Saula pūles iedrošināt ļaudis nedeva nekādus panākumus. Redzot, ka viņa spēki sarukuši līdz seši simti vīriem, tas atstāja Gilgalu un atkāpdamies apstājās nesen filistiešiem atņemtajā Gebas cietoksnī. Šī nocietinātā vieta atradās kādas dziļas un šķēršļiem bagātas ielejas jeb aizas dienvidu pusē, nedaudzas jūdzes uz ziemeļiem no Jeruzālemes. Tās pašas ielejas ziemeļu pusē, Mikmašā, bija izvietojušies filistiešu spēki, no kurienes atsevišķas viņu grupas izgāja dažādos virzienos, lai postītu zemi. [623]
Dievs pieļāva tādu kritisku stāvokli, lai varētu norāt Saula nepareizo rīcību un atklāt saviem ļaudīm ticības un pazemības mācības. Saula pārdrošās rīcības dēļ upurējot Kungs negribēja viņam piešķirt filistiešu uzvarētāja godu. Israēla atbrīvošanai par darbarīku tika izraudzīts ķēniņa dēls Jonatāns, vīrs, kas bijās Kungu. Dievišķi pamudināts, tas ieteica savam ieroču nesējam slepeni uzbrukt ienaidnieka nometnei. Viņš sacīja: “(..)tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm.” (1. Sam. 14. nod.)
Ieroču nesējs, kas arī bija ticības un lūgšanu vīrs, atbalstīja šo nodomu, un tie kopā slepeni atstāja nometni, lai neviens nestātos pretī viņu pieņemtajam lēmumam. Nopietni lūdzot savu tēvu lielo Vadoni, viņi vienojās par kādu zīmi, kas tiem ļautu izprast tālāko rīcību. Un tad, nogājuši aizā, kas šķīra abas armijas, viņi klusēdami turpināja ceļu klinšu aizsegā, daļēji apslēpti no ielejas pauguriem un apkārtējo kalnu izciļņiem. Tuvojoties filistiešu priekšējiem nocietinājumiem, viņi iznāca savu ienaidnieku redzes lokā, kuri dzēlīgi sacīja: “Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies!” un tad uzsauca: “Nāciet pie mums augšā! Mēs jums kaut ko pateiksim!” jo tie bija apņēmušies sodīt abus israēliešus viņu pārdrošības dēļ. Šis uzaicinājums bija tieši tā zīme, kuru Jonatāns ar savu biedru bija nolēmuši uzskatīt kā pierādījumu, ka Kungs pašķirs viņu ceļus. Aiziedami no filistiešu redzes loka un izvēlēdamies apslēptu un grūtu taku, karavīri pamazām tuvojās klints virsotnei, kuru uzskatīja par nepieejamu un tāpēc stingri neapsargāja. Tā viņi iekļuva ienaidnieka nometnē un nogalināja sargkareivjus, kuri, pārsteigti un izbijušies, nemaz nepretojās.
Debesu eņģeļi sargāja Jonatānu un viņa pavadoni, eņģeļi cīnījās tiem blakus, un filistieši krita viņu priekšā. Zeme tā drebēja, it kā no daudzu jātnieku un kara ratu tuvošanās. Jonatāns saprata dievišķo palīdzību, un pat filistieši atzina, ka Israēla atbrīvošanas labā darbojas Dievs. Kā uz lauka, tā garnizonā karaspēku pārņēma lielas izbailes. Apjukumā noturēdami savus kareivjus par ienaidniekiem, filistieši sāka savstarpēji viens otru iznīcināt.
Drīz vien kara troksni sadzirdēja arī Israēla nometnē. [624] Ķēniņa sargi ziņoja, ka starp filistiešiem izcēlies liels apjukums un ka viņu skaits samazinās. Nebija zināms, ka kāda ebreju karaspēka daļa būtu atstājusi nometni. Pēc apjautāšanās tika noskaidrots, ka neviena netrūkst, izņemot Jonatānu un viņa ieroču nesēju. Bet redzot, ka filistiešiem jācīnās pret kādu nezināmu uzbrucēju, arī Sauls ar savu armiju pievienojās šim triecienam. Ebreji, kas bija dezertējuši pie ienaidniekiem, tagad vērsās pret tiem; daudzi iznāca ārā no savām paslēptuvēm un, filistiešiem apjukumā bēgot, Saula armija tiem sagādāja briesmīgu pārmācību.
Apņemdamies vispilnīgākajā veidā izmantot šīs priekšrocības, Sauls pārsteidzīgi aizliedza saviem kareivjiem visu dienu kaut ko ēst, pavēli vēl apstiprinādams ar stingru lāstu: “Nolādēts tas vīrs, kas ēdīs maizi, pirms nāks vakars, un iekams es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!” Uzvara jau bija izcīnīta bez Saula ziņas vai līdzdalības, bet viņš cerēja izcelties ar pilnīgu uzvarētās armijas iznīcināšanu. Pavēli par atturēšanos no barības izraisīja savtīga godkāre, un tā pierādīja Saula vienaldzību attiecībā uz ļaužu vajadzībām, ja tās nesaskanēja ar viņa paša paaugstināšanās tieksmēm. Aizlieguma apstiprināšana ar svinīgu zvērestu liecināja par Saula pārsteidzību un bezdievību. Jau paši lāsta vārdi norādīja, ka viņš daudz domā par savu, nevis par Dieva godu. Viņš neteica, ka aizlieguma mērķis ir, lai Kungs tiktu atriebts pie saviem ienaidniekiem, bet “iekams es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem”.
Aizliegums ļaudis noveda pie Dieva norādījumu pārkāpšanas. Visu dienu tie bija cīnījušies un jutās noguruši un izsalkuši, tādēļ, līdz ko beidzās noteiktais laiks, tie krita uz laupījumu un rija gaļu ar asinīm, pārkāpdami Dieva likumu, kas nosodīja asiņu lietošanu uzturā.
Cīņu laikā Jonatāns, kas nebija dzirdējis ķēniņa pavēli, netīši apgrēkojās, baudīdams nedaudz medu, ejot cauri kādam mežam. Vakarā Sauls to uzzināja. Viņš bija teicis, ka pavēles neievērošana tiks sodīta ar nāvi, un, kaut arī Jonatāns nebija vainīgs apzinātā pārkāpumā, kaut arī Dievs brīnišķā kārtā bija pasargājis viņa dzīvību un tieši ar viņa rokām sagādājis glābšanu, ķēniņš tomēr paziņoja, ka spriedums jāizpilda. Dēla dzīvības saudzēšana no Saula prasītu atzīt savu grēku, dodot pārsteidzīgo solījumu, bet tas būtu pārāk pazemojoši viņa lepnumam. “Lai Dievs dara ar mani vienādi vai otrādi, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!” [625]
Godu par uzvaru Sauls sev nevarēja pieprasīt, bet cerēja pagodināties ar dedzīgu nostāšanos par sava zvēresta svētumu. Viņš visiem padotajiem gribēja uzsvērt atziņu, ka ķēnišķīgā autoritāte jāuztur spēkā, kaut vai upurējot savu dēlu. Neilgi pirms tam Sauls Gilgalā pretēji Dieva pavēlei bija uzdrošinājies veikt priestera pienākumus. Samuēla norāts, viņš stūrgalvīgi centās sevi attaisnot. Bet tagad, kad nepaklausīja viņa cilvēciskajai pavēlei — pavēlei, kas bija neprātīga un tika pārkāpta nezinot, — ķēniņš un tēvs notiesāja uz nāvi pats savu dēlu.
Tomēr ļaudis spriedumu neļāva izpildīt. Nebaidoties no ķēniņa dusmām, tie paskaidroja: “Vai Jonatānam ir jāmirst, kurš Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, nevienam matam nebūs nokrist no viņa galvas! Taču tikai kopā ar Dievu viņš visu to ir šodien paveicis!” Un lepnais monarhs neuzdrošinājās nepaklausīt šim vienprātīgajam lēmumam, tā Jonatāna dzīvība tika pasargāta.
Sauls nevarēja nesaprast, ka viņa dēls gan no ļaudīm, gan no Kunga tiek vērtēts augstāk par viņu. Jonatāna izglābšana bija smags pārmetums ķēniņa pārsteidzībai. Priekšnojauta viņu brīdināja, ka lāsti nāks atpakaļ pār viņa paša galvu. Viņš vairs neturpināja karu ar filistiešiem, bet neapmierināts un saīdzis devās mājup.
Kas visvairāk cenšas aizbildināt un attaisnot savus grēkus, bieži vien ir tieši tie, kas citus nosoda un tiesā visbargāk. Daudzi līdzīgi Saulam izsauc pār sevi Dieva nepatiku, tomēr padomus viņi atmet un rājienus noniecina. Pat pārliecinājušies, ka Kungs nav ar viņiem, tie atsakās nelaimes cēloni saskatīt sevī. Tie ir lepni un lielīgi, bet par citiem, kas labāki par viņiem, turpina izteikt nežēlīgus spriedumus un bargi tos norāt. Būtu labi, ja šie ļaudis, kas paši sevi iecēluši par tiesnešiem, pārdomātu Kristus vārdus: “Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” (Mat. 7:2)
Nereti tie, kas cenšas izcelt sevi, tiek ievesti tādos apstākļos, kur atklājas viņu patiesais raksturs. Tā tas notika arī ar Saulu. Viņa paša izturēšanās pārliecināja ļaudis, ka Saulam ķēniņa gods un autoritāte ir dārgāka par taisnību, žēlastību un labvēlību. Līdz ar to tauta tika vadīta ieraudzīt savu kļūdu sakarā ar Dieva dotās pārvaldes sistēmas atmešanu. Dievbijīgo pravieti, kura lūgšanas bija nesušas svētību, viņi bija apmainījuši pret ķēniņu, kas savā aklajā dedzībā pār tiem bija izsaucis lāstu.
Ja Israēla vīri nebūtu iejaukušies un glābuši Jonatānu, tad pēc ķēniņa pavēles, viņu atbrīvotājs būtu gājis bojā. Ar kādām neuzticības jūtām šiem ļaudīm vēlāk vajadzēja pakļauties Saula vadībai! Kādu rūgtumu tiem vajadzēja izjust, domājot, ka paši to ir uzcēluši tronī! Kungs ilgi pacieš cilvēku aplamības un visiem sagādā iespēju ieraudzīt un atstāt savus grēkus, un, ja arī kādreiz liekas, ka Viņš pašķir to cilvēku gājumu, kas neņem vērā dievišķo gribu un noniecina Viņa brīdinājumus, tad savā laikā tomēr viņu ģeķība noteikti atklāsies.