Par savu noziegumu slepkava Kains drīz tika saukts pie atbildības. “Un Dievs sacīja uz Kainu: “Kur ir Ābels, tavs brālis?” Tas atbildēja: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (1. Moz. 4:9) Kains tik tālu aizgāja savā grēkā, ka pazaudēja sajēgu par Dieva pastāvīgo klātbūtni, par Viņa varenību un neierobežotajām zināšanām. Lai slēptu savu vainu, tas ķērās pie meliem.
Atkal Kungs runāja uz Kainu: “Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.” (1. Moz. 4:10) Dievs Kainam deva izdevību atzīt savu grēku. Tam bija laiks visu pārdomāt. Viņš apzinājās sava darba nežēlību un arī melus, ko bija lietojis tā slēpšanai, tomēr vēl arvien palika dumpīgi noskaņots, un tad spriedums vairs nevilcinājās. Dievišķā balss, kura bija dzirdama lūdzot un aicinot, tagad izteica briesmīgus vārdus: “Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev turpmāk vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes.” (1. Moz. 4:11,12)
[78] Neskatoties uz to, ka Kains par savu noziegumu bija pelnījis nāvi, žēlīgais Radītājs saudzēja viņa dzīvību un dāvāja izdevību nožēlot grēkus un atgriezties. Bet Kains dzīvoja, lai tikai vēl vairāk apcietinātu savu sirdi, lai nostiprinātu sacelšanos pret dievišķo autoritāti un kļūtu par vadoni veselai rindai bezkaunīgu, izvirtušu grēcinieku. Šo atkritēju vadīja sātans, lai kārdinātu citus, un viņa iespaids un piemērs darīja savu demoralizējošo darbu, līdz beidzot zeme kļuva tik samaitāta un pārpildīta ar varas darbiem, ka tās bojāeja vairs nebija atliekama.
Saudzēdams pirmā slepkavas dzīvību, Dievs visam Universam deva uzskatāmu mācību par lielo cīņu. Kaina un viņa pēcnācēju tumšā vēsture rādīja, kādas būtu sekas, ja Kungs grēciniekiem ļautu dzīvot mūžīgi, nepaklausot dievišķajiem likumiem. Izmantojot Dieva lēnprātību, grēcinieki savos noziegumos kļuva arvien bezkaunīgāki un izaicinošāki. Piecpadsmit gadsimtus pēc tam, kad par Kainu tika izteikts spriedums, viss Universs kļuva par lieciniekiem viņa iespaida un piemēra augļiem, kad zemi pārplūdināja nešķīstība un noziegumi. Tas pierādīja, ka Dieva likumu pārkāpējiem, kritušajiem cilvēkiem paredzētais nāves spriedums ir taisnīgs un arī žēlīgs. Jo ilgāk tie dzīvoja savos grēkos, jo negantāki un izvirtušāki kļuva. Dievišķais spriedums, kas pārtrauca ļaunuma izplatīšanos un atbrīvoja pasauli no to cilvēku iespaida, kas ar savu sacelšanos bija nocietinājušies pret Dievu, drīzāk gan bija svētība nekā lāsts.
Sātans pastāvīgi strādā, lai ar nenogurstošu enerģiju tūkstoš veidos nepareizi attēlotu Dieva raksturu un Viņa pārvaldes kārtību. Ar plašiem, labi organizētiem plāniem un apbrīnojamu spēku viņš pasaules iedzīvotājus cenšas noturēt savos maldos. Dievam, kas ir bezgalīgs un visu zinošs, kas galu redz jau sākumā, visi pasākumi attiecībā uz ļaunumu bija ļoti aptveroši un tālu ejoši. Viņš vēlējās sacelšanos ne tikai apspiest, bet visam Universam atklāt šīs sacelšanās raksturu. Un Dieva plāni ar savu attīstību parādīja tiklab Viņa taisnību kā žēlsirdību un pilnīgi attaisnoja Viņa gudro rīcību ar ļaunumu.
Citu pasauļu svētās būtnes ar interesi sekoja notikumiem virs zemes. Pasaules stāvoklī pirms Plūdiem viņi saskatīja tās pārvaldīšanas sistēmas sekas, kādu Lucifers centās ieviest Debesīs, atmetot Kristus autoritāti un Dieva likumus. Šajos patvaļīgajos pirmsplūdu grēciniekos viņi redzēja [79] sātana iespaida augļus pie būtnēm, kas viņam padodas. “Cilvēku (..) sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu.” (1. Moz. 6:5) Visas izjūtas, visas dziņas un tieksmes cīnījās pret dievišķajiem šķīstuma, miera un mīlestības pamatlikumiem. Tas bija drausmīgs pagrimšanas piemērs, kas radās no sātana viltīgās gudrības, kad tas Dieva radījumus centās atbrīvot no Viņa svēto likumu ierobežojumiem.
Lielajai cīņai vēl tālāk attīstoties, Dievs vēlas parādīt savu pārvaldes likumu un pamatnoteikumu raksturu, kurus nepareizi iztulkojis sātans un visi viņa pieviltie. Beidzot Kunga taisnīgumu atzīs visa pasaule, lai gan šī atziņa tad dumpiniekus vairs nevarēs glābt. Kad Viņa lielais plāns soli pa solim tuvosies savam galīgajam piepildījumam, Dievs beidzot iegūs visa Universa piekrišanu un atbalstu. Arī sacelšanās galīgo likvidēšanu visi atzīs kā taisnīgu un pareizu rīcību. Atklāsies, ka tie, kas atmetuši dievišķos priekšrakstus, ir nostājušies sātana pusē cīņā pret Kristu. Kad šīs pasaules kungs tiks tiesāts un visi tā piekritēji dalīsies viņa liktenī, tad viss plašais Universs kā šī sprieduma liecinieki paziņos: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ!” (Atkl. 15:3)