[581] Ēļa namam tika dots vēl kāds cits brīdinājums. Dievs nevarēja uzturēt sakarus ar šo augsto priesteri un viņa dēliem; viņu grēki kā tumšs mākonis tos šķīra no Svētā Gara klātbūtnes. Tomēr šī ļaunuma vidū Debesīm uzticīgs palika bērns Samuēls, un nosodījuma vēsts Ēļa namam tika uzticēta viņam kā Visaugstākā pravietim.
“Kad jauneklis Samuēls godam kalpoja tam Kungam priestera Ēļa acu uzraudzībā, tad tā Kunga atklāsme bija retums Israēlā: nekļuva zināmi nedz pravietojumi, nedz tika novērotas parādības. Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļas vietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas. Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad tas Kungs sauca Samuēlu.” (Skat. 1. Sam. 3.-7. nod.) Domādams, ka tā ir Ēļa balss, viņš steidzās pie priestera guļas vietas un teica: “Redzi, še es esmu, jo tu taču mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atkal gulēt!” Trīs reizes Samuēls tika saukts, un trīs reizes viņš tāpat atbildēja. Tad Ēlis pārliecinājās, ka šī noslēpumainā saukšana ir Dieva balss. Kungs bija pagājis garām sirmajam vīram, savam izredzētajam kalpam, lai runātu ar kādu bērnu. Tas jau pats par sevi bija rūgts, bet pelnīts rājiens Ēlim un viņa namam.
Ēļa sirdī nemodās ne skaudība, ne greizsirdība. Viņš Samuēlam norādīja, ka, ja to atkal sauks, tad lai viņš atbild: “Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Kad vēlreiz atskanēja šī balss, bērns atbildēja: “Runā, jo Tavs kalps klausās!” Viņš bija tik izbijies no domām, ka lielais Dievs ar viņu runās, ka pilnīgi neatcerējās visus vārdus, ko Ēlis viņam bija pavēlējis teikt.
“Un tas Kungs sacīja Samuēlam: “Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abas ausis skanēs. Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa dzimumu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu! Jo Es tam esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti — ka viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu. [582] Un tādēļ Es, pie sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu ne mūžam nevar salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem!”
Pirms šīs Dieva vēsts saņemšanas ”Samuēls vēl nepazina Kungu un Kunga Vārds viņam vēl nebija atklājies” — tas nozīmē, ka viņš vēl nepazina šādu tiešu Dieva klātbūtnes atklāšanos, kāda tika piešķirta praviešiem. Kungs tagad bija nolēmis atklāties šādā negaidītā veidā, lai Ēlis par to uzzinātu no zēna izbrīna pilnajiem jautājumiem.
Samuēls jutās izbiedēts un pārsteigts, ka viņam uzticēta tik briesmīga vēsts. No rīta viņš devās pildīt savu pienākumu kā parasti, tikai tagad nesot smagu nastu savā jaunajā sirdī. Kungs viņam nebija pavēlējis atklāt šo briesmīgo, vainu uzrādošo vēsti, tāpēc viņš klusēja un, cik vien iespējams, izvairījās no satikšanās ar Ēli. Viņš drebēja, iedomājoties, ka kāds jautājums viņu piespiestu pasludināt Dieva sodu tam, kuru viņš mīlēja un godāja. Ēlis bija pārliecināts, ka vēsts noteikti ir par kādu lielu nelaimi viņam un tā namam. Viņš pasauca Samuēlu un pavēlēja tam teikt visu patiesību, ko Kungs atklājis. Zēns paklausīja, un sirmais vīrs noliecās pazemīgā padevībā zem šī šausmīgā sprieduma. “Viņš ir tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam!”
Tomēr Ēlis neuzrādīja patiesas nožēlas un atgriešanās augļus. Viņš savu vainu gan atzina, bet grēku nenovērsa. Gadu no gada Kungs atlika piedraudēto sodu. Šajā laikā varēja daudz ko darīt, lai labotu pagātnes kļūdas, bet vecais priesteris neķērās ne pie kādiem iedarbīgiem pasākumiem, lai likvidētu ļaunumu, kas aptraipīja Kunga svētnīcu, vedot pretī bojāejai tūkstošiem cilvēku Israēlā. Dieva lēnprātība tikai apcietināja Hofnus un Pinehasa sirdi, un tie savos noziegumos kļuva vēl pārdrošāki. Šo brīdinājuma un nopēluma vēsti savam namam Ēlis paziņoja visai tautai, ar to cerēdams zināmā mērā stāties pretī savai agrāko gadu nolaidībai. Bet ļaudis tikpat maz ievēroja brīdinājumus kā pašu priesteri. Apkārtējās tautas, kurām Israēla atklātie pārkāpumi nepalika noslēpums, kļuva arvien pārdrošākas savā noziedzīgajā rīcībā un kalpošanā elkiem. Tās nemaz nejutās vainīgas [583] savos grēkos, bet tas tā nebūtu, ja Israēls būtu saglabājis savu taisnīgumu un godīgumu. Tagad tuvojās atmaksas diena. Dieva autoritāte bija pamesta novārtā, kalpošana Viņam atstāta un nicināta, un, lai uz priekšu Viņa Vārds tiktu godāts, Kunga iejaukšanās kļuva nenovēršama.
“Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezera, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas.” Šo pasākumu israēlieši uzsāka, neprasot Dieva padomu un bez augstā priestera vai kāda pravieša līdzdalības. “Kad nu filistieši bija nostājušies kaujas gatavībā pret Israēlu un kauja bija izvērsusies jo plaša, tad Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoš vīru.” Kad izkaisītais un pārbiedētais karaspēks atgriezās nometnē, “Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut?” Tauta bija nobriedusi Dieva sodam, un tomēr tā neredzēja, ka viņas pašas grēki bija šīs briesmīgās nelaimes iemesls. Ļaudis pie sevis sprieda: Ņemsim no Šilo Kunga Derības šķirstu, “lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Kungs nebija viņiem devis nekādu pavēli, ne arī atļauju nest Derības šķirstu pie karaspēka; tomēr israēlieši pārliecināti ticēja, ka tagad, kad Ēļa dēli Derības šķirstu ienesa nometnē, tie noteikti uzvarēs, un tādēļ gavilējot skaļi kliedza.
Filistieši Derības šķirstu uzlūkoja kā pašu Israēla Dievu. Visi varenie darbi, ko Jehova bija darījis savas tautas labā, tika pierakstīti šķirsta spēkam. Un, dzirdot prieka saucienus šķirstam tuvojoties, tie sacīja: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Un, kad tie uzzināja, ka tā Kunga Derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši sabijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē!” Un tie domāja: “Bēdas mums, jo kaut kas tamlīdzīgs nekad nav atgadījies ne vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu varenā Dieva rokas? Šī ir tā dievība, kas sagrāva ēģiptiešus tuksnesī ar visādām smagām nedienām un ciešanām! Esiet stipri un parādiet sevi kā vīrus, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par kalpiem ebrējiem, tāpat kā tie ir jums kalpojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!”
Filistieši izdarīja mežonīgu uzbrukumu, kam sekoja Israēla sakāve un lieli zaudējumi. Trīsdesmit tūkstoši vīru bija krituši kaujas laukā, tika paņemts Derības šķirsts un cīņā, to aizstāvot, nonāvēti abi Ēļa dēli. [584] Tā vēlreiz vēstures lappusēs tika uzrakstīta liecība visām paaudzēm, ka Dieva tautas noziegumi nepaliks nesodīti. Jo skaidrāka ir Dieva gribas izpratne, jo lielāks noziegums tiem, kas to neņem vērā.
Israēlu bija skārusi vislielākā nelaime, kāda vien varēja notikt. Derības šķirsts bija nolaupīts un tagad atradās ienaidnieku rokās. Tiešām, godība bija atstājusi Israēlu, ja jau no viņu vidus tika atņemts Jehovas klātbūtnes un varas simbols. Ar svēto šķirstu saistījās visbrīnišķīgākās Dieva spēka un taisnības atklāsmes. Agrākajos laikos, kad vien tas parādījās, tika izcīnītas apbrīnojamas uzvaras. Pār to bija izstiepti zelta ķerubu spārni un Vissvētākajā vietā kā Visaugstākā redzamais simbols pastāvīgi atradās Dieva neizsakāmā godība. Bet tagad šķirsts nebija nesis uzvaru. Šajā gadījumā tas nebija devis nekādu aizsardzību, un visā Israēlā valdīja lielas sēras.
Viņi nespēja saprast, ka to ticība pastāv tikai vārdos un ir zaudējusi spēku cīnīties ar Dievu. Kā Kunga klātbūtnes simbols bija arī Viņa likumi, kas glabājās Derības šķirstā, bet tie pret baušļiem bija izturējušies necienīgi, noniecinot to prasības un apbēdinot Dieva Garu savā vidū. Kamēr ļaudis klausīja svētajiem priekšrakstiem, Kungs bija ar viņiem, lai darbotos viņu labā ar savu bezgalīgo spēku, bet kad tie raudzījās uz Derības šķirstu, neatkarīgi no Dieva, un nepagodināja Viņa atklāto gribu, paklausot likumiem, tad šķirsts tiem vairs nevarēja dot lielāku labumu par kuru katru citu parastu kasti. Tie tagad šķirstu uzlūkoja tā, kā elkiem kalpojošās nācijas savus nedzīvos dievus, it kā tam pašam par sevi būtu kāda vara un spēks izglābt. Tie pārkāpa likumus, ko tas saturēja, tāpēc Derības šķirsta pagodināšana vien tikai vairoja formālismu, liekulību un elku pielūgšanu. Grēki tos šķīra no Dieva, un Viņš tiem nevarēja sniegt uzvaru, pirms tie nebūs nožēlojuši un atstājuši savu netaisno rīcību.
Nepietika ar to, ka Derības šķirsts un svētnīca atradās Israēla vidū. Nepietika ar to, ka priesteri pienesa upurus un ļaudis tika saukti par Dieva bērniem. Kungs neievēro to lūgšanas, kas savā sirdī kopj netaisnību, jo ir rakstīts: “Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.” (Sal. pam. 28:9)
Kad visa armija devās kaujā, neredzīgais un vecais Ēlis palika Šilo. [585] Ar tumšām nojautām viņš gaidīja cīņas iznākumu, “jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ”. Izmeklējis vietu ārpus saiešanas telts vārtiem, viņš turpināja tur dienu no dienas sēdēt ceļa malā, ar bailēm gaidot uz vēstneša ierašanos no kaujas lauka.
Beidzot kāds benjaminietis no armijas “nonāca tanī pašā dienā Šilo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme”. Tas steidzīgi kāpa pa nogāzi augšup uz pilsētu. Nevērīgi paiedams garām vecajam vīram ceļa malā, tas iesteidzās pilsētā un paziņoja ziņkārīgajam pūlim sakāves un lielā zaudējuma vēsti.