[592] Israēla audzināšanu kārtoja pats Kungs. Viņa rūpes neaprobežojās tikai ar tautas reliģiskajām interesēm, bet Viņa aizgādībā un dievišķajos likumos tika ietverts viss, kas varēja ietekmēt garīgo vai fizisko labklājību.
Dievs ebrejiem bija pavēlējis mācīt saviem bērniem Viņa prasības un iepazīstināt tos ar Kunga izturēšanos pret sentēviem. Tas bija viens no īpašajiem visu vecāku pienākumiem, — uzdevums, kuru nevarēja uzticēt citiem. Ne svešām lūpām, bet mīlošajai tēva un mātes sirdij vajadzēja audzināt un izglītot savus bērnus. Domas par Dievu bija nepieciešams saistīt ar visiem ikdienas dzīves notikumiem. Israēliešu namos bieži bija jāatkārto stāsti par Dieva varenajiem darbiem Viņa ļaužu atbrīvošanā pagātnē, kā arī par nākotnē apsolīto Pestītāju, un attēlu un simbolu pielietošana palīdzēja sniegtās mācības stingrāk nostiprināt atmiņā. Jaunajos prātos vajadzēja iespiest lielās patiesības par Dieva aizgādību un nākamo dzīvi. Tos mācīja saskatīt Dievu kā dabā, tā arī Viņa vārdu atklāsmē. Debesu zvaigznes, koki un puķes uz lauka, augstie kalni un čalojošie strauti, — viss runāja par Radītāju. Gan svinīgā upuru pienešana, gan kalpošana svētnīcā un praviešu izteicieni, — viss bija kā Dieva atklāsme.
Tā Gošenes vienkāršajā un šaurajā būdiņā tika audzināts Mozus; tā uzticīgā Anna audzināja Samuēlu; tā Betlēmes kalnu namiņā auga Dāvids, un tā pirmās zināšanas apguva Daniēls, pirms gūstniecības gaitas to šķīra no dzimtenes un tēva. Un tādi bija arī Kristus pirmie gadi Nācaretē; tāda bija Timoteja audzināšana, kad tas vēl kā bērns mācījās Svēto Rakstu patiesības no mātes Eunikas un no savas vecmāmiņas Loidas.
Tālākā gādība par jauniešu izglītošanu izpaudās praviešu skolu dibināšanā. Ja jaunietis vēlējās vairāk iedziļināties Dieva Vārda patiesībās un meklēt [593] gudrību no augšienes, lai kļūtu par skolotāju Israēlā, tad šīs skolas viņam pavēra savas durvis. Praviešu skolas izveidoja Samuēls, lai tās būtu kā barjera plaši izplatītajai samaitātībai, lai rūpētos par jauniešu tikumisko un garīgo attīstību un nodrošinātu visas tautas labklājību nākotnē, sagatavojot vīrus, kas ar dievbijīgu rīcību varētu vadīt ļaudis un sniegt tiem padomus. Tur Samuēls sapulcināja ticīgus, saprātīgus un zinātkārus jauniešus. Tos sauca par praviešu bērniem. Satiksme ar Dievu, kā arī Viņa Vārda un Viņa darbu dziļāka aplūkošana pie jauniešu dabīgajām spējām vēl pievienoja gudrību no augšienes. Skolotāji bija vīri, ne tikai labi dievišķo atziņu pazinēji, bet tādi, kas paši priecājās savienībā ar Dievu un bija saņēmuši Viņa Gara sevišķu svaidījumu. Tie baudīja ļaužu cieņu un uzticību kā savu zināšanu, tā arī dievbijīgās dzīves dēļ.
Samuēla dienās bija divas tādas skolas, — viena Rāmā, pravieša dzimtenē, un otra — Kirjat-Jearimā, kur tanī laikā atradās Derības šķirsts. Vēlākos gados tika nodibinātas vēl citas skolas.
Šo skolu audzēkņi uzturēja paši sevi ar zemes apstrādāšanu vai arī ar kādu amatnieka darbu. Israēlā tas nebija nekas neparasts vai pazemojošs, bet parasti kā noziegumu uzskatīja rīcību, kad bērnam ļāva uzaugt, to neiepazīstinot ar lietderīgu darbu. Pēc Dieva pavēles katru bērnu vajadzēja apmācīt kādā amatā, pat tad, ja viņu audzināja īpašam svētam pienākumam. Daudzi reliģijas skolotāji sevi uzturēja ar vienkāršu roku darbu. Pat apustuļu laikos Pāvils un Akvila netika mazāk godāti tāpēc, ka dzīves iztiku nopelnīja kā telšu gatavotāji.
Galvenais mācību priekšmets šajās skolās bija Dieva likumi līdz ar Mozus dotajām pamācībām, svētā vēsture un dzeja. Apmācības veids stipri atšķīrās no tā, kāds tas ir mūsdienu teoloģiskajos institūtos, kurus beidzot daudzi audzēkņi aiziet ar mazākām zināšanām par Dievu un reliģiskām patiesībām, nekā tās viņiem bija, mācības iesākot. Šajās seno laiku skolās visa audzināšanas sistēma pievērsās vienam galvenajam mērķim — uzzināt Dieva gribu un cilvēku pienākumu pret savu Radītāju. [594] Svētās vēstures ziņojumi ļāva saskatīt Jehovas pēdas. Tika atklātas simbolos ietvertās lielās patiesības, un ticība varēja uztvert visas šīs sistēmas centrālo domu, — Dieva Jēru, kas atņem pasaules grēkus.
Tika kopts dievbijīgas nodošanās gars. Skolniekiem mācīja ne tikai lūgšanas pienākumu, bet arī kā lūgt, kā tuvoties savam Radītājam, kā vingrināties ticībā un kā izprast Viņa Gara mācības un tām paklausīt. Svētots prāts Dieva mantu namā atrada vecas un jaunas lietas, un Dieva Gars atklājās pravietojumos un svētās dziesmās.
Mūzikai vajadzēja kalpot svētiem mērķiem, lai vadītu domas pie visa, kas šķīsts, cēls un stiprinošs un lai pamodinātu dvēselē vēlēšanos pateikties un nodoties Dievam. Ak, kāda liela atšķirība starp senatnes ieradumiem mūzikas pielietošanā un to, kam tā visai bieži tiek veltīta tagad! Cik daudzi šo dāvanu izlieto sevis izcelšanai, bet ne Dieva pagodināšanai! Mīlestība uz mūziku nepiesardzīgajiem liek savienoties ar šīs pasaules mūzikas mīļotājiem dažādās izpriecu sanāksmēs, kur Dievs saviem bērniem ir aizliedzis iet. Tādā veidā tas, kas, pareizi pielietots, ir liela svētība, var kļūt par vienu no sātana vissekmīgākajiem ieročiem, lai novērstu prātu no pienākuma un mūžīgu lietu apceres.
Mūzika ir daļa no Dieva godināšanas Debesu pagalmos, un mums savās slavas dziesmās jācenšas, cik vien iespējams, tuvoties Debesu koru harmonijai. Pareiza balss izkopšana ir svarīga izglītības līnija, un to nevajadzētu atstāt novārtā. Dziedāšana kā reliģiskas kalpošanas daļa ir tikpat nozīmīga kā lūgšana. Lai dziesma varētu pareizi izskanēt, tad sirdij jāizjūt tās gars.
Ak, cik ļoti tās skolas, kurās mācījās Dieva pravieši, atšķīrās no mūsu modernajām izglītības iestādēm! Cik maz šodien var atrast skolu, kurās nevalda pasaules principi un ieradumi! Pastāv nožēlojams pareizu ierobežojumu un saprātīgas disciplīnas trūkums. Visur valdošā Dieva Vārda nepazīšana starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, tiešām ir uztraucoša. Dzirdama pavirša runāšana, tikai sentimentālisms un vienaldzība tikumisko un reliģisko mācību ziņā. Jauniešu prātos netiek nostiprināta atziņa par Dieva žēlastību un taisnību, par svētuma skaistumu un pareizas rīcības drošo algu, kā arī par grēka briesmīgo raksturu un tā neizbēgamajām drausmīgajām sekām. [595] Ļaunas biedrības jauniešus ievada noziedzības ceļos, izšķērdībā un izvirtībā.
Vai senajās ebreju skolās nav nekā, ko mūsdienu audzinātāji varētu ņemt sev par paraugu? Viņš, kas radījis cilvēku, vienmēr ir rūpējies par tā miesas, gara un dvēseles attīstību. Tomēr patiesas sekmes audzināšanā ir atkarīgas no uzticības, ar kādu cilvēki īsteno dzīvē Radītāja plānu.
Patiesās audzināšanas uzdevums ir Dieva līdzības atjaunošana cilvēka dvēselē. Iesākumā Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Viņš tam piešķīra cēlas īpašības. Prāts bija līdzsvarots, un visi būtnes spēki darbojās saskanīgi. Bet grēkā krišana un tās iespaids šīs dāvanas samaitāja. Grēks sagānīja un gandrīz izdzēsa Dieva līdzību cilvēkā. Tās atjaunošanai tika izveidots atpestīšanas plāns un pārbaudei piešķirts dzīvības laiks. Vest cilvēku atpakaļ pie pilnības, kādā tas iesākumā tika radīts, ir dzīves lielais mērķis, kas sevī ietver visu citu. Vecāku un skolotāju uzdevums jaunatnes audzināšanā ir sadarbošanās ar dievišķo nodomu, un, to darīdami, tie kļūst par “Dieva darba biedriem”. (1. Kor. 3:9)
Visas dažādās spējas, kādas vien ir cilvēkam, — prāta, dvēseles un miesas spēki — tam piešķirti no Dieva iespējami augstākas pilnības sasniegšanai. Bet tā nevar norisināties savtīgā un citus izslēdzoša veidā, jo Dieva raksturs, kura līdzībā mēs esam radīti, ir labvēlība un mīlestība. Katra spēja, katra īpašība, ar ko mūs apveltījis Radītājs, jāizlieto Viņam par godu un par svētību cilvēkiem. Un šajā darbā tās atradīs sev vistīrāko, cēlāko un laimīgāko attīstības iespēju.
Ja šiem principiem veltītu pienācīgu uzmanību, tad dažas vispār pieņemtas audzināšanas metodes izmainītos pašos pamatos. Lepnuma, savtīgas godkāres un sacensības gara pamodināšanas vietā skolotāji pūlētos atmodināt mīlestību pret krietnumu, patiesību un skaistumu, radot vēlēšanos iegūt izcilas rakstura īpašības. Tad skolnieki censtos attīstīt viņiem dotās Dieva dāvanas, ne lai pārspētu citus, bet lai piepildītu Radītāja nodomu un kļūtu Viņam līdzīgi. Tā vietā, lai pievērstos šīs zemes aprobežotajiem paraugiem vai lai rīkotos, vadoties no vēlēšanās sevi izcelt, kas cilvēku sakropļo un pazemo, domas tiktu vērstas uz Radītāju, lai Viņu iepazītu un Tam līdzinātos.
[596] “Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” (Sal. pam. 9:10, pēc Glika tulk.) Dzīves lielais darbs ir rakstura veidošana, un Dieva atzīšana ir katras patiesas izglītības pamats. Mācīt šo atziņu un veidot raksturu saskaņā ar to, — tam vajadzētu būt skolotāja mērķim. Dieva likumi ir Viņa rakstura atspoguļojums. Tāpēc dziesminieks Dāvids saka: “(..) visi Tavi baušļi ir taisni” un “no Tavām pavēlēm es mācos”. (Ps. 119:172,104) Kungs mums ir atklājies savā Vārdā un radīšanas darbos. Zināšanas par Dievu mums jāiegūst no Viņa Gara iedvestā sējuma un dabas grāmatas.
Mūsu prātu pārvalda likums, ka tas pakāpeniski kļūst līdzīgs tam priekšstatam, pie kā pieradis kavēties. Nodarbojoties tikai ar seklām ikdienišķām lietām, tas paliek kropls un vājš. Ja prāts nekad netiks pievērsts grūtākām problēmām, tad pēc kāda laika gandrīz pilnīgi zaudēs savas attīstības spējas. Audzinoša spēka ziņā Bībele ir ārpus katras konkurences. Dieva Vārdā prāts atrod tēmas visdziļākajām pārdomām un viscēlākajiem domu lidojumiem. Bībele ir vispamācošākā vēsture, kāda vien cilvēkiem pieejama. Tā svaiga ir izplūdusi no mūžīgā patiesības Avota, un dievišķa roka tās skaidrību pasargājusi cauri visiem laikmetiem. Tā apgaismo vistālāko pagātni, kur velti cenšas iespiesties cilvēciskie meklējumi. Dieva Vārdā mēs sastopamies ar varu, kas likusi pamatu zemei un izplatījusi debesis. Tikai šeit mēs atrodam cilvēciska lepnuma vai aizspriedumu neaptraipītu mūsu cilts vēsturi. Šeit ir ziņas par cīņām, zaudējumiem un uzvarām, ko piedzīvojuši visizcilākie vīri, ko pasaule jebkad pazinusi. Šeit atklātas lielās pienākuma un mūsu likteņa problēmas. Priekškars, kas šķir redzamo pasauli no neredzamās, ir pacelts, un mēs varam vērot cīņu starp pretēji noskaņotiem labā un ļaunā spēkiem, sākot ar grēka ienākšanu un beidzot ar krāšņo taisnības un patiesības uzvaru; un tas viss ir tikai Dieva rakstura atklāsme. Viņa Vārdā sniegto patiesību godbijīga aplūkošana skolnieka prātu ved saskarē ar bezgalīgo saprātu. Šādas studijas ne tikai izdaiļos un darīs cēlu [599] raksturu, bet nekad nekļūdīsies, attīstot un nostiprinot cilvēka prāta spējas.