[627] Smagajos apstākļos Gilgalā Sauls neizturēja ticības pārbaudi un lika negodā noteikto dievkalpošanas kārtību; tomēr pieļautās kļūdas vēl nebija nelabojamas un Kungs viņam gribēja dot citu iespēju, kur Sauls varētu mācīties nešaubīgi uzticēties Dievam un paklausīt Viņa pavēlēm.
Saņēmis rājienu no pravieša, Sauls savā rīcībā tomēr nesaskatīja nekādu lielu grēku. Viņš domāja, ka pret to ir izturējušies netaisni, un centās sevi aizstāvēt un aizbildināt savu vainu. No tā laika viņš maz satikās ar pravieti. Samuēls mīlēja Saulu kā savu dēlu, un Sauls, būdams pārdrošs un straujš, savukārt uz pravieti bija raudzījies ar lielu cieņu. Tomēr viņu aizvainoja Samuēla rājiens un tādēļ, cik vien iespējams, viņš no tā izvairījās.
Tomēr Kungs sūtīja savu kalpu ar kādu vēsti pie Saula. Ar paklausību viņš vēl varēja pierādīt uzticību Dievam un apliecināt, ka ir cienīgs staigāt Israēla priekšā. Samuēls nāca pie ķēniņa un darīja viņam zināmu Kunga vārdu. Lai monarhs saprastu, cik svarīgi ir ievērot šo pavēli, Samuēls skaidri pateica, ka viņš runā dievišķā uzdevumā, pilnvarots no tās pašas autoritātes, kas Saulu bija aicinājusi tronī. Pravietis teica: “Es piemeklēšu Amaleku tās pārestības dēļ, ko tas ir nodarījis Israēlam, aizsprostodams viņam ceļu, kad Israēls nāca no Ēģiptes. Tādēļ ej tagad un sakauj Amaleku, iznīcini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesaudzē neviena no viņiem pašiem, nedz arī kaut ko no viņa kustoņiem: liec, lai aiziet nāvē gan visi vīri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!” (1. Sam. 15. nod.) Amalekieši pirmie bija cēlušies karā pret Israēlu tuksnesī, un šī grēka dēļ, kā arī viņu izaicinošās, pret Dievu vērstās rīcības un pazemojošās elku pielūgšanas dēļ Kungs jau Mozus dienās bija izteicis pār viņiem spriedumu. Pēc dievišķā rīkojuma viņu nežēlīgā izturēšanās pret Israēlu tika uzrakstīta līdz ar pavēli: “(..) amalekiešu piemiņu tev būs izdzēst no pasaules. To neaizmirsti!” (5. Moz. 25:19) Šī sprieduma realizēšana kavējās četri simti gadus, tomēr amalekieši neatteicās no saviem grēkiem. Kungs zināja, ka šī bezdievīgā tauta, ja vien tas būs iespējams, izdeldēs no zemes visus Viņa ļaudis un to reliģisko kalpošanu. Tagad bija pienācis laiks tik ilgi atliktā sprieduma izpildei.
Iecietība, kādu Dievs parāda bezdievīgajiem, cilvēkus iedrošina dzīvot pārkāpumos; tomēr ar soda ilgo atlikšanu tas nekļūst mazāk drošs vai mazāk briesmīgs. “Jo tas Kungs celsies kā pie Peracima kalna, Viņš iedegsies un trīcēs dusmās kā Gibeona ielejā, lai izpildītu savu nodomu, savu neparasto nodomu, lai padarītu savu darbu, savu savādo darbu.” (Jes. 28:21) Mūsu žēlsirdīgajam Dievam sodīšana ir dīvains darbs. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju,” saka Kungs Dievs, “Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” “Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, ir pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā (..), bet arī neatstāj nevienu nesodītu (..).” (Ec. 33:11; 2. Moz. 34:6,7) Atriebība Viņu neiepriecina, tomēr savu likumu pārkāpējus Viņš sodīs. Kungs ir spiests to darīt, lai zemes iedzīvotājus pasargātu no pilnīgas samaitātības un bojāejas. Lai citus glābtu, Viņam “jānogriež” tie, kas jau nocietinājušies grēkos. “Tas Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu.” (Nah. 1:3) Briesmīgā, nelokāmā taisnībā Viņš aizstāvēs savu kājām mīto likumu autoritāti. Un tieši šī Viņa nepatika pat taisnīgi sodīt liecina par grēka ārkārtējo ļaunumu, kas beidzot izsauc soda nepieciešamību, kā arī par atmaksas bardzību, kas gaida pārkāpējus.
Tomēr, pat sodu izpildīdams, Dievs neaizmirst žēlsirdību. Iznīcināt vajadzēja amalekiešus, bet bija jāsaudzē kenieši, kas dzīvoja viņu vidū. Šī tauta, kaut arī nebija pilnīgi brīva no kalpošanas elkiem, pielūdza Dievu un izturējās draudzīgi pret Israēlu. No šīs cilts nāca Mozus sievas brālis Obabs, kas Israēlu pavadīja ceļojumos caur tuksnesi un, pazīstot apkārtni, tiem varēja daudz palīdzēt.
Pēc filistiešu sakāves pie Mikmašas Sauls bija vedis karus pret Moābu, Amonu, Ēdomu un pret amalekiešiem un filistiešiem, un kur vien tas pielika savu roku, tur guva jaunas [629] uzvaras. Saņēmis pavēli doties pret amalekiešiem, viņš tūlīt izsludināja karu. Viņa paša autoritātei tagad vēl pievienojās pravieša autoritāte, un pēc aicinājuma uz kauju zem viņa karoga sapulcējās Israēla vīri no visām zemes malām. Šajā karagājienā nevajadzēja doties slavas dēļ; israēlieši nedrīkstēja sev piesavināties ne godu par uzvaru, ne arī ņemt no ienaidnieka laupījumu. Karā tiem bija jādodas vienīgi paklausot Dievam, lai izpildītu Kunga spriedumu pie amalekiešiem. Dievs vēlējās, lai visas tautas redzētu šīs cilts likteni, kas nostājās pret viņa virsvaldību, un lai ievērotu, ka tos iznīcina tieši tie ļaudis, kurus viņi noniecināja.
“Sauls sakāva amalekiešus, sākot no Havilas līdz pašai Šuras pievārtei, kas atrodas austrumos no Ēģiptes. Un viņš sagūstīja dzīvu amalekiešu ķēniņu Agagu, bet visu tautu viņš pilnīgi iznīcināja ar zobena asmeni. Bet Sauls un karotāji apžēlojās par Agagu un par sīklopu izlasi, par nobarotiem liellopiem un trekniem, barotiem auniem un par itin visu, kas bija vērtīgs; un tie negribēja pie tiem izpildīt solījumu visu pilnīgi iznīcināt, bet tikai visu to, kas bija darbam nederīgs un panīcis, viņi iznīcināja pilnīgi.”
Šī uzvara pār amalekiešiem bija spožākā, kādu vien Sauls jebkad bija guvis, un tā atkal ķēniņa sirdī aizdedza lepnumu, kas bija viņa vislielākās briesmas. Dievišķā pavēle, kas prasīja Dieva ienaidnieku pilnīgu iznīcināšanu, tika izpildīta tikai daļēji. Kārodams pie atgriešanās no uzvaras vairot savu godu ar karaliska gūstekņa klātbūtni, Sauls iedrošinājās atdarināt apkārtējo tautu ieradumu un paturēja dzīvu Agagu, nežēlīgo un kareivīgo amalekiešu ķēniņu. Ļaudis saglabāja labākos no liellopiem, avīm un nastu nesējiem dzīvniekiem, aizbildinādamies ar to, ka tie taupīti par upuri Kungam. Tomēr viņi vadījās tikai no domas, ka, izlietojot upurim šo aizvietojumu, necietīs viņu pašu ganāmpulki.
Saulam tas bija pēdējais pārbaudījums. Viņa pārdrošība Dieva gribas neievērošanā, atklājot apņēmību valdīt kā neierobežotam patvaldniekam, pierādīja, ka tam nevar uzticēt karalisku varu kā Kunga pārstāvim. Kad Sauls ar savu armiju uzvaras priekā soļoja mājup, pravieša Samuēla sirdi plosīja lielas sāpes. Viņš bija saņēmis vēsti no Kunga, kas [630] nosodīja ķēniņa rīcību: “Man ir žēl, ka Es esmu iecēlis Saulu ķēniņa kārtā, jo viņš ir no Manis novērsies, Man neseko un nav izpildījis Manus vārdus.” (1. Sam. 15:11) Pravietis ļoti bēdājās par nepaklausīgā ķēniņa rīcību un visu nakti raudāja un lūdza, kaut briesmīgais spriedums tiktu atsaukts.
Dieva nožēla nelīdzinās cilvēka nožēlai, jo “Israēla Dievs nemelo un nenožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam būtu ko nožēlot.” (1. Sam. 15:29) Cilvēka nožēla sevī ietver prāta izmaiņu. Dieva nožēla sevī ietver apstākļu un attiecību izmaiņu. Cilvēks var izmainīt savas attiecības pret Dievu, saskaņojoties ar nosacījumiem, kas viņu nostāda dievišķās labvēlības lokā, vai arī ar savu rīcību nostāties ārpus šiem labvēlīgajiem apstākļiem, bet Kungs paliek tas pats “vakar, šodien un mūžīgi”. (Ebr. 13:8) Saula nepaklausība izmainīja viņa attiecības ar Dievu. Bet nosacījumi, kad mēs Dievam kļūstam pieņemami, paliek nemainīgi, Dieva prasības paliek vienas un tās pašas, jo pie Viņa nav “nekādas pārmaiņas, nedz pārgrozības ēnas”. (Jēk. 1:17)
Ar sāpošu sirdi pravietis otrā rītā devās pretī maldīgajam ķēniņam. Samuēls vēl cerēja, ka pārdomājot Sauls varbūt sapratīs savu grēku un ar nožēlu un pazemošanos atkal atgūs dievišķo labvēlību. Bet pēc pirmajiem soļiem pārkāpuma takā iešana pa to kļūst arvien vieglāka. Savas nepaklausības samaitāts, Sauls izgāja Samuēlam pretī ar meliem uz lūpām; viņš sacīja: “Esi tā Kunga svētīts! Es esmu izpildījis tā Kunga pavēles.”
Skaņas, kas sasniedza pravieša ausis, bija krasā pretstatā nepaklausīgā ķēniņa apgalvojumam. Uz tiešo jautājumu: “Bet ko nozīmē šī avju blēšana manās ausīs, un kas tā ir par vēršu maušanu, ko es dzirdu?” Sauls Samuēlam atbildēja: “No amalekiešiem mūsu ļaudis tos ir atveduši, jo viņi ir pataupījuši treknākās avis un brangākos vēršus kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam, bet pārējos mēs esam pilnīgi iznīcinājuši.” Ļaudis bija paklausījuši Saula norādījumiem, bet sevis aizsargāšanas nolūkā viņš šo nepaklausības grēku gribēja uzkraut ļaudīm.
Vēsts par Saula atmešanu pravieša sirdij sagādāja neizsakāmas sāpes. To vajadzēja paziņot visas Israēla armijas priekšā, kas lepojās un priecājās par uzvaru, pierakstīdami to sava ķēniņa drosmei un karavadoņa mākslai, jo Sauls Israēla sekmes šajā cīņā nesaistīja ar Dievu, [631] bet, kad pravietis redzēja pierādījumus par Saula dumpīgumu, viņu pārņēma sašutums, ka tas, par kuru Dievs tik ļoti bija rūpējies, ir pārkāpis Debesu pavēli un ievedis Israēlu grēkā. Ķēniņa atrunāšanās Samuēlu neapmānīja. Apbēdināts un sašutis, viņš paziņoja: “Pietiek! Es tev pateikšu, ko man tas Kungs ir teicis šo nakti.” (..) “Vai tas tā nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu, un tad tas Kungs tevi svaidīja par ķēniņu pār Israēlu.” Viņš atkārtoja Kunga pavēli attiecībā uz Amaleku un prasīja, kāpēc ķēniņš nav paklausījis.
Sauls stūrgalvīgi centās sevi attaisnot. “Bet es esmu gan klausījis tā Kunga balsi un es esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu, Amalekas ķēniņu, bet amalekiešus es esmu pilnīgi iznīcinājis. Tikai tauta ir no salaupītā paņēmusi sīklopus un liellopus, kuri bija vislabākie starp izdeldējamiem, lai tos nestu Gilgalā kā kaujamo upuri tam Kungam, tavam Dievam.”
Svinīgos un stingros vārdos pravietis noraidīja šo melīgo apgalvojumu un paziņoja neatsaucamu spriedumu: “Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību tā Kunga balsij? — Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā burvības grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš!”