Bībeles atziņu apgūšanai ir ļoti svarīgs iespaids uz cilvēces uzplaukumu visā šīs zemes dzīvē. Tā atklāj pamatlikumus, kas ir tautu labklājības stūrakmens, — pamatlikumus, kas nosaka sabiedrības veselīgu attīstību un droši sargā ģimeni, — pamatlikumus, bez kuriem neviens cilvēks nevar būt lietderīgs, laimīgs un godājams šinī dzīvē, ne arī cerēt sev nodrošināt nākamo, nemirstīgo dzīvi. Nav tāda stāvokļa, ne arī cilvēku piedzīvojumos tādas fāzes, kur Bībeles mācīšana neveiktu svarīgu sagatavošanas darbu. Ja Dieva Vārdu pētītu un īstenotu dzīvē, tas pasaulei dotu vīrus ar spēcīgāku un daudz enerģiskāku intelektu, nekā to spēj sniegt vispamatīgākā nopūlēšanās ar visiem tiem priekšmetiem, ko sevī ietver cilvēciskā filozofija. Tas dotu vīrus ar nelokāmu un krietnu raksturu, asām uztveres spējām un veselīgu spriedumu — vīrus, kuri ar savu dzīvi pagodinātu Dievu un būtu par svētību pasaulei.
Arī zinātņu studijās mēs varam iegūt atziņas par Radītāju. Katra patiesa zinātne ir materiālajā pasaulē saskatāmā Dieva rokraksta skaidrojums. Ar saviem pētījumiem zinātne sniedz arvien jaunus pierādījumus par Dieva gudrību un varenību. Pareizi izprasti, gan dabas grāmata, gan rakstītais Vārds mūs iepazīstina ar Dievu, atklājot kaut ko no tiem gudrajiem un labajiem likumiem, ar kuriem Viņš darbojas.
Skolniekiem jāiemāca saskatīt Dievu visos radības darbos. Audzinātājiem vajadzētu atdarināt lielā Skolotāja priekšzīmi, kurš savas mācības ilustrēja un vienkāršoja ar labi pazīstamajām dabas norisēm, tādā veidā tās dziļāk nostiprinādams klausītāju prātā. Koku lapotnēs vīterojošie putni, ielejās augošās puķes, augstie koki, plašie lauki, briestošā labība, neauglīgā zeme, rietošās saules stariem zeltotās debesis, — viss noderēja kā līdzeklis mācību ilustrēšanai. Radītāja redzamos darbus Viņš saistīja ar paša izteiktajiem dzīvības vārdiem, lai šo skatu atkārtota uzlūkošana vērstu Viņa klausītāju domas pie tām patiesībām, ar kurām Viņš šīs lietas bija saistījis.
Dievības zīmogs, kas tiek rādīts atklāsmes lappusēs, redzams arī varenajos kalnos, auglīgajās ielejās un plašajos, dziļajos okeānos. Visa daba liecina cilvēkam par Radītāja mīlestību. Viņš mūsu uzmanību sev pievērš ar neskaitāmiem laipnības apliecinājumiem debesīs un virs zemes. Šo pasauli nepiepilda vienīgi sāpes un ciešanas. “Dievs ir mīlestība” — rakstīts uz katra [600] plaukstoša pumpura, uz katras ziedlapiņas, uz katra zāles stiebriņa. Kaut arī grēka lāsts liek zemei izdot ērkšķus un dadžus, tomēr tos sedz ziedi un ērkšķi ir apklāti rozēm. Visas lietas dabā liecina par mūsu Dieva saudzīgo, tēvišķo gādību un vēlēšanos aplaimot savus bērnus. Viņa aizliegumi un stingrās pavēles nav domātas tikai autoritātes demonstrēšanai, bet visā savā rīcībā viņš ņem vērā savu bērnu labklājību. Viņš neprasa, lai tie atteiktos no kaut kā tāda, ko tiem būtu labāk paturēt, nekā atmest.
Uzskati, kādi valda dažos sabiedrības slāņos, ka reliģija neveicina veselību un šīs dzīves laimi, ir vieni no visļaunākajiem maldiem. Raksti saka: “Kunga bijāšana ir uz dzīvību, un kam tā ir, tas būs apmierināts.” (Sal. pam. 19:23, pēc Glika tulk.) “Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā!” (Ps. 34:13-15) “Gudrības Vārdi ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina.” (Sal. pam. 4:22, pēc Glika tulk.)
Patiesa reliģija cilvēku saskaņo ar Dieva garīgajiem, fiziskajiem un tikumiskajiem likumiem. Tie māca valdīt pār sevi, būt mierīgiem un atturīgiem visās lietās. Reliģija padara cēlāku prātu, izsmalcina gaumi un svēto spriedumu. Tā dvēselei ļauj piedalīties Dieva skaidrībā. Ticība Dieva mīlestībai un visu pārvaldošai aizgādībai atvieglina nemiera un rūpju nastu. Tā sniedz sirdij prieku un mierinājumu kā visgaišākajos, tā arī vistumšākajos brīžos. Reliģija tieši veicina veselību, pagarina mūžu un pavairo visas dzīves svētības. Tā dvēselei atver neizsīkstošu laimes avotu. Kaut visi tie, kas nav izvēlējušies Kristu, saprastu, ka Viņš tiem piedāvā kaut ko daudz vērtīgāku par to, ko tie paši cenšas atrast. Domājot un rīkojoties pretēji Dieva gribai, cilvēks nodara vislielāko netaisnību un ļaunumu pats savai dvēselei. Takā, pa kuru iet aizliedzis Tas, kurš izprot, kas mums vislabākais, un domā par savu radījumu labklājību, nav atrodams patiess prieks. Pārkāpumu taka ved pretī postam un iznīcībai, bet gudrības “ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās takas pauž mieru”. (Sal. pam. 3:17)
Ebreju skolu fiziskās un reliģiskās audzināšanas metožu [601] pētīšana dotu daudz laba. Tādas audzināšanas vērtība nav aprēķināma. Gars un miesa savstarpēji ir cieši saistīti, tādēļ augstas morālās un intelektuālās pilnības sasniegšanai jāievēro likumi, kas pārvalda mūsu fizisko būtni. Stipra, saskaņota rakstura iegūšanai jāvingrina un jāattīsta kā garīgie, tā fiziskie spēki. Kādas studijas jaunatnei varētu būt vēl svarīgākas par tām, kas pieskaras šim brīnišķajam organismam, ar ko Dievs mūs ir apveltījis, un tiem likumiem, kuru ievērošana to var uzturēt veselu?
Tāpat kā Israēla dienās, katru jaunieti arī tagad vajadzētu apmācīt dzīves praktiskajiem pienākumiem. Ikvienam vajadzētu apgūt kādu amatu, ar kuru nepieciešamības gadījumā tas varētu nopelnīt sev iztiku. Tas ir svarīgi ne tikai kā nodrošinājums dzīves mainīgajos apstākļos, bet arī sakarā ar šāda darba iespaidu uz cilvēka fizisko, garīgo un morālo attīstību. Pat ja kāds būtu drošs, ka tam nekad nevajadzēs sev pelnīt iztiku ar vienkāršu roku darbu, tomēr tam vajadzētu iemācīties strādāt. Bez fiziskas piepūles neviens neiegūs labu miesas uzbūvi un stipru veselību; un pareizi nokārtota darba disciplīna nav mazāk svarīga arī dziļa un spēcīga prāta un cēla rakstura nodrošināšanai.
Katram skolniekam kādu dienas daļu vajadzētu veltīt rosīgam darbam. Tā jaunieši pieradinātos čakli strādāt, kā arī mācītos paļauties uz sevi, un tajā pašā laikā tiktu pasargāti no daudziem ļauniem un pazemojošiem ieradumiem, kas tik bieži seko kūtrumam. Tas viss saskan ar galveno audzināšanas nolūku, jo, nododoties darbam, čaklumam un šķīstumam, mēs arvien vairāk saskaņojamies ar savu Radītāju.
Lai jaunieši izprot savas esamības mērķi — godāt Dievu un būt par svētību citiem cilvēkiem. Lai viņi ierauga sava Debesu Tēva maigo, gādīgo mīlestību pret tiem un augsto aicinājumu, kuram tos grib sagatavot šīs dzīves stingrā audzināšana, — cieņu un godu, kas tiek piedāvāts, kļūstot par Dieva bērniem, — un tūkstoši ar nicināšanu un riebumu novērsīsies no saviem savtīgajiem mērķiem un vieglprātīgajiem priekiem, kas viņus līdz šim bija saistījuši. Tie mācīsies ienīst grēku ne tikai cerībā uz atalgojumu vai bailēs no soda, bet izprotot tā zemiskumu, jo tas samazina Dieva dotās spējas un aptraipa viņu līdzību ar Dievu.
Kungs neaicina jauniešus uz mazāku centību. Rakstura īpašības, kas cilvēkam sniedz panākumus un dara viņu godājamu citu vidū, — dedzīgo vēlēšanos aizsniegt kaut ko labāku, nelokāmo gribu, enerģisko rīcību un nenogurdināmo neatlaidību — nedrīkst noslāpēt. Ar Dieva žēlastību jaunatne jāvada pretī mērķim, kas ir tik daudz augstāks par savtīgajām un laicīgajām interesēm, cik debesis augstākas pār zemi. Un šinī dzīvē iesāktais audzināšanas darbs tiks turpināts vēl nākamajā dzīvē. Dienu pēc dienas Dieva brīnišķie darbi, pierādījumi par Viņa gudrību un spēku Visuma radīšanā un uzturēšanā, kā arī pestīšanas plāna bezgalīgās mīlestības noslēpums, atvērsies saprāta acīm atjaunotā skaistumā. “Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) Jau šajā dzīvē mēs varam kaut ko nojaust par Viņa klātbūtni un baudīt prieku, ko sniedz savienība ar Debesīm, bet šī prieka pilnība un svētību bagātība mūs aizsniegs tikai pēc tam. Vienīgi mūžība spēs atklāt to brīnišķo un godības pilno stāvokli, kādu var aizsniegt cilvēks, kurā ir atjaunota Dieva līdzība.