[603] Israēla pārvaldes sistēma ar dievišķu autoritāti bija noteikta Dieva Vārdā. Mozum, septiņdesmit vecajiem, valdītājiem un soģiem vajadzēja rūpēties vienīgi par Dieva doto likumu ieviešanu dzīvē; viņiem pašiem nebija nekādas varas dot tautai likumus. Šis iekārtojums bija un palika nosacījums, lai Israēls varētu pastāvēt kā tauta. Laika gaitā Dievs sūtīja inspirētus vīrus, lai pamācītu ļaudis un dotu tiem norādījumus par šo likumu īstenošanu dzīvē.
Kungs paredzēja, ka Israēls prasīs ķēniņu, bet Viņš negribēja mainīt pamatlikumus, uz kuriem valsts bija dibināta. Ķēniņam vajadzēja būt Visaugstākā nozīmētam zemes pārvaldniekam, Dievu vajadzēja atzīt kā tautas galvu un Viņa likumus kā zemes augstākos likumus. (Sk. — Pielikumā, 10. piezīmi.)
Tūlīt pēc apmešanās Kānaānā Israēls saglabāja teokrātiskas valdības principus, un tauta Jozuas vadībā piedzīvoja uzplaukumu. Bet līdz ar ļaužu skaita vairošanos un saskaršanos ar citām tautām radās pārmaiņa. Daudzi pieņēma pagāniskos kaimiņtautu ieradumus, un tā lielā mērā tika upurēts viņu pašu īpatnējais, svētais raksturs. Tie pakāpeniski zaudēja godbijību pret Dievu, un būt par Viņa izredzēto tautu vairs neuzskatīja par godu. Tos valdzināja pagānu monarhu greznība un apnika viņu pašu vienkāršība. Cilšu starpā radās greizsirdība un skaudība. Lai gan pastāvīgi draudēja pagānisko kaimiņu uzbrukumi, tautu novājināja iekšējās nesaskaņas. Un ļaudis sāka domāt, ka ciltis jāapvieno zem vienas stipras, centrālas valdības, tādā veidā saglabājot vietu starp citām tautām. Novēršoties no paklausības Dieva likumiem, ļaudis gribēja atbrīvoties arī no sava dievišķā Pavēlnieka pārvaldības, un tā Israēlā radās gandrīz vispārēja prasība pēc monarhijas.
Kopš Jozuas dienām zemes pārvaldīšana nekad nebija kārtota tik gudri un ar tādām sekmēm, kā Samuēla vadībā. [604] Dievišķi apstiprināts trijos amatos — kā soģis, pravietis un priesteris — viņš Israēla labā bija strādājis ar nenogurstošu un nesavtīgu dedzību, un tauta viņa gudrajā vadībā piedzīvoja daudzus labklājības gadus. Tika atjaunota kārtība, augstāk pacelta dievbijība un uz laiku apklusināts neapmierinātības gars. Tomēr, tuvojoties vecumam, viņš bija spiests pārvaldes rūpēs dalīties ar citiem un par palīgiem nozīmēja savus divus dēlus. Samuēls turpināja pildīt pienākumus Rāmā, bet jaunekļus iekārtoja Bēršebā, tuvu zemes dienvidu robežām, lai tie spriestu taisnu tiesu starp ļaudīm.
Dēlus Samuēls iecēla amatā ar tautas vispārēju piekrišanu, bet tie izrādījās tēva izvēlētā darba necienīgi. Ar Mozu Dievs Israēlam bija devis īpašus norādījumus, lai ļaužu virsnieki spriestu godīgu tiesu, izturētos taisnīgi pret atraitnēm un bāreņiem un neņemtu kukuļus. Bet Samuēla dēli “dzinās pēc mantas, tie pieņēma dāvanas un grozīja tiesu”. Pravieša dēli nebija ņēmuši vērā tos priekšrakstus, kurus viņš tiem bija centies iemācīt. Viņi neatdarināja sava tēva skaidro un nesavtīgo dzīvesveidu. Ēlim dotais brīdinājums nebija atstājis vajadzīgo iespaidu uz Samuēlu. Arī viņš zināmā mērā bija pārāk izdabājis saviem dēliem, un to raksturs un dzīve tagad atklāja šīs rīcības sekas.
Šo soģu netaisnība radīja lielu neapmierinātību un deva iemeslu pieprasīt izmaiņas, pēc kurām slepeni jau sen ilgojās. “Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. Un viņi tam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” (Sk. 1. Sam. 8.-12. nod.) Par dēlu nepareizo izturēšanos pret ļaudīm Samuēlam nekas nebija stāstīts. Ja viņu ļaunā rīcība tam būtu zināma, viņš tos nekavējoši būtu atcēlis, bet ne jau to vēlējās šie lūdzēji. Samuēls redzēja, ka patiesais iemesls bija neapmierinātība un lepnums, ka lūgumu izraisījis apzināts un skaidrs nodoms. Pret Samuēlu netika celta nekāda sūdzība. Visi atzina viņa godīgumu un gudrību, kādā tika kārtotas pārvaldības lietas; bet vecais pravietis šajā lūgumā saskatīja pārmetumu sev un tiešu vēlēšanos viņu nobīdīt pie malas. Tomēr viņš neatklāja savas jūtas, neko nepārmeta, bet šo lietu lūgšanā izteica Kungam, padomu meklējot vienīgi no Viņa. [605]
Un Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs! Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara.” Pravietis tika norāts sakarā ar personīgo aizvainojumu par ļaužu slikto izturēšanos pret viņu. Tomēr tie nebija parādījuši necieņu cilvēkam, bet Dieva autoritātei, kas bija nozīmējusi pārvaldnieku savai tautai. Kas nicina un atmet Dievam uzticīgu kalpu, tas parāda necieņu ne tikai cilvēkam, bet Kungam, kurš to ir sūtījis; atmesta tiek Kunga autoritāte.
Israēla vislielākās labklājības dienas bija tās, kad tauta par savu ķēniņu atzina Jehovu, kad tie Viņa dotos likumus un noteikto pārvaldes sistēmu vērtēja augstāk par citu tautu pārvaldības veidiem. Attiecībā uz Kunga baušļiem Mozus Israēlam bija paziņojis: “Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: “Tiešām, gudri un saprātīgi ļaudis ir šī lielā tauta!” (5. Moz. 4:6) Bet, novēršoties no Dieva likumiem, ebreji nekļuva par tādu tautu, kādu Dievs vēlējās izveidot, un tad vainu par visu ļaunumu, kas bija viņu pašu grēku un nejēdzības sekas, uzvēla Dieva pārvaldes veidam. Lūk, cik pilnīgi tos bija apstulbojis grēks!
Kungs ar praviešu starpniecību jau iepriekš bija paziņojis, ka Israēlu pārvaldīs ķēniņš, bet tas nenozīmēja, ka šī pārvaldes forma viņiem būtu vislabākā vai arī ka tā saskanētu ar Viņa nodomu. Dievs atļāva ļaudīm rīkoties pēc sava prāta tāpēc, ka tie atteicās vadīties no Viņa padoma. Hozeja ziņo, ka Dievs tiem deva ķēniņu savās dusmās. (Hoz. 13:11) Kad cilvēki izvēlas paši savu ceļu, nemeklējot padomu no Dieva, vai arī pretēji Viņa atklātajai gribai, tad bieži Viņš tiem arī piešķir to, ko tie vēlas, lai ar rūgtiem piedzīvojumiem, kas sekos šim izvēlētajam ceļam, tie beidzot saprastu savu ģeķību un nožēlotu grēkus. Cilvēciskais lepnums un cilvēciskā gudrība ir pierādījusies kā bīstams ceļa vadonis. Ko sirds iekāro pretēji Dieva gribai, tas beidzot izrādīsies kā lāsts un ne kā svētība.
Dievs vēlējās, lai Viņa ļaudis To uzlūkotu kā savu vienīgo [606] Likumdevēju un Spēka Avotu. Izjūtot atkarību no Dieva, tie pastāvīgi justos vilkti Viņam tuvāk. Tie kļūtu arvien cēlāki un piemērotāki augstajam uzdevumam, kādam Viņš tos bija aicinājis kā savus izredzētos ļaudis. Bet, kad tronī tiek nosēdināts cilvēks, tas ļaužu domas novērsīs no Dieva. Tie vairāk gribēs uzticēties cilvēciskajam spēkam nekā dievišķajam un ķēniņa kļūdas pavedinās tos uz grēku un atšķirs no Dieva.
Samuēls saņēma norādījumu ievērot ļaužu lūgumu, iepriekš brīdinot viņus par Dieva nepatiku, kā arī darot zināmas tādas izvēles sekas. “Tad Samuēls visus tā Kunga vārdus sacīja tautai, kas prasīja no viņa ķēniņu.” Viņš uzticīgi norādīja uz klaušām, kas tiem tiks uzliktas, un atklāja atšķirību starp šo atkarības stāvokli un viņu pašreizējo, salīdzinoši brīvo un laimīgo dzīvi. Viņu ķēniņš gribēs atdarināt citu monarhu greznību, bet, lai to sasniegtu, būs nepieciešami visai smagi nodokļi gan no cilvēkiem, gan no īpašumiem. Labākos tautas jaunekļus ķēniņš iesaistīs savā kalpībā, liekot tos uz kara ratiem un zirgiem un padarot par skrējējiem savā priekšā. Tiem vajadzēs aizpildīt viņa armijas rindas, apstrādāt viņa laukus, ievākt ražu un gatavot kara rīkus. Israēla meitas tas ņems par pavārēm un cepējām savam ķēnišķīgajam namam. Ķēniņa stāvokļa uzturēšanai tas izmantos viņu labākos laukus, kurus ļaudīm dāvājis pats Jehova. Viņš paņems arī vērtīgākos kalpus un lopus “un ar tiem darīs savu darbu”. Bez visa tā ķēniņš prasīs desmito no visiem viņu ienākumiem, no viņu darba peļņas un zemes augļiem. “Un kad jūs tanī dienā brēksit sava ķēniņa dēļ, ko jūs paši būsit sev izvēlējušies, tad tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs.” Lai arī cik grūtas būs šīs prasības, tomēr reiz izveidoto monarhiju tie pēc savas patikas vairs grozīt nevarēs. [607]
Bet ļaudis atbildēja: “Nē, lai tikai ķēniņš būtu pār mums! Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus.”
“Kā visas citas tautas” — israēlieši nesaprata, ka šajā ziņā nebūt līdzīgiem citām tautām bija viņu īpašā priekšrocība un svētība. Dievs pats israēliešus bija atšķīris no citām tautām, lai tos darītu par savu sevišķu dārgumu. Bet, nicinādami šo augsto godu, tie tagad karsti vēlējās atdarināt pagānu priekšzīmi. Un tā līdz šai dienai starp tiem, kas sevi sauc par Dieva ļaudīm, pastāv vēlēšanās piemēroties pasaulīgai dzīvei un ieradumiem. Šķiroties no Kunga, tie sāk iekārot pasaulīgo peļņu un godu. Kristieši ir pastāvīgi centušies atdarināt to cilvēku dzīvi, kas kalpo šīs pasaules dievam. Daudzi atsaucas uz to, ka, savienojoties ar pasaules cilvēkiem un piemērojoties viņu ieradumiem, tie bezdievīgos varot labāk iespaidot. Tomēr visi šī ceļa gājēji ar to šķiras no sava Spēka Avota. Kļūdami par pasaules draugiem, tie paliek Dievam par ienaidniekiem. Pasaules ievērības labā tie upurē neizsakāmo godu, kuram Dievs viņus ir aicinājis, — “lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā”. (1. Pēt. 2:9)
Dziļi noskumis, Samuēls klausījās ļaužu vārdos, bet Kungs viņam sacīja: “Paklausi viņu balsij un iecel tiem ķēniņu!” Pravietis savu pienākumu bija izpildījis. Viņš uzticīgi bija izteicis brīdinājumu, bet tas tika atmests. Ar smagu sirdi viņš tagad atlaida ļaudis un pats devās sagatavot lielās pārmaiņas pārvaldes iekārtā.