[569] Elkana, levīts no Ēfraima kalniem, bija pārticis un iespaidīgs vīrs, kas mīlēja un bijās Kungu. Viņa sieva Anna — dziļi dievbijīga sieviete, maiga un atturīga, raksturā nopietna un ar izprotošu ticību.
Šim dievbijīgajam pārim pietrūka tās svētības, pēc kuras tik ļoti ilgojās katrs ebrejs; namu neiepriecināja bērnu balsis, un vēlēšanās turpināt savu dzimtu lika vīram, kā tas bieži notika līdzīgos gadījumos, — ņemt sev otru sievu. Bet šis solis, ko izraisīja ticības trūkums Dievam, neatnesa laimi. Dēli un meitas ģimenē vairojās, bet Kunga svētā iekārtojuma prieks un skaistums bija aptraipīts un mājas miers zudis. Jaunā sieva, Penīna, bija skaudīga un šaursirdīga un izturējās lepni un izaicinoši. Annai šķita zudušas visas cerības un dzīve kļuvusi par nastu, tomēr viņa šo pārbaudījumu panesa klusā lēnprātībā.
Elkana uzticīgi ievēroja Dieva norādījumus. Šilo vēl arvien notika dievkalpojumi, bet, tā kā tie bija neregulāri, tad kalpošanu svētnīcā, kur tam kā levītam vajadzētu piedalīties, no viņa neprasīja. Tomēr viņš turp devās, lai noteiktajās sanāksmēs kopā ar ģimeni pielūgtu Dievu un pienestu upurus.
Ļaunais gars, kas bija apstājis viņa māju, iespiedās pat svētajās svinībās, kas saistījās ar šiem dievkalpojumiem. Kad bija pienesti pateicības upuri, visa ģimene pēc sena ieraduma sapulcējās svinīgam, bet tomēr priecīgam svētku mielastam. Šajos gadījumos Elkana deva daļas savu bērnu mātei un katram dēlam un meitai, un, parādīdams cieņu Annai, viņš tai piešķīra divkāršu daļu, liekot saprast, ka mīl to tāpat, it kā tai būtu kāds dēls. Degdama greizsirdībā, otrā sieva šīs priekšrocības prasīja sev kā vienīgai Dieva svētītai, un dzēlīgi pārmeta Annai viņas neauglību, uzsverot to kā Dieva [570] nepatikas zīmi. Tas atkārtojās no gada gadā, līdz Anna to vairs ilgāk nevarēja panest. Nespēdama noslēpt savas bēdas, viņa nevaldāmi raudāja un atrāvās no svētkiem. Vīrs to velti pūlējās iepriecināt. “Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?” (1. Sam. 1; 2:1-11)
Anna neko nepārmeta. Nastu, kurā tā nevarēja dalīties ne ar vienu šīs zemes draugu, tā nodeva Dieva rokās. Tā nopietni lūdza, lai viņas kauns tiktu novērsts un tai kā dārgu dāvanu piešķirtu dēlu, kuru varētu audzināt Dievam. Ja lūgšana tiktu uzklausīta, viņa svinīgi solījās bērnu tūlīt no dzimšanas svētīt Dievam. Tā šī sieviete bija nonākusi pie saiešanas telts ieejas un savās dvēseles bēdās “lūdza un raudāja”. Viņa sarunājās ar Kungu klusēdama, skaļi neizsakot nevienu vārdu. Tajos ļaunajos laikos šādas lūgšanas reti kad varēja novērot. Negodbijīgi mielasti un dzeršana nebija nekas neparasts pat reliģiskos svētkos, un, kad augstais priesteris, Ēlis, ieraudzīja Annu, viņš domāja, ka tā ir piedzērusies. Cerēdams izteikt pelnītu pārmetumu, viņš bargi sacīja: “Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!”
Sāpināta un izbiedēta, Anna pieklājīgi atbildēja: “Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievieti, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām.”
Augstais priesteris jutās dziļi aizkustināts, jo viņš bija Dieva vīrs, un rājiena vietā tagad izteica svētību: “Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi!”
Annas lūgšana tika uzklausīta. Viņa saņēma dāvanu, pēc kuras tik nopietni bija saukusi. Uzlūkojot savu bērnu, viņa to nosauca par Samuēlu — “Es to esmu izlūgusies no Kunga”. Līdz ko mazais bija pietiekoši liels, lai tiktu atšķirts no mātes, tā izpildīja savu solījumu. Bērnu viņa mīlēja ar viskvēlāko mātes mīlestību, un, raugoties uz viņa pieaugošajiem spēkiem, kā arī dzirdot zēna čalošanu, tā viņam pieķērās arvien vairāk. [571] Samuēls bija viņas vienīgais dēls, sevišķā Debesu dāvana, bet viņa to bija saņēmusi kā Dievam svētītu mantu un negribēja to atraut tās Devējam.
Vēlreiz Anna kopā ar vīru ceļoja uz Šilo un Dieva vārdā nodeva priesterim dārgo dāvanu, sacīdama: “Es lūdzu pēc šī zēna, un tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es arī to tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, — viņš ir no tā Kunga izlūgts!” Ēli dziļi aizkustināja šīs dievbijīgās sievas ticība un nodošanās Dievam. Pats būdams pārāk iecietīgs tēvs, viņš izjuta godbijību un pazemojumu, redzot šīs mātes lielo upuri, kas šķīrās no sava vienīgā bērna, lai to svētītu kalpošanai Dievam. Viņš jutās norāts par savu savtīgo mīlestību un pazemībā un godbijībā nometās Kunga priekšā, lai Viņu pielūgtu.
Mātes sirds priecājās un slavēja Dievu, un viņa vēlējās Tam izteikt savu pateicību. Pār viņu nāca iedvesmas gars, un Anna lūdzot sacīja: “Mana sirds ir līksma par to Kungu, mans rags ir augstu pacelts tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. Nav neviena, kas ir svēts, kā vienīgi tas Kungs, jo nav neviena, izņemot vienīgi Tevi, un nav citas klints kā tikai mūsu Dievs. Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekautrīgi vārdi! Jo tas Kungs ir Dievs, Visuzinātājs, Viņš sver darbus. (..) tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš liek piecelties. Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubļiem, likdams tiem kopā sēdēt ar ķēniņa dēliem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder tam Kungam: uz tiem Viņš arī ir cēlis pasauli. Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru. Tas Kungs liek salūzt saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkonam. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku savam ķēniņam, un Viņš pacels sava svaidītā pestīšanas ragu.”
[572] Annas vārdi bija pravietiski attiecībā uz Dāvidu, kam vajadzēja kļūt par Israēla ķēniņu, un arī uz Mesiju, Kunga Svaidīto. Runājot vispirms par kādas nekaunīgas un strīdīgas sievietes lielīšanos, dziesma pēc tam stāsta par Dieva ienaidnieku bojāeju un beidzot par Dieva atpestītās tautas galīgo uzvaru.
No Šilo Anna klusi atgriezās mājās Rāmā, atstājusi Samuēlu Kunga namā, augstā priestera audzināšanā un vadībā, lai viņu sagatavotu kalpošanai svētnīcā. Līdz ar pirmā saprāta rašanos, viņa bija mācījusi dēlu mīlēt un godāt Dievu un uzlūkot sevi kā Kunga īpašumu. Ar katru viņam pazīstamu lietu, kas atradās tā tuvumā, Anna centās pievērst tā domas Radītājam. Kaut arī viņa tagad bija šķirta no sava bērna, tomēr mātes mīlestība nemitējās par to rūpēties. Katru dienu viņa par to lūdza. Katru gadu viņa pati savām rokām gatavoja zēnam kalpošanai vajadzīgo tērpu un, kad tā ar vīru gāja uz Šilo Dievu lūgt, viņa tur pasniedza šo savu mīlestības atgādinājumu. Katrs pavediens mazajā uzvalciņā bija ieausts ar lūgšanu, lai viņas dēls būtu šķīsts, cēls un uzticīgs. Tā savam dēlam nelūdza pasaulīgu stāvokli, bet sirsnīgi prasīja, lai viņš sasniegtu lielumu, ko vērtē Debesis, — lai viņš godātu Dievu un būtu par svētību citiem cilvēkiem.
Un, ak, kādu algu Anna par to saņēma! Kādu iedrošinājumu ticībā sniedz viņas piemērs! Katrai mātei ir uzticētas nenovērtējami dārgas izdevības, bezgalīgi vērtīgas intereses. Vienkāršu pienākumu atkārtotu pildīšanu, ko sievietes sākušas uzlūkot par nogurdinošu darbu, vajadzētu vērtēt kā lielu un cēlu priekštiesību. Mātei ir iespēja izlietot savu iespaidu pasaulei par svētību, un šī uzdevuma izpilde ielīksmos viņas pašas sirdi. Māte var nolīdzināt bērna kājām ceļu, kas caur saulstariem un ēnām ved uz godības pilnām virsotnēm augstībā. Bet tikai tad, ja tā pati savā dzīvē cenšas staigāt pēc Kristus mācībām, viņa drīkst cerēt, ka varēs izveidot sava bērna raksturu pēc dievišķās līdzības. Pasaule ir pilna ar samaitājošiem iespaidiem. Mode un dažādi ieradumi atstāj savu ietekmi uz jaunatni. Ja māte neizpildīs savus pamācīšanas, vadīšanas un ierobežošanas pienākumus, tad viņas bērni dabīgā kārtā piesavināsies ļauno un novērsīsies no labā. Lai katra māte bieži griežas pie [573] sava Pestītāja ar lūgumu: “Kā lai mēs bērnu pamācām un ko lai mēs viņam darām?” Lai viņa ņem vērā norādījumus, kādus Dievs devis savā Vārdā, tad saņems gudrību, kad tā viņai būs vajadzīga.
“Bet bērns Samuēls pieauga, būdams patīkams Kungam un cilvēkiem.” Lai gan savu jaunību Samuēls pavadīja svētnīcā, viņš tomēr nebija pasargāts no ļauniem iespaidiem vai grēcīga piemēra. Ēļa dēli nebijās Dievu un arī negodāja savu tēvu, bet Samuēls nemeklēja viņu sabiedrību, ne arī atdarināja viņu ļaunos ieradumus. Viņš pastāvīgi pūlējās kļūt tāds, kādu to vēlējās redzēt Dievs. Katram jaunietim ir dota tāda priekštiesība. Dievam patīk, ja pat mazi bērni svētījas Viņa kalpošanas darbam.
Samuēls atradās Ēļa aizgādībā, un viņa piemīlīgais raksturs sirmajā priesterī modināja siltas izjūtas. Samuēls bija laipns, augstsirdīgs, paklausīgs un godbijīgs. Savu stūrgalvīgo dēlu apbēdināts, Ēlis mazā audzēkņa klātbūtnē ieguva mieru, prieku un svētības. Samuēls bija izpalīdzīgs un sirsnīgs, un neviens tēvs nav maigāk mīlējis savu bērnu, kā Ēlis šo jaunekli. Tās bija reti sastopamas attiecības, kas pastāvēja starp nācijas galveno soģi un vienkāršu bērnu. Izjūtot vecuma nespēku, rūpes un sirdsapziņas pārmetumus par savu dēlu netiklo rīcību, Ēlis mierinājumu meklēja pie Samuēla.