[80] Ādamam tika dots vēl cits dēls, kuram vajadzēja kļūt par dievišķā apsolījuma un garīgās pirmdzimtības tiesību mantinieku. Šo dēlu nosauca vārdā Sets, kas nozīmē “norādītais” vai “atlīdzinājums”. “Jo Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains,” teica Ieva. (1. Moz. 4:25) Sets augumā bija staltāks par Kainu un Ābelu un vairāk līdzinājās Ādamam, nekā viņa citi dēli. Tam bija cēls raksturs, un viņš staigāja Ābela pēdās. Taču no dabas viņš vairs nesaņēma mantojumā tādas spējas, kādas bija saņēmis Kains. Attiecībā uz Ādama radīšanu teikts: “Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā”, bet pēc grēkā krišanas Ādams “dzemdināja dēlu, kas bija viņam līdzīgs.” (1. Moz. 5:1,3) Ādams tika radīts bez grēka, pēc Dieva līdzības, bet Sets, tāpat kā Kains, mantoja savu kritušo vecāku dabu. Tomēr viņš saņēma arī atziņu par Pestītāju un tika pamācīts izprast taisnību. Dieva žēlastībā tas Kungam kalpoja un Viņu godāja, pūlēdamies, kā arī Ābels to būtu darījis, ja dzīvotu, veidot grēcīgo cilvēku sirdsapziņu, lai tie pagodinātu Dievu un paklausītu savam Radītājam.
“Un arī Setam piedzima dēls, un viņš nosauca to vārdā Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva vārdu.” (1. Moz. 4:26) Uzticīgie jau līdz tam laikam arī bija pielūguši Dievu, bet, cilvēkiem vairojoties, atšķirība starp abām grupām kļuva arvien jūtamāka. No vienas puses tika parādīta atklāta uzticība Dievam, bet no otras — atklāta nicināšana un nepaklausība. Pirms grēkā krišanas mūsu pirmie vecāki svētīja Ēdenē iecelto Sabatu; viņi to turpināja ievērot arī pēc izraidīšanas no Paradīzes. Viņi bija baudījuši rūgtos nepaklausības augļus un piedzīvojuši to, ko agrāk vai vēlāk piedzīvos ikviens, kas min kājām Dieva baušļus, — ka Kunga priekšraksti ir svēti un negrozāmi un pārkāpumi noteikti tiek sodīti. Sabatu godāja visi Dievam uzticīgie Ādama bērni, bet Kains un viņa pēcnācēji negodāja [81] dienu, kurā Dievs bija dusējis. Darbam un atpūtai viņi izvēlējās paši savu laiku, neņemot vērā skaidri izteikto Jehovas pavēli.
Dieva nolādēts, Kains aizgāja no sava tēva mājām. Vispirms viņš izvēlējās zemkopja darbu un šajā laikā dibināja pilsētu, kuru nosauca sava vecākā dēla vārdā. Viņš bija atstājis Dieva klātbūtni un atmetis apsolījumus par atjaunotu Ēdeni, lai meklētu sev īpašumus un prieku ar lāstu apkrautajā zemē. Ar to Kains nostājās tās lielās cilvēku šķiras priekšgalā, kas pielūdz šīs pasaules dievu. Viņa pēcnācēji izcēlās ar pasākumiem, kas saistījās tikai uz šo pasauli un materiālo labklājību, bet Dieva esamību tie neņēma vērā un ignorēja Radītāja nodomus attiecībā uz cilvēku. Pie slepkavības nozieguma, ko iesāka Kains, tā ciltskoka piektais pēcnācējs Lamehs vēl pievienoja klāt daudzsievību un ar lielīgu spītību atzina Dievu tikai tāpēc, ka saskatīja sev drošību Kaina atriebšanas aizliegumā.
Ābels bija dzīvojis gana dzīvi, mitinādamies teltīs vai vienkāršos mājokļos, un arī Seta pēcnācēji sekoja šim piemēram, uzlūkodami sevi kā “svešiniekus un piemājotājus virs zemes”. (Ebr. 11:13)
Kādu laiku šīs abas cilvēku grupas dzīvoja atsevišķi. Kaina ciltis, izplešoties no savas pirmās apmešanās vietas, ieklīda līdzenumos un ielejās, kur dzīvoja Seta bērni, un pēdējie, lai izbēgtu no viņu aptraipošā iespaida, pārcēlās uz pastāvīgu dzīves vietu kalnos. Kamēr tie palika šķirti, viņu Dieva pielūgšanā viss bija tīrs un skaidrs. Bet laika gaitā Seta pēcnācēji pamazām uzdrošinājās sajaukties ar ieleju iemītniekiem. Šāda satiksme izraisīja visļaunākās sekas. “Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas (..).” (1. Moz. 6:2) Kaina meitu skaistuma pievilkti, Seta bērni apprecējās ar tām un izsauca pār sevi Dieva nepatiku. Daudzi Dieva pielūdzēji ar pastāvīgiem vilinājumiem tika pavedināti uz grēku un pazaudēja savu īpatnējo svēto raksturu. Sajaucoties ar samaitātajiem cilvēkiem, viņi garā un darbos palika tiem līdzīgi; tika pārkāptas septītā baušļa robežas, un tie “ņēma sievas, kādas gribēja”. Seta bērni gāja “Kaina ceļu” (Jūda 11), viņu domas pievērsās pasaulīgai labklājībai, pasaulīgiem priekiem, un Dieva baušļi vairs [82] netika ņemti vērā. “Jo, pazīdami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu, (..) bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā (..)”, tāpēc arī “Dievs viņiem licis krist necienīgās tieksmēs (..).” (Rom.1:21,28) Tā grēks izplatījās pār zemi kā nāvīga spitālība.
Gandrīz tūkstoš gadus kā grēka seku liecinieks starp cilvēkiem dzīvoja Ādams. Viņš uzticīgi pūlējās apturēt ļaunuma straumi. Tam bija pavēlēts mācīt saviem pēcnācējiem Kunga ceļus, un viņš arī augstu vērtēja Dieva dotās atklāsmes un stāstīja par tām nākamajām paaudzēm. Saviem bērniem un bērnu bērniem līdz devītajam augumam viņš aprakstīja cilvēka svēto un laimīgo stāvokli Paradīzē, atkārtodams savas krišanas stāstu un runādams par ciešanām, ar kurām Dievs viņu mācījis, cik nepieciešama stingra Viņa likumu ievērošana, viņš tiem izskaidroja arī glābšanai domātos žēlastības pilnos pasākumus. Bet tikai nedaudzi ņēma vērā viņa vārdus. Bieži nācās sastapties ar rūgtiem pārmetumiem par grēku, kas viņa pēcnācējiem bija nesis tādas bēdas.
Ādama dzīvi raksturoja sāpes, pazemošanās un savas vainas apziņa. Atstājot Ēdeni, viņu ar šausmām pildīja domas par nāvi. Pirmo reizi ar tās īstenību viņš iepazinās, kad Kains, viņa pirmdzimtais dēls, kļuva par sava brāļa slepkavu. Smagu sirdsapziņas pārmetumu nomākts par izdarīto grēku un divkārt aplaupīts ar Ābela nāvi un Kaina atmešanu, Ādams saliecās zem bēdu nastas. Ap sevi viņš redzēja visu aptverošo samaitātību, kurai beidzot vajadzēja izsaukt pasaules bojāeju ūdensplūdos, un, lai gan nāves spriedums, ko Radītājs pār viņu izteica, sākumā šķita briesmīgs, tomēr gandrīz tūkstoš gadus vērojot grēka sekas, viņš saprata, ka tā ir Dieva žēlastība, ja šai sāpju un ciešanu dzīvei tiek darīts gals. Neskatoties uz bezdievību, kāda valdīja pirmsplūdu laikā, — šis laikmets tomēr nebija nezināšanas un barbarisma laiks, kā to bieži uzskata. Cilvēkiem bija dota iespēja sasniegt augstāko tikumisko un garīgo stāvokli. Viņiem piemita lieli miesīgie un intelektuālie spēki un tādas priekšrocības reliģisko un vispārzinātnisko atziņu iegūšanai, kam nav līdzīgu. Tā ir kļūda domāt, ka ilgā mūža cilvēkiem prāts attīstījies vēlu; viņu garīgie spēki nobrieda ātri un, ja tie bija dievbijīgi un dzīvē saskaņojās ar Kunga prātu, tad zināšanas un gudrība palielinājās visā viņu dzīves laikā. Ja mūsu laika slaveniem zinātņu vīriem tagad blakus varētu nolikt tā paša vecuma pirmsplūdu laika cilvēkus, tad būtu redzams, cik daudz mūsdienu ļaudis atpaliek gan garīgā, gan fiziskā spēka ziņā. Tādos pašos apmēros, kā gadu gaita mazinājusi cilvēku miesīgos spēkus, ir mazinājušās arī viņu garīgās spējas.
Ir ļaudis, kas nododas studijām no divdesmitā līdz piecdesmitajam dzīvības gadam, un pasaule apbrīno viņu sasniegumus. Bet cik niecīgi ir viņu panākumi, salīdzinot ar to cilvēku sasniegumiem, kas savus miesīgos un garīgos spēkus attīstījuši gadsimtiem ilgi!
Taisnība, ka jauno laiku cilvēkiem ir priekšrocība saņemt savu senču sasniegumus. Vīri ar varenu prātu, kas plānojuši, studējuši, rakstījuši, ir atstājuši savus darbus nākamām paaudzēm. Bet cik daudz lielākas priekšrocības attiecībā uz cilvēciskajām zināšanām bija seno laiku ļaudīm! Gadsimtiem ilgi pie viņiem atradās tas, kas tika radīts pēc Dieva līdzības un kuru pats Radītājs atzina par “labu” — vīrs, kuru attiecībā uz materiālo pasauli visās gudrībās bija mācījis Dievs.
Ādams no Kunga uzzināja visu radīšanas vēsturi. Viņš pats redzēja deviņu gadsimtu notikumus un savās atziņās dalījās ar pēcnācējiem. Pirmsplūdu laika cilvēkiem nebija grāmatu, viņiem nebija nekādu rakstītu ziņu, bet līdz ar lielajiem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem tiem bija stipra atmiņa, un viņi spēja aptvert un paturēt prātā tiem nodotās atziņas un savukārt visā pilnībā darīt tās zināmas saviem pēcnācējiem. Gadsimtiem ilgi uz zemes vienlaicīgi dzīvoja septiņas paaudzes, kas deva iespēju vienam ar otru visu pārrunāt, un katrs varēja citu cilvēku zināšanas un pieredzi izmantot savā labā.
Nekad vairs nav bijis līdzīgas priekšrocības, kādu baudīja šī laika cilvēki, par Radītāja darbiem mācoties no paša Dieva. Tas ne tuvu nebija reliģiskas tumsības laikmets, bet gan lielas apgaismības laiks. Visa pasaule varēja uzklausīt Ādama pamācības, un tiem, kas Kungu bijās, kā skolotāji kalpoja arī Kristus un eņģeļi. Kā kluss patiesības liecinieks stāvēja Dieva dārzs, kas vēl daudzus gadsimtus palika pie cilvēkiem. Ķerubu apsargātajos Paradīzes vārtos atklājās Dieva godība, [84] un turp devās pirmie Dieva pielūdzēji. Tur viņi cēla altārus un pienesa savus upurus. Šeit upurēja arī Kains un Ābels, un šeit zemē nonāca Dievs, lai ar viņiem satiktos.
Neviens skeptiķis tad nevarēja noliegt Ēdenes pastāvēšanu, jo tā atradās tieši acu priekšā, bet ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Neviens nevarēja apstrīdēt radīšanas kārtību, dārza nozīmi un stāstu par abiem kokiem, kas tik cieši saistījās ar cilvēku likteni. Dieva esamība un lielā autoritāte, Viņa likumu nepieciešamība — bija patiesības, kuras cilvēkiem Ādama dzīves laikā bija grūti apšaubīt.
Neskatoties uz pieaugošo bezdievību, vienmēr pastāvēja svētu vīru cilts līnija, kuri savienībā ar Dievu dzīvoja cēlu un tikumisku dzīvi, it kā viņi satiktos ar Debesīm. Tie bija vīri ar milzīgām prāta spējām un brīnišķīgām zināšanām. Viņiem bija liels, svēts uzdevums — attīstīt taisnu raksturu un mācīt dievbijību ne tikai sava laika cilvēkiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Svētajos Rakstos ir minēti tikai nedaudzi no šiem izcilajiem ļaudīm, bet uzticīgi liecinieki un patiesi pielūdzēji Dievam ir bijuši visos laikmetos.
Par Ēnohu teikts, ka viņš dzīvoja sešdesmit piecus gadus un dzemdināja dēlu. Pēc tam viņš staigāja ar Dievu vēl trīssimt gadus. Arī savā agrīnajā dzīves posmā Ēnohs mīlēja un bijās Dievu un turēja Viņa baušļus. Viņš piederēja pie svētās līnijas, kas sargāja īsto ticību. Viņš bija viens no apsolītās sēklas ciltstēviem. No Ādama mutes dzirdēdams drūmo grēkā krišanas stāstu, kā arī priecīgo vēsti par Dieva žēlastību, kas izteikta Viņa apsolījumā, viņš paļāvās uz nākamo Pestītāju. Bet pēc pirmā dēla piedzimšanas Ēnohs dzīvē sasniedza augstākos piedzīvojumus; viņa attiecības ar Dievu kļuva vēl sirsnīgākas. Viņš vēl skaidrāk izprata savas Dieva bērna personīgās saistības un atbildību. Redzot bērna mīlestību uz savu tēvu, viņa vienkāršo uzticēšanos tā aizsardzībai un pats izjūtot dziļo, sirsnīgo maigumu pret savu pirmdzimto dēlu, viņš saņēma dārgu mācību par brīnišķo Dieva mīlestību pret cilvēkiem, kas atklāta Viņa Dēla dāvināšanā, un par to paļāvību, kādā Dieva bērni var uzticēties savam Tēvam. Kristū atklātā bezgalīgā, neizdibināmā Dieva mīlestība kļuva par viņa pārdomu priekšmetu dienām un naktīm, un ar visu dvēseles degsmi viņš mēģināja šo mīlestību nest tālāk cilvēkiem, starp kuriem dzīvoja.