājību. [673] Turklāt brāļi sāka domāt, ka Dāvids ir aizgājis pie pagāniem, lai kalpotu svešiem dieviem. Ar šo rīcību viņš deva iespēju nepareizi iztulkot savus motīvus, un daudziem radās pret viņu aizspriedumi. Viņš tika pavedināts darīt tieši to, ko vēlējās sātans, jo, meklējot patvērumu pie filistiešiem, tas deva iemeslu Dieva un Viņa tautas ienaidnieku līksmībai. Dāvids neatteicās kalpot Dievam, ne arī pārtrauca nodoties Viņa lietai, bet savas personiskās drošības labā upurēja uzticēšanos Dievam un tā aptraipīja taisno un godīgo raksturu, kādam saskaņā ar Dieva prasībām, jābūt Viņa kalpiem.
Filistiešu ķēniņš Dāvidu uzņēma ļoti sirsnīgi. Viņa silto pretimnākšanu daļēji varēja izskaidrot ar to, ka ķēniņš apbrīnoja Dāvidu, bet daļēji tas glaimoja viņa iedomībai, ka kāds no ebrejiem meklē tā aizsardzību. Ahiša pārvaldītajos apgabalos Dāvids jutās drošs no nodevības. Šurp viņš atveda arī savu ģimeni un saimes ļaudis, un tāpat rīkojās arī viņa vīri; pēc visa varēja spriest, ka viņš ir atnācis, lai filistiešu zemē apmestos uz pastāvīgu dzīvi. Tas Ahišu iepriecināja, un viņš apsolījās pasargāt israēliešu bēgli.
Kad Dāvids lūdza iespēju dzīvot uz laukiem, tālāk no ķēniņa pilsētas, valdnieks laipni viņa īpašumā nodeva Ciklagu. Dāvids saprata, ka viņam un ļaudīm draud briesmas no elku pielūdzēju ietekmes. Pilsētā, kas pilnībā atradās viņu rīcībā, tie daudz brīvāk varēja kalpot savam Dievam, nekā paliekot Gātā, kur pagāniskās ceremonijas tiem varēja būt tikai par apgrūtinājumu un nelaimju avotu.
Dzīvodams šajā atsevišķajā pilsētā, Dāvids karoja ar gesūriešiem, girsiešiem un amalekiešiem un nevienu neatstāja dzīvu, kas par viņu varētu aiznest ziņas uz Gātu. Atgriežoties no kaujas, viņš Ahišam lika saprast, ka ir karojis pret savu tautu, pret jūdu vīriem. Ar šo izlikšanos viņš tikai vēl vairāk stiprināja filistiešu rokas, jo ķēniņš sacīja: “Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem.” Dāvids zināja, ka šo cilšu iznīcināšana saskan ar Dieva gribu, un zināja arī, ka viņš ir nozīmēts šim darbam, tomēr viltus pielietošanā viņš nerīkojās pēc Dieva prāta.
“Kad nu tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: “Tev nopietni jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani.””[674] Dāvids nemaz nedomāja pacelt roku pret saviem tautiešiem, bet arī nesaprata, ko darīt, kamēr apstākļi norādīs viņa pienākumu. Ķēniņam viņš atbildēja izvairīgi un sacīja: “Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt.” Šos vārdus Ahišs izprata kā palīdzības apsolījumu gaidāmajā karā un deva savu vārdu, ka dos Dāvidam lielu godu un augstu amatu filistiešu galmā.
Kaut arī Dāvida ticība zināmā mērā grīļojās attiecībā uz Dieva apsolījumiem, viņš vienmēr atcerējās, ka Samuēls to ir svaidījis par Israēla ķēniņu. Viņš atcerējās uzvaras, kuras Dievs pagātnē viņam bija devis pār ienaidniekiem. Viņš bieži domāja par Dieva lielo žēlastību, pasargājot to no Saula rokas, un stingri apņēmās nenodot viņam uzticēto lietu. Kaut arī Israēla ķēniņš meklēja viņa dzīvību, Dāvids tomēr ar saviem vīriem neatbalstīja tautas ienaidnieku rindas.