“Mana palīdzība nāk no tā Kunga,
kas radījis debesis un zemi.
Viņš neļaus tavai kājai slīdēt;
Kas tevi sargā, tas nesnauž!
Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ (..).
Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna,
Viņš lai pasargā tavu dvēseli.
Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu no šā laika mūžīgi.”
(Ps. 121:2-8)
Uzturēdamies Pāranas tuksnesī, viņš ar saviem vīriem pasargāja no laupītāju uzbrukumiem kāda bagāta vīra, Nābala, avju un liellopu ganāmpulkus. Šim vīram te piederēja lieli īpašumi. Nābals bija Kāleba pēctecis, bet pēc dabas — visai rupjš un skops.
Tieši tad bija avju cirpšanas laiks — laiks, kas iezīmējās ar viesmīlību. Dāvids un viņa ļaudis bija nonākuši lielā uzturlīdzekļu trūkumā, un saskaņā ar tā laika ieradumu Isajas dēls nosūtīja desmit jaunekļus pie Nābala, vēlēdams tiem [665] viņu sveicināt sava vadoņa vārdā un pateikt: “Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu, un miers ar visu, kas tev pieder! Bet tagad es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Kad nu tolaik tavi gani bija pie mums, tad mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. Vaicā saviem puišiem, tad tie tev to pateiks! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, kas tev ir taisni pie rokas!”
Dāvids ar saviem vīriem Nābala ganiem un ganāmpulkiem bija kā aizsargmūris, un tagad tie lūdza šo bagāto saimnieku dot no savas pārpilnības to cilvēku vajadzībai, kas viņa labā veikuši tādu pakalpojumu. Dāvida ļaudis paši varēja paņemt no ganāmpulkiem visu vajadzīgo, tomēr viņi tā nedarīja. Tie izturējās godīgi, bet tāda laipnība pret Nābalu bija veltīga. Atbilde, kādu tas sūtīja Dāvidam, norādīja uz viņa raksturu: “Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isajas dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem! Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?”
Kad jaunekļi atgriezās tukšām rokām un atstāstīja notikušo, Dāvids ļoti apskaitās. Tas pavēlēja saviem ļaudīm sagatavoties cīņai. Viņš apņēmās sodīt vīru, kas liedza to, kas tiem taisnīgi pienācās, un kurš savai kaitnieciskajai rīcībai vēl klāt pievienoja apvainojumu. Šāda impulsīva rīcība vairāk saskanēja ar Saula nevis Dāvida raksturu, tādēļ Isajas dēlam vēl vajadzēja mācīties pacietību dažādu pārbaudījumu skolā.
Kad Nābals Dāvida jaunekļus bija aizraidījis, viens no viņa kalpiem steidzās pie Abigailas, Nābala sievas, un atstāstīja visu notikušo. Viņš teica: “Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos rupji izbāra. Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi; tie mūs nav nemaz apsmējuši, un mēs arī neko nepazaudējām visu laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. Un nu tagad vēro un redzi pati, ko tu vari darīt, jo nenoliedzami mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas.” [666]
Neapspriezdamās ar vīru un neko neteikdama par savu nodomu, Abigaila sagatavoja bagātīgu uzturvielu krājumu, ko, uzkrāvusi ēzeļiem, ar kalpiem izsūtīja sev pa priekšu, un arī pati devās pretī Dāvida ļaudīm. Viņa tos sastapa aiz kāda kalna. “Kad nu Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā ar savu vaigu pie zemes un nometās ar savu seju smiltīs. Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: “Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!”” Abigaila uzrunāja Dāvidu ar tādu cieņu, it kā būtu satikusies ar kronētu valdnieku. Nābals ironiski bija izsaucies: “Kas ir Dāvids?” Bet Abigaila teica: “Mans kungs!” Ar laipniem vārdiem, aizrunājot sava vīra labā, viņa centās nomierināt Dāvida satrauktās izjūtas. Bez kādas lepošanās un ārišķībām, vienīgi Dieva gudrības un mīlestības pārņemta, Abigaila atklāja stipro pieķeršanos savam namam, paskaidrojot Dāvidam, ka viņas vīra nelaipnā rīcība nekādā ziņā nav iepriekš pārdomāts apvainojums pret viņu kā personu, bet vienkārši nelaimīgas un savtīgas dabas straujš izlēciens.
“Un tagad, lai nu kā, mans kungs, tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un pašlaik lai tā kā Nābalam klājas arī taviem ienaidniekiem un visiem tiem, kuri pret manu kungu domā ļauni!” Godu par šo pārrunu iznākumu, kas Dāvidu pārliecināja atstāties no pārsteidzīgā nodoma, Abigaila nepierakstīja sev, bet atdeva Dievam. Tad kā izlīguma upuri viņa Dāvida vīriem pasniedza bagāto uzturlīdzekļu krājumu, turpinādama lūgt piedošanu, it kā tieši viņa būtu satraukusi vadoņa dusmas.
Tā sacīja: “Piedodi, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: gan jau tas Kungs nenoliedzami uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala.” Ar saviem vārdiem Abigaila atklāja to rīcības veidu, pie kāda jāturas Dāvidam, jo viņam jākaro Kunga karš. Viņam nav jāatriebjas par personiskiem pāri darījumiem, kaut arī tas tiktu vajāts kā kāds nodevējs. Un Abigaila vēl turpināja: “Ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkotu pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvo dvēseļu kūlītī, kas pieder tam Kungam, tavam Dievam! (..) Kad nu tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un kad tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi!” (1. Sam. 25:28-31)
Šie vārdi varēja nākt tikai no tāda cilvēka lūpām, kam ir daļa pie gudrības, kas nāk no augšienes. Abigailas dievbijība, līdzīgi ziedu smaržai, neapzinīgi dvesmoja no viņas sejas, no vārdiem un rīcības. Viņas dvēselē mājvietu bija atradis Dieva Dēla Gars. Viņas uzruna, žēlastības apgarota, laipna un mierīga, izplatīja Debesu iespaidu. Dāvidā atmodās labākās jūtas, un viņš nodrebēja, domādams par sekām, kādas sekotu viņa pārsteidzīgajam lēmumam. “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mat. 5:9) Kaut būtu daudz vairāk tādu cilvēku kā šī Israēla sieviete, kas nomierinātu satrauktās jūtas, neļautu piepildīties straujiem, impulsīviem lēmumiem un ar saviem mierīgajiem, patiesā gudrībā teiktiem vārdiem novērstu draudošo postu!
Dieva svētīta kristieša dzīve pastāvīgi ap sevi izplata gaismu, prieku un mieru. Tādā dzīvē redzama skaidrība, smalkjūtība, sirsnība un lietderība. To pārvalda nesavtīga mīlestība, kas rada svētījošu iespaidu. Tā ir piepildīta ar Kristu un atstāj gaišas pēdas, lai arī kur tās īpašnieks neietu. Abigaila bija gudra norājēja un padoma devēja. Viņas iespaidā un viņas padoma spēkā aprima Dāvida dusmas. Viņš tika pārliecināts, ka ir spēris negudru soli un nespēj vairs valdīt pār sevi.
Dāvids pazemīgi pieņēma rājienu saskaņā ar paša teiktajiem vārdiem: “Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.(..) “ (Ps. 141:5) Viņš pateicās un to svētīja, jo viņa bija pareizi pamācījusi. Ir daudz tādu cilvēku, kuri, saņemot rājienu, domā, ka viņu tālākā izturēšanās ir slavējama jau tādēļ vien, ka norāti tie nav kļuvuši nepacietīgi, bet cik maz ir to, kas rājienu pieņem ar pateicīgu sirdi un svētī tos, kas viņus mēģina atturēt no sliktas rīcības!
Atgriežoties mājās, Abigaila atrada Nābalu un viņa viesus līksmojoties lielā svētku mielastā, kuru tie bija pārvērtuši uzdzīvē. Tikai nākamajā rītā tā savam vīram atstāstīja, kas bija noticis, satiekoties ar Dāvidu. Nābals [668] savā sirdī bija visai gļēvs, un saprotot, cik ātru nāvi viņam varēja sagādāt paša ģeķība, to piemeklēja kaut kas līdzīgs triekai. Baidoties, ka Dāvids tomēr vēl var īstenot savu atriebības nodomu, viņu pārņēma šausmas un tas iegrima bezpalīdzīgā nesamaņā. Pēc desmit dienām viņš nomira. Dzīvība, kuru Dievs tam bija devis, pasaulei nesa tikai lāstu. Līksmības un uzjautrināšanās brīdī Dievs viņam bija pateicis to, ko Viņš līdzībā sacīja bagātajam vīram: “Šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli.” (Lūk. 12:20)
Vēlāk Dāvids apprecēja Abigailu. Viņam jau bija sieva, bet tā laika tautu ieradumi bija sabojājuši viņa spriedumu un iespaidojuši viņa rīcību. Pat lieli un labi cilvēki ir pieļāvuši kļūdas, sekojot pasaules pieņemtajiem standartiem. Visā Dāvida dzīvē bija sāpīgi izjūtamas rūgtās sekas no laulībām ar tik daudzām sievietēm.
Dažus mēnešus pēc Samuēla nāves Dāvidam bija miers. Viņš atkal bija devies uz zifiešu mazapdzīvotajām vietām, bet šie ienaidnieki, cerēdami iemantot ķēniņa labvēlību, informēja to par Dāvida paslēptuvi. Šīs ziņas no jauna atmodināja kaislību dēmonus, kas Saula krūtīs bija it kā iesnaudušies. Atkal viņš sapulcināja savus apbruņotos vīrus un devās ar tiem pret Dāvidu. Tomēr draudzīgi izlūki Isajas dēlam ziņoja, ka Sauls izgājis to vajāt; un ar nedaudziem vīriem Dāvids devās izpētīt savu pretinieku izvietojumu. Bija nakts, kad, piesardzīgi uz priekšu iedami, tie uzdūrās nometnei un savā priekšā ieraudzīja ķēniņa un viņa pavadoņu teltis. Tie palika nepamanīti, jo visa nometne mierīgi snauda. Dāvids aicināja savus draugus doties tieši ienaidnieku vidū. Atbildot uz jautājumu: “Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?” Abišajs steigšus atsaucās: “Es iešu tev līdz!”