[649] Pēc Goliāta nogalināšanas Sauls Dāvidu paturēja pie sevis un negribēja, ka tas atgrieztos sava tēva namā. Un notika, ka “Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība”. (1. Sam. 18. — 22. nod.) Jonatāns un Dāvids slēdza derību dzīvot kā brāļi, un ķēniņa dēls “novilka savu mēteli, kas viņam bija mugurā, un viņš to deva Dāvidam, ir savas bruņas, ir savu zobenu, ir savu loku un savu jostu”. Dāvidam tika uzticēti svarīgi un atbildīgi uzdevumi, tomēr viņš saglabāja savu vienkāršību un iemantoja tiklab ļaužu cieņu, kā ķēniņa nama mīlestību.
“Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu saprātīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem.” Dāvids bija apdomīgs un uzticīgs, un varēja redzēt, ka viņu pavada Dieva svētības. Sauls atsevišķās reizēs atzina savu nepiemērotību būt par Israēla valdnieku un saprata, ka valstij būtu labāk, ja tam blakus atrastos kāds, kas norādījumus saņem no Kunga. Tādēļ Sauls cerēja, ka savienība ar Dāvidu sniegs drošību viņam pašam. Kamēr Kungs mīlēja un sargāja Dāvidu, tikmēr viņa klātbūtne varēja pasargāt arī Saulu, kad viņš kopā ar Dāvidu izgāja karā.
Tā bija Dieva aizgādība, kas Dāvidu saveda kopā ar Saulu. Dāvida stāvoklis galmā tam ļāva iepazīties ar valsts lietām, sagatavojot augstajam amatam nākotnē. Tas viņam deva iespēju iemantot tautas uzticību. Apstākļu nenoteiktība un grūtības, kas skāra viņu sakarā ar Saula naidīgo nostāju, mācīja izjust atkarību no Dieva un pilnīgi Tam uzticēties. Un arī Jonatāna draudzība pret Dāvidu bija Dieva aizgādība, lai pasargātu nākamā Israēla valdnieka dzīvību. Visās šajās lietās Dievs īstenoja savus žēlastības nodomus kā pie Dāvida, tā pie visas Israēla tautas.
[650] Tomēr Saula draudzīgais noskaņojums pret Dāvidu turpinājās visai neilgi. Saulam un Dāvidam atgriežoties no kaujas ar filistiešiem, “sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām, dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem”. Viens pulks dziedāja: “Sauls ir nositis savu tūkstoti”, bet otrs, uztverot melodiju, atbildēja: “Bet Dāvids savus desmit tūkstošus!” Un ķēniņa sirdī iezagās greizsirdības dēmons. Viņš dusmojās, ka Israēla sievu dziesmās Dāvids tika vairāk slavēts nekā viņš. Skaudības apspiešanas vietā tas atklāja sava rakstura vājumu un izsaucās: “Viņi Dāvidam piedēvējuši desmit tūkstošus, bet man tie devuši tikai tūkstoti: nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!”
Viens liels trūkums Saula raksturā bija mīlestība uz piekrišanu. Tā pārvaldoši ietekmēja visas viņa domas un rīcību; it viss tika pakļauts vēlmei sevi izcelt un saņemt uzslavu. Viņa taisnības un netaisnības standarts bija saistīts vienīgi ar ļaužu atzinību, tomēr neviens cilvēks nevar būt drošs, vēloties izpatikt ļaudīm un vispirms nemeklējot atzinību no Dieva. Sauls godkārīgi vēlējās pievērst cilvēku uzmanību, un, atskanot šai slavas dziesmai, ķēniņa domās nobrieda pārliecība, ka Dāvids iemantos vispārēju uzticību un valdīs viņa vietā.
Tā Sauls savu sirdi atvēra greizsirdības garam, kas saindēja visu viņa dvēseli. Neskatoties uz mācībām, ko viņš bija saņēmis no pravieša Samuēla, ka Dievs izdarīs visu, ko vien gribēs, un ka neviens Viņu nespēs aizkavēt, ķēniņš tomēr parādīja, ka tam nav patiesas izpratnes par Dieva plāniem vai Viņa spēku. Israēla valdnieks savu gribu nostādīja pretī Mūžīgā gribai. Valdot pār Israēla valsti, Sauls nebija iemācījies savaldīt pats sevi. Viņš savu spriedumu ļāva pārvaldīt jūtu uzplūdiem, līdz tika ierauts briesmīgās dusmu lēkmēs. Šis paisums kādreiz sasniedza tādu niknumu, ka tas bija gatavs nonāvēt ikvienu, kas uzdrošinātos pretoties viņa gribai. Pēc tādiem dusmu uzliesmojumiem viņš atkal nonāca bezcerīgā izmisumā un sevis noniecināšanas stāvoklī, kur to ļoti mocīja sirdsapziņas pārmetumi.
Viņš labprāt klausījās Dāvida spēlēto arfu, un šķita, ka ļaunais gars uz laiku no tā atkāpjas, bet kādā dienā, jauneklim kalpojot ķēniņam un izvilinot no sava instrumenta brīnišķas mūzikas skaņas, ar ko viņš pavadīja slavas dziesmas Dievam, Sauls pēkšņi uz spēlētāju svieda šķēpu, gribēdams tam atņemt dzīvību. Dieva iejaukšanās Dāvidu pasargāja, un viņš neskarts izglābās no ārprātīgā ķēniņa dusmām. Naidam pret Dāvidu pieaugot, Sauls arvien biežāk meklēja izdevību to nonāvēt, bet neviens no viņa plāniem pret Kunga svaidīto neizdevās. Sauls ļāvās ļaunā gara vadībai, kas pār viņu valdīja, bet Dāvids uzticējās Tam, kas ir varens padomā un spēcīgs izglābt. “Kunga bijāšana ir gudrības iesākums.” (Sal. pam. 9:10) Un Dāvids pastāvīgi lūgšanās griezās pie Dieva, lai varētu pareizi staigāt Viņa priekšā.
Vēlēdamies tikt vaļā no sava sāncenša klātbūtnes, ķēniņš “Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. (..) Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu”. Ļaudis drīz vien ievēroja, cik izprotošs bija Dāvids un cik gudri un meistarīgi tika nokārtoti viņa rokām uzticētie pasākumi. Jaunekļa padomi bija piesardzīgi, un tiem droši varēja paklausīt, bet Saula spriedumi viesa nedrošību, un viņa lēmumi neizcēlās ar sevišķu gudrību.
Kaut arī Sauls pastāvīgi meklēja izdevību Dāvidu iznīcināt, tomēr viņš no tā baidījās, tāpēc ka Kungs tam palīdzēja redzamā veidā. Dāvida nevainojamais raksturs izsauca ķēniņa dusmas; viņš saprata, ka jaunekļa dzīve un klātbūtne to apkauno, jo ar savu kontrastu tā Saulu nostāda nelabvēlīgā gaismā. Tā bija skaudība, kas ķēniņu darīja tik nelaimīgu un nožēlojamu, apdraudot viņa troņa pazemīgo pavalstnieku. Ak, kādu neizsakāmu ļaunumu šī sliktā rakstura īpašība ir nodarījusi mūsu pasaulei! Saula sirdī valdīja tas pats naids, kas Kainam lika celties pret savu brāli Ābelu, tāpēc ka Ābela darbi bija taisni un Dievs to godāja, bet viņa paša darbi bija ļauni un Dievs viņu nevarēja svētīt. Skaudība ir lepnības meita, un, ja to uzņem sirdī, tā noved pie naida un beidzot pie atriebības un slepkavības. Uzkurinot Saula naidu pret to, kas viņam nekad nebija darījis ļaunu, sātans atklāja savu raksturu.
Ķēniņš Dāvidu stingri uzmanīja, cerēdams uz kādu neapdomīgu vai pārsteidzīgu soli, kas dotu iemeslu viņa apkaunošanai. [652] Viņš juta, ka nespēs atgūt mieru, kamēr nebūs atradis izdevību šo jaunekli nogalināt, un tomēr tā, lai tauta viņu attaisnotu šajā ļaunajā rīcībā. Viņš izlika cilpu Dāvida kājām, spiezdams to vest niknus karus pret filistiešiem, un kā atalgojumu par drosmi apsolīja tam savu vecāko meitu. Uz šo priekšlikumu Dāvids pazemīgi atbildēja: “Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva ģints Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots!” Savu liekulību valdnieks drīz vien atklāja, atdodams princesi citam.
Saula jaunākās meitas, Mihalas, pieķeršanās Dāvidam sniedza Saulam jaunu izdevību kalt slepenus plānus pret savu sāncensi. Mihalas roku jauneklim apsolīja ar nosacījumu, ka tas atnesīs pierādījumu par kāda noteikta skaita nācijas ienaidnieku nogalināšanu. “Sauls domāja Dāvidu izdeldēt ar filistiešu roku”, bet Dievs sargāja savu kalpu. Dāvids no kaujas atgriezās kā uzvarētājs, lai kļūtu par ķēniņa znotu.
“Mihala, Saula meita, iemīlēja Dāvidu”, un valdnieks saniknots atskārta, ka viņa slepenie plāni galu galā ir paaugstinājuši to, kuru tas vēlējās iznīcināt. Viņš vēl vairāk pārliecinājās, ka tieši Dāvids ir tas vīrs, par kuru Kungs bija sacījis, ka tas ir labāks par Saulu un ka viņš Saula vietā valdīs uz Israēla troņa. Atmezdams visu maskēšanos, viņš pavēlēja Jonatānam un sava galma virsniekam nonāvēt šo cilvēku, kuru viņš ienīda.
Jonatāns atklāja Dāvidam ķēniņa nodomu un pavēlēja paslēpties, kamēr viņš vēl lūgs savu tēvu saudzēt Israēla atbrīvotāja dzīvību. Viņš ķēniņam norādīja, ko Dāvids ir darījis, lai pasargātu tautas godu un pat tās pastāvēšanu, un kāds briesmīgs grēks būtu tāda cilvēka noslepkavošana, kuru Dievs izlietojis nācijas ienaidnieku izklīdināšanai. Tas skāra ķēniņa apziņu, un viņa sirds kļuva jūtīgāka. “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nokautam!” Dāvidu atveda pie Saula, un viņš tam kalpoja tāpat kā agrāk.
Atkal tika izsludināts karš starp israēliešiem un filistiešiem, un Dāvids veda armiju pretī ienaidniekiem. Ebreji guva lielu uzvaru, un karaļvalsts pavalstnieki slavēja viņa gudrību un varonību. Tas Saulā no jauna atmodināja agrāko rūgtumu pret Dāvidu. Jauneklim spēlējot ķēniņa priekšā un jaukajām skaņām piepildot pili, Saulu pārņēma dusmas [653] un viņš atkal svieda Dāvidam ar šķēpu, vēlēdamies spēlētāju piedurt pie sienas; bet nāvīgo ieroci Kunga eņģelis novērsa sānis. Dāvids izbēga un steidzās uz savām mājām. Bet Sauls izsūtīja spiegus, kuriem to vajadzēja satvert un nogalināt, līdzko viņš otrā rītā atkal parādītos.
Mihala atklāja Dāvidam sava tēva plānus. Viņa to spieda glābt dzīvību bēgot un nolaida viņu lejup pa logu, tā palīdzot aiziet. Dāvids bēga pie Samuēla uz Rāmu, un pravietis, nebaidīdamies no ķēniņa nelabvēlības, šo bēgli laipni uzņēma. Samuēla māja, pretstatā Saula pilij, bija īstā miera vieta. Šeit kalnu vidū godātais Kunga kalps turpināja savu darbu. Pie viņa atradās kāds “redzētāju” pulks, rūpīgi pētot Dieva Vārdu un godbijīgi klausoties uz pamācībām, kas atskanēja no Samuēla mutes. No Israēla skolotāja Dāvids iemācījās dārgas atziņas. Dāvids domāja, ka Saula pulkiem netiks dota pavēle iebrukt šajā svētajā vietā, tomēr bezcerībā un izmisumā nonākušā ķēniņa aptumšotajā saprašanā neviena vieta vairs nelikās svēta. Dāvida attiecības ar Samuēlu radīja ķēniņam greizsirdīgas aizdomas, ka tas, kuru viss Israēls cienīja kā Dieva pravieti, neizlieto savu iespaidu par labu Saula sāncensim. Uzzinājis Dāvida atrašanās vietu, ķēniņš nosūtīja virsniekus, lai tie viņu atvestu uz Gibeu, kur Sauls bija paredzējis īstenot savu ļauno nodomu.
Sūtņi devās ceļā, apņēmušies atņemt Dāvidam dzīvību, tomēr tos vadīja kāds augstāks Valdnieks nekā Sauls. Tie sastapās ar neredzamiem eņģeļiem, kā kādreiz Bileāms, kad tas devās ceļā, lai nolādētu Israēlu, un sāka runāt pravietiskus vārdus attiecībā uz nākotnes notikumiem un slavēja Jehovas varenību un Viņa godu. Tā Dievs savaldīja cilvēka dusmas un parādīja savu spēku ļaunuma novēršanā, tajā pašā laikā savu kalpu nodrošinot ar eņģeļu sardzes mūri.