[616] Pēc sapulces Gilgalā Sauls atlaida mājās karaspēku, kas bija sanācis pēc viņa aicinājuma, lai karotu ar amoniešiem, paturot vienīgi divus tūkstošus vīru savā rīcībā Mikmašā un tūkstoš vīrus pie sava dēla Jonatāna Gibeā. Šeit tika pieļauta nopietna kļūda. Nesenā uzvara armiju pildīja ar cerību un drosmi, un, ja viņš tūlīt būtu devies pret citiem Israēla ienaidniekiem, tad tautas brīvības labā būtu izdarīts varens pavērsiens.
Pa to laiku rosīgi darbojās viņu kareivīgie kaimiņi — filistieši. Pēc sakāves Eben-Ēzerā tie vēl arvien savās rokās turēja dažus kalnu cietokšņus Israēla zemē un tagad sāka nostiprināties pašā zemes centrā. Dažādu iekārtojumu, ieroču un apbruņojuma ziņā filistieši atradās daudz labākā stāvoklī nekā Israēls. Ilgajā apspiešanas laikā ienaidnieki bija centušies nostiprināt savu varu, aizliedzot Israēlam kalēja darbus, lai tie nevarētu izgatavot kara ieročus. Arī pēc miera noslēgšanas, kad bija vajadzīgi tādi darbi, ebreji vēl arvien gāja uz filistiešu nometnēm. Ērtību mīlestības iespaidā un ilgajā apspiešanas laikā pierastā nevērtības gara dēļ Israēla vīri nepavisam nebija apgādāti ar kara ieročiem. Karā lietoja šaujamos lokus un lingas, jo tos varēja iegādāties, un, izņemot Saulu un viņa dēlu Jonatānu, nevienam no viņiem nebija ne šķēpa, ne zobena. (1. Sam. 13:22)
Tikai Saula otrā valdīšanas gadā tika mēģināts pakļaut filistiešus. Pirmo triecienu izdarīja ķēniņa dēls Jonatāns, uzbrūkot un pieveicot viņu garnizonu Gebā. Šīs sakāves sakaitināti, filistieši gatavoja steidzīgu uzbrukumu Israēlam. Tad [617] Sauls ar bazūnēm lika izziņot karu pa visu zemi, aicinot vīrus sapulcēties Gilgalā, ieskaitot ciltis no Jordānas otra krasta. Ļaudis uzaicinājumam paklausīja.
Filistieši Mikmašā bija savākuši milzīgus spēkus — trīsdesmit tūkstoš ratu un sešus tūkstošus jātnieku, un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. (1. Sam. 13:5) Šīm ziņām aizsniedzot Saulu un viņa armiju Gilgalā, ļaudis ļoti izbijās, domājot par kauju, kur viņiem būs jācīnās pret tik varenu armiju. Tie nebija sagatavoti sadursmei ar ienaidnieku, un daudzi kļuva tik mazdūšīgi, ka nemaz neuzdrošinājās iziet, lai pārbaudītu savu drosmi cīņā. Daži pārcēlās pāri Jordānai, citi apslēpās bedrēs, alās un starp klintīm, kuru šai apgabalā bija visai daudz. Tuvojoties sadursmes brīdim, dezertieru skaits ātri pieauga, un, kas neaizgāja no ierindas, tos mocīja ļaunas nojautas un briesmīgas bailes.
Kad Saulu sākumā svaidīja par ķēniņu, viņš no Samuēla saņēma skaidrus norādījumus, kā rīkoties šādās reizēs. Pravietis sacīja: “Bet tev būs noiet man pa priekšu uz Gilgalu, un redzi, arī es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekams es pie tevis nonākšu un tev to darīšu zināmu, kas tev ir jādara.” (1. Sam. 10:8)
Sauls gaidīja dienu no dienas, bet nepielika nekādas nopietnas pūles, lai iedrošinātu ļaudis un iedvestu viņiem paļāvību uz Dievu. Pirms vēl pravieša noteiktais laiks bija pagājis, viņš kļuva nepacietīgs par tik ilgu kavēšanos un visu grūto apstākļu dēļ arī pats kļuva mazdūšīgs. Tā vietā, lai ļaudis uzticīgi sagatavotu dievkalpojumam, kuru izpildīt nāca Samuēls, viņš nodevās neticībai un ļaunām priekšnojautām. Tuvošanās Dievam ar upuri bija ļoti svinīgs un svarīgs darbs, un Dievs prasīja, lai Viņa ļaudis pārmeklētu savas sirdis un nožēlotu grēkus, lai Viņš varētu upuri pieņemt un svētība pavadītu ļaužu pūles cīņā pret ienaidnieku. Bet Sauls bija palicis nemierīgs, un ļaudis, kuriem vajadzēja uzticēties Dieva palīdzībai, gaidīja uz izraudzīto ķēniņu, lai viņš tos vadītu un norīkotu. [618]
Tomēr Kungs turpināja rūpēties par viņiem un tos neatstātu nelaimē, kas nāktu pār tiem, ja vārais miesīgais elkonis būtu palicis viņu vienīgais balsts. Viņš ļaudis noveda grūtībās, lai tie pārliecinātos, cik muļķīgi ir paļauties uz cilvēku, un lai tie atkal pievērstos Viņam kā vienīgajam Palīgam. Bija pienācis Saula pārbaudes laiks. Tagad tam vajadzēja pierādīt, vai viņš paļaujas uz Dievu vai nē, vai pacietīgi gaidīs saskaņā ar Kunga pavēli, atklājot sevi kā tādu, kuram Dievs grūtos apstākļos var uzticēties kā savu ļaužu pārvaldniekam, vai arī sāks svārstīties un parādīs sevi necienīgu tam uzticētajai svētajai atbildībai. Vai Israēla izraudzītais ķēniņš paklausīs visu ķēniņu Valdniekam? Vai viņš savu mazdūšīgo kareivju uzmanību pievērsīs Tam, kuram ir mūžīgs spēks un pestīšana?
Pieaugošā nepacietībā viņš gaidīja Samuēla ierašanos un visu sajukumu, postu un armijas dezertēšanu attiecināja uz pravieša prombūtni. Pienāca noteiktais laiks, bet Dieva vīrs vēl tūlīt neparādījās. Dieva aizgādība bija savu kalpu aizturējusi. Bet Saula nemierīgais, impulsīvais gars vairs nebija savaldāms. Saprazdams, ka kaut kas jādara ļaužu baiļu apklusināšanai, viņš nolēma sasaukt dievkalpojumu un pats ar upuri izlūgties dievišķo palīdzību. Kungs bija nolicis, ka upurēt Viņa priekšā var vienīgi tie, kas šim darbam iesvētīti. Bet Sauls pavēlēja: “Atnesiet šurp pie manis dedzināmo upuri (..).!” (1. Sam. 13. nod.) Un tāds, kāds viņš bija, ar bruņām un ieročiem, tas tuvojās altārim un pienesa upuri Dieva priekšā.
“Un notika, ka tikko kā viņš bija pabeidzis upurēt dedzināmo upuri, redzi, tad atnāca Samuēls. Un Sauls izgāja viņam pretī, lai viņu apsveiktu.” Samuēls uzreiz ievēroja, ka Sauls ir rīkojies pretēji tam dotajiem skaidrajiem norādījumiem. Izlietojot savu pravieti, Kungs bija teicis, ka Viņš šajā laikā darīs zināmu, kā Israēlam rīkoties krīzes brīdī. Ja Sauls būtu izpildījis nosacījumus, kur bija apsolīta dievišķā palīdzība, tad Kungs brīnišķā veidā būtu atbrīvojis Israēlu arī ar tiem nedaudzajiem ķēniņam uzticīgajiem ļaudīm. Bet Sauls tik ļoti bija apmierināts ar sevi un savu rīcību, ka izgāja pravietim pretī, it kā būtu pelnījis uzslavu un ne rājienu. [621]
Samuēla sejas izteiksme pauda rūpes un nemieru. Uz viņa jautājumu: “Ko tu esi darījis?” Sauls savu pārdrošo rīcību aizbildināja, sacīdams: “Kad es redzēju, ka tauta klīst projām no manis, un tu noliktā laikā nenāci, un filistieši ir sapulcējušies Mikmašā, tad es domāju: tagad filistieši dosies pret mani uz Gilgalu uzbrukumā, — bet es vēl neesmu paspējis tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību — tā es iedrošinājos un nesu dedzināmo upuri.”
Tad Samuēls sacīja Saulam: “Tu esi aplami darījis; tu neesi izpildījis tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, bet nu tagad tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis sev vīru, kas ir pēc Viņa sirds prāta, un tas Kungs tam ir nolicis būt savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko tas Kungs bija tev pavēlējis.” Tad Samuēls cēlās, devās projām no Gilgalas un gāja savu ceļu; bet atlikušie karavīri sekoja Saulam no Gilgalas uz Gibeu Benjamīna ciltī (..).”
Israēlam vai nu vajadzēja pārtraukt sevi uzskatīt par Dieva tautu, vai arī bija pienākums turēties pie tiem pamatlikumiem, uz kuriem dibināta tāda monarhija, lai pār ļaudīm varētu valdīt dievišķā vara. Ja tauta pilnībā nodotos Kungam, ja cilvēciskā un pasaulīgā griba tiktu pakļauta Kunga prātam, tad Viņš paliktu kā Israēla Pārvaldnieks. Kamēr ķēniņš un ļaudis visā savā rīcībā padotos Dievam, tik ilgi Dievs varētu būt viņu aizstāvis. Israēlā nevarēja attīstīties un pastāvēt nekāda tāda monarhija, kas visās lietās par visaugstāko neatzītu Dieva autoritāti.
Ja Sauls šajā pārbaudes brīdī būtu parādījis cieņu Dieva prasībām, tad Dievs viņu izlietotu savu nodomu īstenošanā. Bet viņa kļūda rādīja, ka tas tautas priekšā Kungu nevar pārstāvēt. Viņš Israēlu ievestu maldos. Noteicošais būtu viņa prāts un viņa griba, bet ne Dievs. Ja Sauls būtu palicis uzticīgs, viņa valdība tiktu apstiprināta uz visiem laikiem, bet, tā kā viņš tāds nebija, tad Dieva nodomu vajadzēja piepildīt kādam citam vīram. Israēla pārvaldīšana bija jāuztic tādam cilvēkam, kas pār ļaudīm valdītu saskaņā ar Debesu gribu.
Mēs nezinām, cik lielas intereses var būt liktas uz spēles, kad Kungs mūs pārbauda. Drošības nav nekur citur, kā vienīgi stingrā paklausībā tam, ko sacījis Dievs. Visi apsolījumi doti, vadoties no ticības un paklausības nosacījuma, un nesaskaņošanās ar Viņa pavēlēm pārtrauc Rakstu bagāto [622] apsolījumu piepildīšanos mūsu dzīvē. Mēs nedrīkstam sekot impulsīvām iedomām, ne arī paļauties uz cilvēku spriedumu; mums jāņem vērā Dieva atklātā griba un jārīkojas saskaņā ar Viņa noteiktajām pavēlēm, lai arī kādi būtu apkārtējie apstākļi. Par sekām rūpēsies Dievs. Nešaubīgi paklausot Dieva Vārdam, mēs, nonākot grūtībās, cilvēkiem un eņģeļiem pierādīsim, ka kritiskos brīžos Kungs mums var uzticēties, lai īstenotu Viņa nodomus, pagodinātu Viņa Vārdu un sagādātu svētības Viņa ļaudīm.
Sauls bija kritis nežēlastībā pie Dieva un tomēr negribēja pazemoties grēku nožēlā. Patiesās dievbijības trūkumu viņš centās aizvietot ar dedzību reliģisko formu ievērošanā. Sauls nebija neziņā par Israēla sakāvi, kad Hofnus un Pinehass nometnē atnesa Derības šķirstu, un tomēr, visu to zinot, viņš nolēma sūtīt pēc svētā šķirsta un tur kalpojošā priestera. Ja ar šo rīcību varētu iedvest ļaudīm ticību, tad viņš cerēja atkal sapulcināt izklīdušo armiju un iziet kaujā pret filistiešiem. Tad viņš varētu iztikt bez Samuēla klātbūtnes un atbalsta un tā atbrīvotos no nepatīkamās pravieša kritikas un nopēluma.
Saulam bija dots Svētais Gars, lai apgaismotu viņa saprašanu un mīkstinātu sirdi. No Dieva pravieša viņš bija saņēmis uzticīgus norādījumus un rājienus, un tomēr, cik milzīga bija viņa ietiepība! Pirmā Israēla ķēniņa dzīves stāsts sniedz bēdīgu liecību par agrāk piekopto slikto ieradumu spēku. Jaunībā Sauls nebijās un nemīlēja Kungu; viņa straujais gars, kas no bērnības nebija radināts pakļauties, vienmēr bija gatavs sacelties pret dievišķo autoritāti. Kas no jaunības mācās ar svētu godbijību raudzīties uz Dieva gribu un uzticīgi pildīt tiem uzliktos pienākumus, tie būs sagatavoti augstākam kalpošanas darbam vēlākā dzīvē. Bet cilvēki nevar gadiem ilgi nelietīgi izlietot tiem no Dieva dotās spējas un tad pēc patikas tās svaigas un neaptraipītas ieguldīt pilnīgi pretējā darbā.