Ēļa stāvokļa dēļ viņa iespaids sniedzās tālāk, nekā tas būtu bijis ar parastu cilvēku. Viņa ģimenes dzīvi atdarināja visā Israēlā. Viņa nolaidīgās, vaļīgās dzīves samaitājošās sekas parādījās tūkstošiem ģimenēs, kas rīkojās pēc viņa piemēra. Ja bērniem atļauj staigāt ļaunos ceļos un tomēr vecāki sevi sauc par ticīgiem, ar to tiek apkaunota Dieva patiesība. Kristīgo ģimeni vislabāk pārbaudīt pēc to cilvēku rakstura, kas veidojas tās iespaidā. Darbi runā skaļāk par viscēlākajām dievbijības apliecībām. Ja cilvēki, kas uzdodas par ticīgiem, tā vietā, lai pastāvīgi un neatlaidīgi pūlētos sakārtot savstarpējās attiecības mājās, ka tās sniegtu labu liecību par ticību Dievam, sava nama pārvaldīšanā ir gļēvi, paciešot bērnu ļaunās iegribas, tad tie rīkojas līdzīgi Ēlim un izsauc negodu pār Kristus lietu un iznīcību sev un savam namam. Bet, lai cik liels arī nebūtu neuzticīgu vecāku pieļautais ļaunums jebkuros apstākļos, tomēr desmitkārt lielāks tas ir tad, ja šis ļaunums pastāv to cilvēku ģimenēs, kas nozīmēti par ļaužu skolotājiem. Ja tie nevalda paši savu namu, tad ar savu slikto piemēru nomaldina vēl daudzus citus. Viņu grēks ir par tik daudz lielāks, par cik atbildīgāks to ieņemamais amats.
Ārona namam bija apsolīts, ka tas vienmēr varēs staigāt Dieva priekšā; bet apsolījums tika dots ar noteikumu, ka tie ar visu sirdi nodosies kalpošanai svētnīcā un visos savos ceļos godās Dievu, nekalpodami sev un nemeklēdami apmierinājumu savām samaitātajām tieksmēm. ēlis un viņa dēli tika pārbaudīti, un Kungs tos atrada pilnīgi necienīgus augstajam priestera stāvoklim Dieva noteiktajā kalpošanas iekārtojumā. Tādēļ Kungs tagad sacīja: “Lai tas ir tālu no Manis.” [580] Viņš nevarēja tiem piešķirt nodomāto labklājību, jo tie nedarīja viņiem pienākošos darba daļu.
To personu piemēram, kas kalpo svētās lietās, jābūt tādam, kas ļaudīm iedvestu godbijību pret Dievu un bailes Viņu apvainot vai sadusmot. Ja vīri, stāvēdami “Kristus vietā” (2. Kor. 5:20), lai sludinātu ļaudīm žēlastības un salīdzināšanas vēsti, savu svēto aicinājumu izlieto savtīgu vai juteklisku tieksmju apmierināšanai, viņi sevi dara par visiespaidīgākajiem sātana ieročiem. Tie, tāpat kā Hofnus un Pinehass, panāk, ka “ļaudīm riebj Kunga upuris”. Kādu laiku tie savu ļauno ceļu var staigāt slepenībā, bet, kad beidzot atklājas viņu patiesais raksturs, ļaužu pārliecība tiek tā iedragāta, ka tie bieži vien pazaudē visu uzticību reliģijai. Apziņā iegulstas nepatika pret visiem, kas nostājas kā Dieva Vārda mācītāji. Patieso Kristus kalpu vēsts tiek uzņemta ar neuzticību. Vienmēr rodas jautājums: “Vai tikai šis neizrādīsies tāds pats kā tas, kuru mēs uzskatījām par svētu un atradām tik samaitātu?” Tā Dieva Vārds zaudē savu spēku pār cilvēku dvēselēm.
Ēļa pārmetumā, kuru tas izteica saviem dēliem, ir svinīgi un briesmīgi nozīmīgi vārdi, — vārdi, kurus derētu pārdomāt visiem, kas kalpo svētās lietās. “Ja kāds grēko pret cilvēkiem, to var izlīdzināt soģis. Bet, ja kāds grēko pret Kungu, kas priekš tāda var aizlūgt?” Ja viņu noziegumi būtu nesuši ļaunu tikai cilvēkiem, tad tiesnesis, uzliekot sodu un pieprasot zaudējuma atlīdzību, varētu panākt izlīgumu; vainīgajam tādā kārtā varētu piedot. Arī par grēku, kas nav darīts pārdrošībā varētu pienest grēka upuri. Bet Ēļa dēlu pārkāpumi bija tā saausti ar viņu kā priesteru kalpošanu Visaugstākajam, pienesot grēku upurus, un Dieva darbs ļaužu acīs bija tā noniecināts un apkaunots, ka nekādu salīdzināšanu viņu labā vairs nevarēja atzīt par pareizu. Arī tēvs, lai gan būdams augstais priesteris, neuzdrošinājās nostāties par starpnieku. Viņš nespēja tos pasargāt no svētā Dieva dusmām. No visiem grēciniekiem visvainīgākais ir tas, kas noniecina līdzekļus, kurus Debesis paredzējušas cilvēku glābšanai, — tas, kas “Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā”. (Ebr. 6:6)