[525] Ebreju saimnieciskajā iekārtā ļaužu ienākumu viena desmitā daļa tika nodota atklāto dievkalpojumu atbalstīšanai. Tā Mozus paskaidroja Israēlam: “Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder tam Kungam un ir tam Kungam svēta. (..) Un itin visiem, no kā desmitā tiesa tiek ņemta, — vai no lieliem vai no sīkiem lopiem (..), ir jābūt svētiem tam Kungam.” (3. Moz. 27:30,32) Tomēr desmitā iekārtojums nesākās ar ebrejiem kā tautu. Jau no seniem laikiem Kungs pieprasīja sev desmito daļu, un šī prasība tika atzīta un ievērota. Ābrahāms deva desmito Melhisedekam, Visaugstākā Dieva priesterim. (1. Moz. 14:20) Jēkabs, kā trimdinieks un ceļotājs nonācis Bētelē, deva Kungam solījumu: “No visa, ko Tu man dosi, es tiešām Tev došu desmito tiesu.” (1. Moz. 28:22) Pienākot laikam, kad israēlieši izveidojās par tautu, likumi par desmito no jauna tika apstiprināti kā Dieva iecelta kārtība, no kā ir atkarīga ļaužu labklājība.
Desmitā un ziedojumu sistēma tika ieviesta, lai cilvēku prātā nostiprinātu lielo patiesību, ka Dievs saviem radījumiem ir visu svētību Avots un ka Viņam pienākas cilvēku pateicība par aizgādību un visām labajām dāvanām. “(..) Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu.” (Ap. d. 17:25) “Jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.” (Ps. 50:10) “Man pieder sudrabs un Man pieder zelts (..).” (Hag. 2:8) Un Dievs ir tas, kas cilvēkiem dod spēku iegūt labklājību. (5. Moz. 8:18) Atzīstot, ka visas šīs lietas nāk no Viņa, Kungs ir pavēlējis, lai daļu no visām labajām veltēm ar dāvanām un ziedojumiem atkal atgrieztu Viņam, Viņa paša paredzētās dievkalpošanas sistēmas uzturēšanai.
“Visi desmitie (..) pieder Kungam.” Šeit pielietots tas pats izteiksmes veids kā Sabata bauslī. “Bet septītajā dienā ir Sabats, tā Kunga, tava Dieva dusēšana.” (2. Moz. 20:10) Dievs sev ir paturējis noteiktu daļu no laika un līdzekļiem, [526] un neviens cilvēks negrēkojot to nevar izlietot savu interešu apmierināšanai.
Desmito vajadzēja nodot vienīgi levītu vajadzībām - ciltij, kas bija nošķirta kalpot svētajā vietā. Bet iemaksas reliģijas vajadzībām ar to vien vēl neaprobežojās. Saiešanas telti, tāpat kā vēlāk templi, pilnībā uzcēla tikai ar labprātīgajiem ziedojumiem un, lai segtu nepieciešamos remontdarbus un citus izdevumus, Mozus noteica, ka vienmēr, kad ļaudis tiek skaitīti, ikvienam vēl jādod pusseķelis “kalpošanai pie saiešanas telts”. Nehemijas laikā šīm vajadzībām naudu ievāca katru gadu. (2. Moz. 30:12-16; 2. Ķēn. 12:4,5; 2. Laiku 24:4-13; Nehem. 10:38) Laiku pa laikam Dievam pienesa grēku un pateicības upurus. Sevišķi bagātīgi tos ziedoja gadskārtējos svētkos. Un visaugstsirdīgākās rūpes apgādes ziņā baudīja trūcīgie.
Tomēr, pat pirms desmitā atlikšanas, vēl ņēma vērā citas Dieva prasības. Viņam svētīja visus pirmos nobriestošos zemes augļus. Pirmo vilnu, kad cirpa aitas; pirmo labību, kad kūla kviešus; Dievam atlika pirmo eļļu un pirmo vīnu. Tāpat visus lopu pirmdzimtos; un par pirmdzimto dēlu maksāja izpirkšanas naudu. Pirmos zemes augļus vajadzēja nonest Kunga priekšā svētnīcā, un pēc tam tos nodeva priesteru lietošanā.
Tā ļaudīm pastāvīgi atgādināja, ka Dievs ir viņu lauku, viņu sīko un liellopu ganāmpulku patiesais īpašnieks; Viņš ir sūtījis lietu un sauli sējas un pļaujas laikā, Viņš ir radījis visu, ko tie lieto, padarot tos par saviem namturiem.
Kad Israēla vīri, apkrāvušies ar lauku, dārzu un vīnakalnu augļu pirmajiem, sapulcējās pie saiešanas telts, tad tika rīkota atklāta Dieva laipnības atzīšana. Priesterim pieņemot ziedojumu, tā pienesējs it kā Jehovas klātbūtnē sacīja: “Mans tēvs bija aramiešu staigulis”, un tad tālāk aprakstīja uzturēšanos Ēģiptē un bēdas, no kurām Dievs Israēlu atbrīvoja “ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar baiļu apdvestu varu, ar zīmēm un ar brīnumiem,” pēc tam piebilstot: “Viņš mūs ir novedis šinī vietā un mums ir devis šo zemi, — zemi, kurā piens un medus tek. [527] Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis pirmos augļus no tās zemes, ko tas Kungs man ir devis.” (5. Moz. 26:5,8-11)
Reliģijas un labdarības mērķim no ebrejiem prasītās iemaksas sastādīja pilnu ceturto daļu no viņu ienākumiem. Varēja sagaidīt, ka tik smagi nodokļi no ļaužu ienākumiem novedīs tos nabadzībā, bet, tieši otrādi, uzticīga šo likumu ievērošana bija viens no viņu labklājības noteikumiem. Paklausot šiem norādījumiem, Dievs viņiem apsolīja:
“Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs! Lai visas pagānu tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt.” (Mal. 3:11,12)
Kādas sekas ir savtīgai kaut tikai labprātīgo ziedojumu atraušanai no Dieva lietas, uzkrītošā ainojumā parādās pravieša Hagajas dienās. Pēc viņu atgriešanās no Bābeles gūsta jūdi sāka atjaunot Kunga templi, bet, sastopoties ar stingru pretestību no ienaidnieku puses, darbu pārtrauca, un tad liels sausums, kas lika izjust patiesu trūkumu, tos it kā pārliecināja, ka tempļa būvi vispār nav iespējams pabeigt. “Vēl nav laiks celt Kunga namu,” tie sacīja. Bet Kungs viņiem sūtīja vēsti ar pravieti Hagaju:
“Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu,” saka Kungs Cebaots, “palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, savācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” (Hag. 1. nod.)
Kāpēc tā, to paskaidro tālākie vārdi:
“Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” — jautā tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās, un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darāmiem darbiem.” [528]
“Ja kāds pienāca pie neizkultas labības kaudzes, kurā būtu bijis jābūt divdesmit mēriem, tad tur bija tikai desmit; un ja viņš pienāca pie vīna spaida, sagaidīdams saņemt piecdesmit spaiņu, tad patiesībā iznāca tikai divdesmit. Jo Es jūs piemeklēju ar sausumu, ar labības rūsu un dzelti un krusu ikvienā jūsu darbā.”
Šo brīdinājumu satraukti, ļaudis ķērās pie Dieva nama būves. Tad nāca Kunga vārds: “Tad nu raugieties uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šīs dienas un vēl drusku atpakaļ, proti — sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu, dienu, kad tā Kunga namam likts pamats; (..) ar šo dienu sākot Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hag. 2:17-20)
Gudrais vīrs saka: “Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvien vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvien nabagāks.” (Sal. pam. 11:24)
To pašu mācību sniedz apustulis Pāvils Jaunajā Derībā: “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2. Kor. 9:6,8)
Dievs vēlējās, lai Israēla ļaudis būtu gaismas nesēji visiem zemes iedzīvotājiem. Ar saviem atklātajiem dievkalpojumiem tie liecināja par dzīvā Dieva esamību un Viņa visvarenību. Un tiem pašiem bija priekštiesība šos dievkalpojumus atbalstīt, ar to izsakot savu mīlestību un uzticību Viņam. Kungs ir nolicis, ka gaismas un patiesības izplatīšana virs zemes ir atkarīga no to cilvēku pūlēm un ziedojumiem, kas ir Debesu dāvanu līdzdalībnieki. Viņš par savas patiesības vēstnešiem varēja izsūtīt eņģeļus; Viņš savu gribu varētu atklāt tā, kā pasludināja baušļus Sinajā, — pats ar savu balsi, bet Dieva bezgalīgajā mīlestībā un gudrībā izvēloties šim darbam cilvēkus, Viņš tos ir aicinājis kļūt par Viņa līdzstrādniekiem.
Israēla dienās desmitais un labprātīgie ziedojumi bija vajadzīgi dievišķās kalpošanas noteikumu ievērošanai. Vai šodien Dieva ļaudīm būtu jādod mazāk? Kristus mums ir atklājis, ka mūsu ziedojumiem jābūt proporcionāliem tai gaismai un tām priekšrocībām, kuras mēs baudām. “Kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts.” (Lūk. 12:48) Kad Jēzus izsūtīja savus mācekļus, Viņš tiem sacīja: “Bez maksas esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8) Tā kā mūsu svētības un priekšrocības ir pavairojušās, un pāri visam, mēs esam piedzīvojuši Dieva Dēla brīnišķo un nesalīdzināmo uzupurēšanos, — vai mūsu pateicībai nav jāizpaužas vēl bagātākās dāvanās, lai arī citiem tiktu pasniegta šī pestīšanas vēsts? Evaņģēlija darbam paplašinoties, tas savai pastāvēšanai pieprasa lielākus līdzekļus, nekā agrāk; tas desmitā un ziedojumu likuma ievērošanu padara vēl spiedošāku un nepieciešamāku tagad, nekā pie ebreju saimnieciskā iekārtojuma. Ja Dieva ļaudis bagātīgāk atbalstītu Viņa darbu ar savām labprātīgajām dāvanām un nenodotos nekristīgām un nesvētām metodēm savu īpašumu pavairošanā, tad tiktu pagodināts Dievs un Kristum būtu mantotas daudz vairāk dvēseles.
Mozus plāns attiecībā uz līdzekļu vākšanu saiešanas telts celtniecībai guva lielus panākumus. Nebija vajadzīga nekāda iespaidošana. Nebija vajadzīgi viltīgi izgudrojumi, kādus tik bieži baznīcas izmanto mūsu dienās. Viņš nerīkoja nekādus lielus svētkus. Neaicināja ļaudis uz vieglprātīgām izrādēm, dejām un vispārējām izpriecām; nebija nekādas loterijas, ne arī citu nesvētu pasaulīgu pasākumu, lai iegūtu līdzekļus Dieva telts iekārtošanai. — Kungs pavēlēja Mozum aicināt Israēla bērnus pienest dāvanas. Tās vajadzēja pieņemt no ikviena, kas tās deva labprātīgi un no sirds. Un šie ziedojumi sanāca tik lielā daudzumā, ka Mozus pavēlēja ļaudīm pārtraukt to pienešanu, jo bija jau savākts vairāk, nekā varēja izlietot.
Dievs cilvēkus ir darījis par savu mantu pārvaldniekiem. Īpašumi, ko Kungs licis viņu rokās, ir līdzekļi, kurus Tas paredzējis izlietot Evaņģēlija izplatīšanai. Tiem, kuri sevi pierādīs par uzticīgiem Viņa mantu pārziņiem, Dievs dāvās vēl lielākas vērtības. Kungs saka: “Kas Mani godā, to es godāšu.” (1. Sam. 2:30) “Priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Kor. 9:7) Un, kad Viņa ļaudis, “ne noskumuši, ne piespiesti”, bet ar pateicīgām sirdīm atnes savas dāvanas un ziedojumus, tad pār tiem nāk svētības tā, kā Viņš to ir apsolījis. “Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka tas Kungs Cebaots: vai es jums neatvēršu debesu logus un jums nedošu svētības pārpārim?” (Mal. 3:10, pēc Glika tulk.)