[575] Ēlis bija priesteris un soģis Israēlā. Viņš ieņēma augstāko un atbildīgāko vietu Dieva tautas vidū. Kā Dieva izredzēts vīrs svētajiem priestera pienākumiem un iecelts par augstāko juridisko autoritāti zemē, viņš tika uzlūkots kā priekšzīme, un tam bija liels iespaids visās Israēla ciltīs. Bet, lai gan viņš tika aicināts pārvaldīt tautu, tomēr nebija pārvaldnieks pats savā ģimenē. Ēlis bija pārāk izdabājošs tēvs. Mīlēdams mieru un ērtības, viņš neizlietoja savu autoritāti, lai izlabotu bērnu sliktos ieradumus un ļaunās iegribas. Tā vietā, lai nostātos pretī vai tos sodītu, viņš labāk padevās viņu gribai un ļāva tiem iet savu ceļu. Kur dēlu audzināšanu vajadzēja veikt ar vislielāko atbildību, viņš pret to izturējās visai nevērīgi. Israēla priesteris un soģis nebija atstāts tumsā attiecībā uz pienākumu, ka bērni, kurus Dievs nodevis viņa gādībā, ir jāiegrožo un jāsavalda. Bet Ēlis izvairījās no sava pienākuma, jo tas spiestu nostāties pretī dēlu gribai un izraisītu nepieciešamību tos sodīt un dažas lietas aizliegt. Neapsvērdams briesmīgās sekas, kādas izraisīs tāda rīcība, viņš atļāva saviem bērniem darīt, ko tikai tie vēlējās, un atstāja novārtā viņu sagatavošanu kalpošanai Dievam un dzīves pienākumiem.
Par Ābrahāmu Dievs bija teicis: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas (..).” (1. Moz. 18:19) Bet Ēlis atļāva valdīt bērniem. Tēvs padevās bērniem. Pārkāpuma lāsts skaidri atklājās samaitātībā un ļaunumā, kas izpaudās viņa dēlu uzvedībā. Tiem nebija pareizas izpratnes par Dieva raksturu, ne arī par Viņa likumu svētumu. Kalpošana Dieva priekšā viņiem bija parasta lieta. Jau no bērnības tie bija pieraduši pie svētnīcas un tur veicamajiem pienākumiem; bet, kur tiem vajadzēja kļūt arvien godbijīgākiem, viņi pazaudēja katru sajūtu par šo lietu svētumu un to lielo nozīmi. [576] Tēvs neko nebija darījis, lai izlabotu savu dēlu godbijības trūkumu pret tēva autoritāti un nebija savaldījis viņu necieņu pret svinīgo kalpošanu svētnīcā, tādēļ, sasniedzot vīra gadus, viņos jau pilnīgi bija redzami skepticisma un sacelšanās gara nāvīgie augļi.
Kaut gan tie nepavisam nebija piemēroti svētajam amatam, viņus tomēr iecēla par priesteriem svētnīcā, lai kalpotu Dieva priekšā. Attiecībā uz upurēšanu Kungs bija devis visnoteiktākos norādījumus, bet šie bezdievīgie vīri neņēma vērā ne Dieva autoritāti, ne likumus par upuriem, kurus vajadzēja pienest vissvinīgākā veidā. Upuri, kas norādīja uz Kristus nāvi, bija domāti, lai ļaužu sirdīs saglabātu ticību gaidāmajam Pestītājam, tāpēc bija ļoti svarīgi, ka attiecībā uz tiem tiktu ievērotas visas Kunga pavēles. Ēdamie upuri sevišķā veidā izteica pateicību Dievam. Pie šī upura uz altāra vajadzēja sadedzināt vienīgi taukus; zināma noteikta daļa tika atstāta priesteriem, bet lielāko vairumu atdeva atpakaļ upurētājam, ko tas kopā ar draugiem varēja izlietot kā barību upura pienešanas mielastā. Tā visu uzmanība ticībā un pateicībā tika pievērsta Lielajam Upurim, kam pasaule jāatbrīvo no grēka.
Bet Ēļa dēli, neievērodami kalpošanas svinīgo simboliku, domāja tikai par šī iekārtojuma izmantošanu savu iegribu apmierināšanai. Nebūdami mierā ar ēdamā upura daļu, kas tiem pienācās, viņi sev pieprasīja vairāk; līdz ar to upuru lielais skaits, ko pienesa gadskārtējos svētkos, priesteriem deva iespēju iedzīvoties uz tautas rēķina. Tie ne tikai pieprasīja sev vairāk par atļauto, bet arī negribēja gaidīt, kamēr tauki tiek sadedzināti par upuri Dievam. Viņi pastāvīgi sev izvēlējās tādu daļu, kāda tiem patika, un, ja kāds liedzās dot, draudēja atņemt ar varu.
Šāda priesteru necieņa drīz vien dievkalpojumiem laupīja svētumu un to svinīgo nozīmi, jo tie izturējās nievājoši “pret tā Kunga ēdamo upuri”. (1. Sam. 2:12-36) Lielais Upuris, uz kuru norādīja šie iekārtojumi, palika neizprasts. “Šo abu jauniešu grēki tā Kunga acīs sakrājās ļoti lieli.”
Tā neuzticīgie priesteri pārkāpa Dieva likumu un ar savu netiklo un pazemojošo rīcību aptraipīja svēto amatu, [577] un tomēr turpināja ar savu klātbūtni sagānīt Dieva saiešanas telti. Hofnus un Pinehasa bezdievīgā rīcība daudzos radīja sašutumu, un tie vairs nenāca uz noteikto dievkalpojumu vietu. Tā kalpošana, kuru bija iecēlis pats Dievs, izpelnījās nicināšanu un tika atstāta novārtā, jo ar to saistījās šo bezdievīgo vīru grēki, bet tie, kuru sirdis tiecās uz ļaunu, tika vēl vairāk iedrošināti grēkot. Bezdievība, netiklība un pat kalpošana elkiem pieņēmās briesmīgos apmēros.
Ļaudams saviem dēliem kalpot svētajā amatā, Ēlis bija pieļāvis lielu kļūdu. Attaisnodams viņu izturēšanos ar vienu vai otru ieganstu, tas kļuva akls pret viņu grēkiem, tomēr beidzot pārkāpumi sasniedza tādu robežu, kur viņš vairs pret savu dēlu noziegumiem nevarēja tā vienkārši aizvērt acis. Ļaudis sūdzējās par viņu varas darbiem, un augstais priesteris jutās apbēdināts un sāpināts. Viņš vairs neuzdrošinājās ilgāk klusēt. Bet dēli bija audzināti nedomāt ne par vienu citu, kā tikai par sevi, tādēļ tie arī tagad ne par ko nebēdāja. Tie gan redzēja sava tēva bēdas, bet tas viņu cietās sirdis neaizkustināja. Tie dzirdēja viņa mīlīgās pamācības, bet tās uz tiem neatstāja nekādu iespaidu; arī brīdināti par grēka sekām, tie nevēlējās mainīt savu ļauno izturēšanos. Ja Ēlis būtu rīkojies taisnīgi, tad viņi tiktu atcelti no priestera amata un sodīti ar nāvi. Bet, baidīdamies izsaukt pār tiem atklātu kaunu un negodu, viņš tos paturēja vissvētākajos uzticības amatos. Viņš tiem atļāva savu samaitātību sajaukt ar svēto kalpošanu Dievam un tā pazemot patiesības lietu, ka pat daudzi gadi to vairs nespēja izlīdzināt. Kad nu Israēla soģis neizpildīja savu pienākumu, Dievs šo lietu ņēma pats savās rokās.
“Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Ēļa un tam sacīja: “Tā saka tas Kungs: Es pats esmu atklādamies atklājies tava tēva — Ārona — dzimtai, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā. Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm sev par priesteri, lai tas tuvotos manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu plecu segu Manā priekšā; un Es esmu tava tēva dzimtai novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem. Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? Tādēļ šāds ir tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva dzimumam būs Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad tā Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti. (..) [578] Bet sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Mana sirdsprāta, un tas būs manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās Mana svaidītā priekšā vienmēr.”
Dievs apsūdzēja Ēli, ka tas savus dēlus godā vairāk nekā Viņu. Ēlis labāk samierinājās, ka Israēlam kļūst riebīgi Dieva norādītie un tautai par svētību domātie upuri, nekā pieļāva savu dēlu apkaunošanu par viņu negodbijīgo un pretīgo izturēšanos. Kas tā vadās no savām personiskajām tieksmēm un aklā mīlestībā ļauj bērniem nodoties savu iegribu apmierināšanai, nepieprasīdami Dieva autoritātes ievērošanu, norājot grēkus un izlabojot ļaunos darbus, rāda, ka tie savus bezdievīgos bērnus mīl vairāk nekā Dievu. Viņi vairāk rūpējas par bērnu cieņas saglabāšanu nekā par Dieva pagodināšanu, vairāk vēlas izpatikt saviem bērniem nekā Kungam, pasargājot Viņam pienākošos kalpošanu no visa, kas liekas ļauns.
Dievs uzskatīja, ka Ēlis kā Israēla priesteris un soģis ir atbildīgs par Viņa ļaužu morālo un reliģisko stāvokli un jo sevišķi par savu dēlu raksturu. Sākumā viņam ļaunumu vajadzēja ierobežot saudzīgā veidā, bet, ja tas nepalīdzētu, tad nepareizo rīcību pienācās apspiest ar visstingrākajiem līdzekļiem. Nenorādams grēku un taisnīgi nesodīdams grēcinieku, Ēlis izsauca Dieva nepatiku. Uz viņu nevarēja paļauties, ka tas Israēla tautu varētu uzturēt tīru un skaidru. Kam ir pārāk maz drosmes nosodīt ļaunumu vai kas kūtruma vai interešu trūkuma dēļ nepieliek nekādas nopietnas pūles, lai darītu tīru un skaidru ģimeni vai draudzi, tie būs atbildīgi par ļaunumu, kas var rasties sakarā ar viņu neizpildīto pienākumu. Mēs esam tikpat atbildīgi par grēkiem, kurus ar vecākiem vai ganam piederošu autoritāti neesam noslāpējuši citos, it kā šos ļaunos darbus būtu darījuši paši.
Ēlis neveidoja savu ģimeni pēc tiem likumiem, kurus Dievs bija ieteicis nama pārvaldīšanai. Viņš vadījās pats no sava sprieduma. Maigais tēvs raudzījās pavirši uz savu dēlu kļūdām un grēkiem viņu bērnībā, glaimodams sev, ka ar laiku tie izaugs no savām ļaunajām tieksmēm. Tagad daudzi pieļauj tādu pašu kļūdu. Tie domā, ka viņiem ir labāki audzināšanas paņēmieni nekā tie, kādus Dievs norādījis savā Vārdā. Tie ļauj nostiprināties bērnu ļaunajām tieksmēm un, atvainodami sevi, droši saka: viņi ir par jauniem, lai tos sodītu, pagaidīsim, lai kļūst vecāki un var visu izprast. Tā sliktajiem ieradumiem ļauj nostiprināties, līdz tie kļūst par otru dabu. Bērni aug, neizjūtot nekādus ierobežojumus, [579] un viņu rakstura īpašības kļūst tiem par lāstu uz visu dzīvi un ir spējīgas atdzimt vēl citos.
Nav lielāka lāsta mājās kā tad, ja jauniešiem atļauj rīkoties pēc sava prāta. Kad vecāki izpilda katru bērna vēlēšanos un ļauj tiem darīt to, par ko zina, ka tas bērniem nebūs par labu, tad bērni drīz vien zaudē visu cieņu pret vecākiem, visu godbijību pret Dieva vai cilvēku autoritāti, un sātans tos pakļauj savai gribai. Vienas ģimenes iespaids, kurā nav nokārtotas locekļu savstarpējās attiecības, ir visai liels un iedarbojas postoši uz visu sabiedrību. Tā kļūst par ļaunuma straumi, no kā cieš pati ģimene, draudze un valsts.