Šādos apstākļos Sauls nevēlējās pieņemt ķēnišķīgo godu. Atstādams Samuēlam kārtot pārvaldības lietas kā līdz šim, tas atgriezās Gibeā. Viņu turp godbijīgi pavadīja neliela cilvēku grupa, kas, redzēdami viņa ievēlēšanas dievišķo lēmumu, bija apņēmušies to atbalstīt. Tomēr Sauls neko nedarīja, lai ar varu uzturētu spēkā tiesības uz troni. Mājās, Benjamīna augstienē, viņš mierīgi nodevās zemkopja pienākumiem, savas autoritātes nostiprināšanu atstādams pilnīgi Dieva rokās.
Drīz pēc Saula izraudzīšanas cilšu teritorijā uz austrumiem no Jordānas ķēniņa Nahaša vadībā ielauzās amonieši un apdraudēja Jabešu Gileādā. Iedzīvotāji centās panākt miera nosacījumus, piedāvājoties maksāt amoniešiem nodevas. Nežēlīgais ķēniņš ar to vien nebija mierā, pieprasot tiesības izdurt ikvienam no viņiem labo aci, tā padarot tos par savas varas pastāvīgiem lieciniekiem.
Aplenktās pilsētas iedzīvotāji lūdza pamieru uz septiņām dienām, kam amonieši piekrita, cerēdami, ka ar to vēl vairāk pieaugs viņu gaidāmās uzvaras gods. No Jabešas tūlīt tika nosūtīti vēstneši meklēt palīdzību pie ciltīm rietumos no Jordānas. It visur saceldami briesmīgas izbailes, tie šīs ziņas atnesa arī uz Gibeu. Vakarā atgriezdamies no lauka, kur bija aris ar vēršiem, Sauls dzirdēja skaļās vaimanas, kas vēstīja par kādu lielu nelaimi. Viņš jautāja: “Kas ir ļaudīm noticis, ka tie raud?” Kad tam pastāstīja kauna pilno lietu, viņā pamodās snaudošie spēki. “Tad Dieva Gars nāca pār viņu (..), viņš sagrāba jūga vēršus un tos sakapāja mazos gabalos. Tos viņš ar vēstnešu rokām izsūtīja pa visām Israēla robežām, teikdams: ”Kas nesekos Saulam un kas nesekos Samuēlam, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat!”
Tā Saula vadībā Bezekas līdzenumā sapulcējās trīssimt trīsdesmit tūkstoši vīru. Tūlīt nosūtīja vēstnešus uz aplenkto pilsētu ar iedrošinājumu, ka jau rīt viņi var gaidīt palīdzību, tieši tajā dienā, kad tiem vajadzēja padoties amoniešiem. Ātrā nakts pārgājienā Sauls un viņa pulki šķērsoja Jordānu un rīta ausmā nonāca pie Jabešas. Līdzīgi Gideonam, sadalījis savus spēkus trijās daļās, viņš uzbruka amoniešu nometnei tieši šajā agrajā stundā, kad tie, negaidīdami nekādas briesmas, bija vismazāk sagatavoti. Izcēlās panika, kur amonieši tuvcīņā tika pilnīgi iznīcināti. Bet, kas atlika, tie “tika tā izklīdināti, ka pat divi nepalika kopā”.
Saula ātrā rīcība un drošsirdība, kā arī viņa karavadoņa spējas, kas parādījās tik liela karaspēka sekmīgā vadībā, bija tās īpašības, kādas Israēla tauta vēlējās redzēt pie sava valdnieka, lai tie spētu mēroties ar citām tautām. Tagad tie viņu apsveica kā ķēniņu un godu par uzvaru pierakstīja cilvēciskajām īpašībām, aizmirsdami, ka bez sevišķas Dieva svētības visas viņu pūles būtu bijušas veltīgas. Savā sajūsmā daži pat ieteica nonāvēt tos, kas sākumā bija atteikušies atzīt Saula autoritāti. Bet ķēniņš iejaucās, sacīdams: “Šodien lai neviens nemirst, tāpēc ka tas Kungs šodien ir devis atpestīšanu Israēlam!” Šeit Sauls sniedza liecību par viņa raksturā notikušo pārmaiņu. Sevis pagodināšanas vietā viņš godu atdeva Dievam un atriebības jūtu izpausmes vietā parādīja līdzcietības un piedošanas garu. Tas ir nepārprotams pierādījums, ka sirdī mājo Dieva žēlastība.
Tagad Samuēls ieteica sasaukt tautas sapulci Gilgalā, lai tur Saulu atklāti apstiprinātu par ķēniņu. Tā arī notika. Un tie “tur nesa tam Kungam kaujamos pateicības upurus Kunga priekšā. Tur tad arī Sauls ar visiem Israēla vīriem ļāvās lielam priekam”.
Gilgala bija pirmā Israēla apmešanās vieta Apsolītajā zemē. Šeit Jozua pēc dievišķā norādījuma Jordānas brīnišķās pāriešanas atcerei uzcēla pieminekli no divpadsmit akmeņiem. Šeit atjaunoja apgraizīšanas rituālu. Šeit pēc grēka Kadešā un pēc ceļojuma tuksnesī pirmo reizi tika ievērots Pasā iestādījums. Šeit izbeidzās manna. Šeit Kunga karaspēka virsnieks atklājās arī kā Israēla armiju Virspavēlnieks. No šejienes viņi devās ieņemt Jēriku un uzvarēt Aju. Šeit Āhans saņēma sodu par savu grēku, un šeit tika noslēgts līgums ar gibeoniešiem, ar ko tika sodīta Israēla nolaidība [614], nemeklējot padomu no Kunga. Šajā līdzenumā, kas bija saistīts ar tik daudzām sirdi skarošām atmiņām, tagad stāvēja Sauls un Samuēls un, kad apklusa ķēniņam domātie apsveikumi, vecais pravietis, atsakoties no tautas pārvaldības, teica dažus atvadu vārdus:
“Redzi, es esmu uzklausījis visas jūsu vēlēšanās, ko jūs esat izteikuši, un esmu jums iecēlis ķēniņu. Un nu tagad redziet, te jūsu priekšā staigā jūsu ķēniņš, bet es esmu vecs palicis un nosirmojis, toties mani dēli būs kopā ar jums, bet es esmu, sākot no savas jaunības līdz pat šai dienai, arvien atradies jūsu priekšgalā. Redzi, še es stāvu! Atbildiet par mani tā Kunga un viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kura ēzeli es esmu piesavinājies? No kura es esmu izspiedis netaisnu peļņu, un kuram esmu varas darbus darījis? Un no kura rokas es esmu ņēmis dāvanas, ka savas acis tādēļ būtu piemiedzis? Tad es jums atlīdzināšu; lieciniet pret mani, tad es jums atdošu!”
Bet ļaudis vienbalsīgi atbildēja: “Tu neesi no mums netaisnu peļņu izspiedis, tu arī neesi centies mums izdabāt, un tu arī neesi ne no viena cilvēka rokas neko pieņēmis.”
Samuēls šeit negribēja tikai attaisnot sevi; viņš jau iepriekš bija noteicis pamatlikumus, kurus vajadzēja ievērot kā ķēniņam, tā ļaudīm, un teiktajiem vārdiem tagad vēlējās pievienot pats savas priekšzīmes iespaidu. No agras bērnības viņš bija saistīts ar Dieva darbu un visā garajā savas dzīves laikā tiecās tikai uz vienu mērķi, — pagodināt Dievu un darīt labu Israēlam.
Pirms Israēls varēja cerēt uz labklājību un veiksmi, to vajadzēja vadīt pie grēku nožēlas Dieva priekšā. Grēka dēļ tie bija pazaudējuši ticību Dievam un spējas saskatīt Viņa varu un gudrību tautas pārvaldē, — pazaudējuši uzticību Dieva spēkam aizstāvēt savu lietu. Lai rastu patiesu mieru, tiem vispirms vajadzēja ieraudzīt un atzīt tieši to grēku, kurā tie bija vainīgi. Viņi bija teikuši, ka, pieprasot ķēniņu, grib panākt, lai “mūsu ķēniņš mūs tiesā un iziet mūsu priekšā, kad mēs dodamies kaujās”. Samuēls viņiem atstāstīja Israēla vēsturi no tās dienas, kad Dievs viņus izveda no Ēģiptes. Jehova, ķēniņu Ķēniņš, bija gājis ļaužu priekšā un izcīnījis viņu cīņas. Visai bieži grēks tos bija novedis ienaidnieka rokās, bet tie vēl nebija atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, kad Dieva žēlastība jau bija pamodinājusi kādu atbrīvotāju. Kungs sūtīja Gideonu un Baraku, “Jeftu un Samuēlu, un Viņš jūs izpestīja no jūsu ienaidnieku rokas, kas bija jums visapkārt, tā ka jūs varējāt dzīvot mierā”. [615] Tomēr, briesmu apdraudēti, tie bija teikuši: “Lai ķēniņš valda pār mums”, lai gan, kā to paziņoja pravietis: “Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš.”
Tad Samuēls turpināja: “Tagad nostājieties še un vērojiet to lielo parādību, kurai tas Kungs liks notikt jūsu acu priekšā. Vai pašreiz nav kviešu pļaujamais laiks? Es piesaukšu to Kungu, un Viņš dos pērkonus un lietu, lai jūs atzīstat un nomanāt, ka ļaunums, ko jūs esat izdarījuši, ir ļoti liels tā Kunga priekšā, proti, ka esat prasījuši sev ķēniņu.” Kad nu Samuēls piesauca to Kungu, tad tas Kungs sūtīja pērkonus un vēlīno lietu tajā pašā dienā (..).” Ap kviešu pļaujamo laiku — maijā un jūnijā — austrumu zemēs lietus nekad nelīst. Pie debesīm nav mākoņu, un gaiss ir dzidrs un maigs. Tik spēcīgs negaiss šajā gada laikā visu cilvēku sirdīs iedvesa bailes. Pazemībā ļaudis tagad atzina savu grēku — tieši to grēku, kurā viņi bija vainīgi: “Aizlūdz par saviem kalpiem to Kungu, savu Dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs vēl arī to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu!”
Samuēls neatstāja ļaudis mazdūšībā, jo tad būtu veltīgi censties pēc labākas dzīves. Sātans tiem liktu raudzīties uz Dievu kā uz bargu un nepiedodošu būtni, un viņi būtu pakļauti dažādām kārdināšanām. Dievs ir žēlīgs un piedodošs, pastāvīgi vēlēdamies parādīt saviem ļaudīm labvēlību, ja vien tie grib paklausīt Viņa balsij. “Nebīstieties!” tā Dieva vārdā runāja Viņa kalps: ”Jūs gan patiešām esat šo ļaunumu izdarījuši, tomēr neatkāpieties no tā Kunga, bet kalpojiet tam Kungam ar visu savu sirdi. Un neatkāpieties, sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tie ir nieki. Gan tas Kungs savu tautu neatmetīs sava lielā apsolījuma dēļ (..).”
Samuēls nepieminēja necienību, kādu tie bija parādījuši viņam; viņš neizteica nevienu pārmetumu par nepateicību, ar kādu Israēls atmaksāja viņa nodošanos tautas labā, bet tikai apliecināja savu nerimstošo ieinteresētību: “Arī es nekad tik tālu neapgrēkošos pret to Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un lai vairs nemācītu jūs staigāt labo un taisno ceļu. Tikai bīstieties to Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas vareni lielas lietas Viņš jums ir darījis! Bet ja jūs tomēr darīsit ļaunu, tad ir jūs, ir jūsu ķēniņš aiziesit bojā!”