[530] Lai veicinātu ļaužu pulcēšanos uz dievkalpojumiem, kā arī lai apgādātu trūcīgos, no visiem ienākumiem tika prasīts otrs desmitais. Par pirmo desmito Kungs paskaidroja: “Un Levija bērniem Es esmu nodevis Israēlā visas desmitās daļas tiesas par īpašumu (..).” (4. Moz. 18:21) Bet par otro desmito Viņš pavēlēja: “Un tev būs ēst tā Kunga, sava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš tev izraudzīs, lai tur mistu Viņa vārds, ir no savas labības, ir no sava vīna sulas, ir no savas eļļas desmitās tiesas devām, ir no savu liellopu un sīklopu pirmdzimušiem, lai tu mācītos to Kungu, savu Dievu, bīties visu savu mūžu.” (5. Moz. 14:23,29; 16:11-14)
Šo katru divu gadu laikā saglabāto desmito, vai tā atvietojumu naudā, vajadzēja nest uz to vietu, kur atradās svētnīca. Ziedojuši pateicības upuri Dievam un noteiktu daļu priesteriem, desmitā devēji atlikušo daļu varēja izlietot reliģiskām svinībām, uzaicinot piedalīties arī levītus, svešiniekus, bāreņus un atraitnes. Tā tika nolikti līdzekļi pateicības upuriem un svētku mielastiem gadskārtējos svētkos, un ļaudis tika iesaistīti priesteru un levītu sabiedrībā, lai tie viņus pamācītu un iedrošinātu kalpot Dievam.
Bet katra trešā gada desmito varēja izlietot mājās, pacienājot levītu un trūcīgo, kā Mozus bija teicis: “Lai tie ēd tavos vārtos un ir paēduši.” (5. Moz. 26:12) Šis desmitais veidoja krājumus labdarības un viesmīlības nolūkiem.
Par nabagiem un trūcīgiem tika gādāts vēl vairāk. Pēc Dieva baušļu atzīšanas nav nekā tāda, kas vēl vairāk izceltu Mozum dotos likumus, kā pavēle ieturēt devīgu, saudzīgu un viesmīlīgu garu pret trūcīgajiem. Lai gan Dievs bija apsolījis ļoti svētīt savus ļaudis, tomēr Viņa nolūks nebija, lai tie nemaz nepazītu nabadzību. Viņš paziņoja, ka zemē nabagu nekad netrūks. Starp Viņa ļaudīm vienmēr būs tādi, kuru stāvoklis no citiem cilvēkiem prasīs parādīt pret tiem līdzjūtību, saudzīgu maigumu un labdarību. Tāpat kā tagad, arī toreiz bija ļaudis, kurus piemeklēja nelaimes, [531] slimības un īpašuma zaudēšana; tomēr tik ilgi, kamēr tie paklausīja Dieva dotajiem norādījumiem, starp viņiem nebija neviena ubaga vai tāda, kam trūktu uztura. Dieva likums trūcīgajiem deva tiesības uz zināmu daļu no zemes augļiem. Ja kāds jutās izsalcis, tad tas varēja iet pie sava tuvinieka viņa tīrumā, augļu dārzā vai vīna kalnā un ēst graudus vai augļus sava izsalkuma apmierināšanai. Saskaņā ar šo atļauju, Jēzus mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, kad viņi Sabatā gāja caur labības lauku.
Visi ražas pārpalikumi tīrumā, augļu dārzā un vīna kalnā pienācās nabagiem. “Kad tu labību pļausi savā tīrumā un aizmirsīsi kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties, lai to paņemtu, bet lai tas paliek svešiniekam (..). Kad tu savu olīvu koku nopurināsi, tad tev nav zari otrreiz jāpārlūko (..). Un kad tu lasīsi ogas savā vīna kalnā, tad tev nebūs tās vēlreiz lasīt, bet lai tās paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē (..). “ (5. Moz. 24:19-22; 3. Moz. 19:9,10)
It īpaši par trūcīgajiem tika gādāts katrā septītajā gadā. Sabata gads, kā to sauca, sākās pļaujas laika beigās. Sekojošajā sējas periodā, pēc iepriekšējās ražas novākšanas, ļaudis nedrīkstēja sēt; arī vīna dārzus tiem pavasarī nevajadzēja apkopt, jo šā gada lauka un vīna dārza augļi tiem nepienācās. Ēst gan varēja visu, ko zeme pati izaudzēja, kamēr tas bija svaigs, bet nedrīkstēja neko sakrāt šķūņos. Viss, kas izauga šajā gadā, bija atvēlēts svešinieku, bāreņu, atraitņu un pat lauka dzīvnieku uzturam. (2. Moz. 23:10,11; 3. Moz. 25:5)
Bet, ja nu zeme parasti izdotu tikai tik daudz, cik nepieciešams ļaužu vajadzību apmierināšanai, kā tad viņi iztiktu gadā, kad nekāda raža netika ievākta? — Par to bagātīgi gādāja Kunga apsolījumi: “Es likšu savai svētībai būt tik lielai sestajā gadā, ka tā dos ražu trijiem gadiem. Un kad jūs sēsit astotajā gadā, tad jūs ēdīsit no iepriekšējo gadu ražas — pat līdz devītajam gadam; tiekams ienāksies jaunā raža, jūs vēl ēdīsit iepriekšējo gadu augļus.” (3. Moz. 25:21,22)
Sabata gada ievērošanai vajadzēja nākt par labu kā zemei, tā cilvēkiem. Ja zeme palika vienu gadu neapstrādāta, tad pēc tam tā deva daudz bagātāku ražu. Ļaudis bija atbrīvoti no smagajiem lauku darbiem un, kaut arī bija dažādi citi [532] pienākumi, ko šajā laikā varēja paveikt, visi tomēr baudīja vairāk brīvības, kas deva iespējas atjaunot fiziskos spēkus nākamo gadu vajadzībām. Tiem bija vairāk laika pārdomām un lūgšanām, vairāk iespējas iepazīties ar Kunga mācībām un prasībām, un arī laiks pamācīt savas ģimenes.
Sabata gadā pienācās atbrīvot visus ebreju tautības vergus, un tos nedrīkstēja atlaist neapgādātus. Kungs bija devis pavēli: “Un kad tu viņu atlaid brīvībā no savas saimes, tad neatlaid viņu tukšā. (..) ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis, no tā tev būs arī viņam dāvināt.” (5. Moz. 15:13,14)
Strādnieka algu vajadzēja samaksāt nekavējoties: “Neapspied bēdīgu nabaga algādzi, vai nu viņš ir no taviem ciltsbrāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos! Vēl tanī pašā dienā dod viņam viņa algu, iekams vēl saule nav norietējusi, jo viņš ir nabags un viņa dvēsele gaida uz to.” (5. Moz. 24:14,15)
Sevišķi norādījumi tika doti attiecībā uz tiem, kuri bija izbēguši no kalpības. “Neizdod kalpu, kas no sava kunga ir bēdzis un pie tevis paglābies, viņa kungam. Viņš lai paliek pie tevis, dzīvodams tanī vietā, ko viņš sev izraudzīs, kaut kur tavos vārtos, kur viņam vislabāk patīk; tev nebūs viņam darīt pāri!” (5. Moz. 23:16,17)
Trūcīgajiem septītais gads bija parādu atlaišanas gads. Ebrejiem tika piekodināts vienmēr palīdzēt saviem trūkumā esošajiem brāļiem, aizdodot viņiem naudu bez procentiem. Piedzīt augļus no nabaga bija stingri aizliegts. “Bet ja tavs brālis panīkst, un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku, un lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz peļņu, bet bīsties savu Dievu, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret peļņu.” (3. Moz. 25:35-37)
Ja parāds palika nenomaksāts līdz atlaišanas gadam, tad aizdoto vairs nevarēja atprasīt. Ļaudis tika stingri brīdināti, [533] lai tie šī iemesla dēļ neatrautu saviem brāļiem nepieciešamo palīdzību. “Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, (..) tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā. (..) Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības un ka tu nespriestu: ”Septītais gads, atlaides gads ir tuvu!” Un lai tava acs nebūtu nenovīdīga uz tavu nabago brāli, ka tu viņam nekā nedod: tad viņš tevis dēļ brēks uz to Kungu, un tas tev būs par grēku! (..) jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc es tev pavēlu un saku: Atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē!” “Bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik tam vajag trūcībā.” (5. Moz. 15:7-9,11,8)
Nevienam nevajadzēja baidīties, ka viņa labprātība dot to varētu novest trūkumā. Paklausība Dieva norādījumiem noteikti nesa labklājību. Viņš bija teicis: “Tu aizdosi daudzām tautām svētību, bet pats neaizņemsies, un tu gan valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.” (5. Moz. 15:6)
Pēc septiņiem sabata gadiem - “septiņreiz septiņiem gadiem “ - nāca lielais atlaišanas gads — gaviļu gads. “Un gaviļu taures skaņa lai atskan septītā mēneša desmitā dienā; salīdzināšanas svētku dienā lai šo bazūni dzird visa zeme. Un jums jāsvētī piecdesmitais gads, un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī.” (3. Moz. 25:9,10)
“Septītā mēneša desmitajā dienā, salīdzināšanas dienā” atskanēja gaviļu bazūnes. Visā zemē, kur vien dzīvoja jūdu tauta, bija dzirdama šī skaņa, kas aicināja Jēkaba bērnus apsveikt gaviļu gadu. Lielajā salīdzināšanas dienā tika salīdzināti Israēla grēki, un ļaudis ar priecīgu sirdi varēja apsveikt gaviļu gadu.
Tāpat kā sabata gadā, arī tad zemi nedrīkstēja ne apsēt, ne arī pļaut un viss, ko tā izdeva, tika uzlūkots kā pilntiesīgs trūcīgo īpašums. Zināma ebreju vergu šķira — visi, kas nebija atbrīvoti sabata gadā, tagad kļuva brīvi. Un kas jo īpaši izcēla gaviļu gadu, bija visu zemes īpašumu atdošana viņu sākotnējiem īpašniekiem. Pēc sevišķas Dieva pavēles zeme bija sadalīta lozējot, [534] un neviens nedrīkstēja ar savu zemi tirgoties. To vispār nedrīkstēja pārdot, izņemot ārkārtēja trūkuma apstākļus, un, ja pārdeva, tad vienmēr, kad pārdevējs vai kāds no viņa radiniekiem vēlējās šo zemi izpirkt, pagaidu īpašnieks to nedrīkstēja liegt. Ja tā netika atpirkta, tad gaviļu gadā tik un tā atkal nāca savu pirmo īpašnieku vai mantinieku piederībā.
Kungs paziņoja Israēlam: “Un zemi lai neviens nepārdod par dzimtīpašumu: zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis.” (3. Moz. 25:23) Ļaudīm vajadzēja ievērot, ka tā ir Dieva zeme, kuru viņiem atļauts uzskatīt par savu tikai kādu laiku, ka Viņš ir tās pilntiesīgais īpašnieks, kam zeme pieder jau no iesākuma, un ka Viņš vēlas, lai trūcīgajiem un nelaimīgajiem tiktu parādīta sevišķa uzmanība. Visiem vajadzēja skaidri saprast, ka nabagajiem ir tikpat daudz tiesību uz vietu Dieva pasaulē kā pārtikušajiem.