Ādams savā nevainībā priecājās brīvā satiksmē ar Radītāju, bet grēks šķīra cilvēku no Dieva, un tikai Kristus atpirkšanas darbs spēja sniegties pāri šim bezdibenim un ļāva zemei saņemt Debesu svētības un pestīšanu. Cilvēks vēl arvien bija šķirts no tiešas tuvošanās Radītājam, bet Dievs varēja ar viņu satikties caur Kristu un eņģeļiem.
Tā Ādamam tika atklāti svarīgākie notikumi cilvēces vēsturē, sākot ar laiku, kad Ēdenē atskanēja dievišķais lēmums, līdz grēku plūdiem un tālāk līdz Dieva Dēla pirmajai atnākšanai. Viņam arī rādīja, ka Kristus bezgalīgi lielais upuris ir pietiekošs visas pasaules glābšanai, un tomēr daudzi labāk izvēlēsies grēka dzīvi nekā savu grēku nožēlu un paklausību Dievam. Ar katru nākamo paaudzi noziegumi pieņemsies un grēka lāsts arvien smagāk un smagāk gulsies [68] pār cilvēkiem, dzīvniekiem un visu zemi. Cilvēka mūža dienas saīsināsies viņa paša grēcīgās dzīves dēļ; tie daudz zaudēs gan savas uzbūves, gan izturības ziņā, un mazināsies arī tikumiskie un intelektuālie spēki, līdz pasaule būs piepildīta visāda veida ciešanām. Ar ēstkāres un dažādu kaislību apmierināšanu cilvēki nespēs pareizi novērtēt lielā atpestīšanas plāna patiesības. Tomēr Kristus, palikdams uzticīgs uzdevumam, kura dēļ atstās Debesis, turpinās interesēties par cilvēkiem un vienmēr aicinās paslēpt savu vājumu un trūkumu Viņā. Viņš gādās par visu to cilvēku vajadzībām, kas ticībā nāks pie Viņa. Un vienmēr būs daži, kas saglabās Dieva atziņu un paliks neaptraipīti visu apņemošās bezdievības vidū.
Dievs iekārtoja grēku upurus, lai tie cilvēkiem pastāvīgi atgādinātu viņu pārkāpumus un vestu pie nožēlas un ticības apsolītajam Pestītājam. Tos paredzēja kritušai cilvēcei, lai tā neaizmirstu svinīgās patiesības, ka grēks ir nāves cēlonis. Ādamam pirmā upura pienešana bija ārkārtīgi mokoša. Viņam vajadzēja pacelt roku, lai atņemtu dzīvību, ko tikai Dievs spēja dot. Tā bija pirmā reize, kad viņš redzēja nāvi, un saprata, ka tad, ja viņš būtu palicis Dievam paklausīgs, nebūtu jāmirst ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Nokaujot nevainīgo upuri, viņš domās drebēja, ka viņa grēks izlies arī nenoziedzīgā Dieva Dēla asinis. Šī aina viņam ļāva dziļāk un dziļāk izprast sava pārkāpuma lielumu, ko izpirkt nevarēja nekas cits, kā tikai dārgā Dieva Dēla nāve. Un viņš brīnījās par bezgalīgo mīlestību, kas bija gatava grēcinieku glābšanai dot tādu atpirkšanas maksu. Cerības zvaigzne atspīdēja tumšajā un briesmīgajā nākotnē, atbrīvojot no pilnīgā izmisuma ēnām.
Atpestīšanas plānam bija vēl kāds plašāks un dziļāks mērķis, nekā tikai cilvēku glābšana. Ne jau šī iemesla dēļ vien Kristus nāca uz šo zemi; ne tikai tāpēc, lai šīs mazās pasaules iemītnieki pareizi raudzītos uz Dieva likumiem, bet lai attaisnotu Dieva raksturu visa Universa priekšā. Uz šādu sava lielā upura iznākumu — uz iespaidu pār citu pasauļu saprātīgām būtnēm un arī pār cilvēkiem — lūkojās Pestītājs, kad Viņš pirms krusta nāves teica: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:31,32) Kristus darbs, ar savu nāvi glābjot cilvēkus, [69] ne tikai darīs Debesis pieejamas cilvēkiem, bet arī attaisnos Universa priekšā Dieva un Viņa Dēla izturēšanos sātana sacelšanās gadījumā. Tam jānostiprina Dieva likumu mūžīgā nozīme un jāatklāj grēka daba un tā sekas.
No paša sākuma lielā cīņa ir saistījusies ar Dieva likumiem. Sātans bija mēģinājis pierādīt, ka Dievs ir netaisns un Viņa likumi nepareizi, ka Universa labklājības dēļ nepieciešami grozījumi. Uzbrukdams likumiem, viņš tiecās iznīcināt likumu devēja autoritāti. Cīņas gaitā vajadzēja pierādīties, vai Dieva likumi ir nepilnīgi un jāgroza, vai arī tie ir pilnīgi un nemaināmi.
Kad sātanu izmeta no Debesīm, viņš savu valstību nolēma uzcelt virs zemes. Kārdinot un pārvarot Ādamu un Ievu, viņš domāja, ka šo pasauli jau ir iemantojis par savu īpašumu; viņš teica: “Tie mani ir iecēluši par valdnieku.” Tālāk tas apgalvoja, ka grēciniekam nedrīkst piedot un tādēļ kritusī cilvēce ir viņa likumīgie pavalstnieki, un pasaule viņa īpašums. Bet Dievs deva savu mīļoto Dēlu — sev līdzīgu —, lai Viņš uzņemtos grēka sodu un tā sagādātu ceļu, lai cilvēki atgūtu Dieva žēlastību un tiktu iecelti atpakaļ viņu dzimtenē — Ēdenē. Kristus apņēmās atbrīvot cilvēci un izraut pasauli no sātana rokām. Lielajai Debesīs iesāktajai cīņai vajadzēja izšķirties tieši uz šīs zemes, tieši tajā vietā, kuru sātans pieprasīja sev par īpašumu.
Viss Universs brīnījās, ka Kristum tā jāpazemojas kritušā cilvēka glābšanai. Kāpēc Viņš, kas bija gājis no zvaigznes uz zvaigzni, no vienas pasaules uz otru, visu pārvaldīdams un apmierinādams savu daudzo radījumu vajadzības, ir nolēmis atstāt savu godību un uzņemties cilvēcisko dabu, — tas bija noslēpums, ko kāroja izprast nekritušo pasauļu bezgrēcīgās saprātīgās būtnes. Kristum nonākot cilvēka izskatā uz mūsu Zemi, visi ar milzīgu interesi vēroja Viņa soļus, ejot asinīm slacīto ceļu no silītes līdz Golgātai. Debesis redzēja izsmieklu un zaimus, ko Viņš saņēma, un saprata, ka aiz visa tā stāv sātans. Viņi vēroja, ka visu ārdošo spēku vara arvien pieauga, ka ļaunais pastāvīgi sabiezināja pār cilvēci tumsu, sāpes un ciešanas, bet Kristus darbojās tam pretī. Viņi vēroja cīņu starp gaismu un tumsu, līdz tā kļuva arvien karstāka. Un, kad Kristus pie krusta savās nāves mokās [70] izsaucās: “Tas ir piepildīts”, cauri visām pasaulēm un Debesīm atskanēja varens triumfa sauciens. Lielā cīņa, kas tik ilgi turpinājās
šinī pasaulē, tagad bija izšķirta, un uzvarēja Kristus. Viņa nāve atbildēja uz jautājumu, vai Tēvs un Dēls mīl cilvēkus tā, ka ir gatavi aizliegties un uzupurēties. Sātans bija atklājis savu patieso meļa un slepkavas raksturu. Visi redzēja, ka ar tādu pašu garu, kā viņš pārvaldīja cilvēkus, tas rīkotos arī pie Debesu būtnēm, ja viņam to atļautu. Viss uzticīgais Universs apvienojās dievišķās pārvaldības slavēšanā.
Ja baušļus būtu iespējams grozīt, tad cilvēkus varētu glābt bez Kristus upura; bet tas, ka Kristum bija jāatdod sava dzīvība par kritušo cilvēci, apliecina, ka Dieva baušļi neatbrīvo grēcinieku no šo likumu prasību pildīšanas. Te pierādījās, ka grēka nopelns ir nāve. Ar Kristus nāvi bija apzīmogota sātana bojāeja. Bet, ja baušļi būtu atcelti pie krusta, tad Dieva mīļotais Dēls ar savām nāves mokām pie krusta tikai attaisnotu sātana rīcību un viņa prasības. Tad līksmotos ļaunuma lielkungs, jo viņa apsūdzība pret dievišķo pārvaldības veidu ar to būtu apstiprināta kā pareiza. Bet tieši tas, ka Kristus uzņēmās sodu par cilvēka pārkāpumiem, visām saprātīgām būtnēm ir varens pierādījums, ka Dieva likumi ir negrozāmi, ka Dievs ir taisns, žēlsirdīgs un nesavtīgs un Viņa pārvaldes veids sevī apvieno bezgalīgu taisnību un žēlastību.