[521] Iekarošanas cīņas bija beigušās un Jozua dzīvoja savas mājas klusajā vientulībā Timnat-Serā. “Pēc tam jau labu laiku vēlāk, kad tas Kungs bija Israēla bērniem devis mieru visapkārt no visiem viņu ienaidniekiem un Jozua bija kļuvis vecs un krietni jau padzīvojis gados, tad Jozua sasauca visu Israēlu, viņu vecajos, viņu tautas priekšniekus, viņu tiesnešus un viņu goda amatu izpildītājus (..).” (Sk. Joz. 23. un 24. nod.)
Bija pagājuši tikai daži gadi, kopš ļaudis dzīvoja savos īpašumos, bet jau varēja vērot nobriestam to pašu ļaunumu, kas agrākos laikos bija izsaucis sodības pār Israēlu. Kad Jozua redzēja tuvojamies vecuma nespēku un saprata, ka viņa uzdevums drīzi būs galā, to pārņēma rūpes par tautas nākotni. Vairāk nekā ar tēva ieinteresētību viņš uzrunāja ļaudis, kad tie vēlreiz sapulcējās pie sava gados vecā vadoņa. Viņš teica: “Jūs esat redzējuši visu, ko tas Kungs, jūsu Dievs, ir darījis visām šīm tautām jūsu priekšā, jo tas Kungs bija tas, kas pats par jums karoja.” Lai gan kānaānieši bija pārvarēti, tie tomēr vēl aizņēma ievērojamu zemes daļu, kas bija apsolīta Israēlam, un Jozua pamācīja savus ļaudis neiekārtoties uz mierīgu dzīvi un neaizmirst Kunga pavēli — pilnīgi iznīcināt šīs elkus pielūdzošās tautas.
Ļaudis vispār vilcinājās izdzīt pagānus. Ciltis bija izklīdušas pa saviem īpašumiem, karaspēks atlaists, un kara atjaunošana šķita grūts un apšaubāms pasākums. Bet Jozua paskaidroja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, pats tās izstums un liks tām jau papriekš iziet, un tad jūs iemantosit viņu zemi tā, kā tas Kungs, jūsu Dievs, jums to ir apsolījis. Bet esiet visai nelokāmi, ievērodami un arī izpildīdami visu to, kas ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, ka jūs no tā nenovēršaties ne pa labi, ne pa kreisi.”
Tad Jozua uzaicināja pašus ļaudis par lieciniekiem, jo tik [522] tālu, cik tie dzīvojuši saskaņā ar noteikumiem, Dievs ir pildījis viņiem dotos apsolījumus. Viņš teica: “(..) tad nu jūs no visas savas sirds un no visas savas dvēseles atzīstiet, ka nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īstenojušies, neviens nav palicis nepiepildījies.” Viņš tiem paskaidroja, ka tieši tāpat, kā Kungs ir piepildījis apsolījumus, tāpat Viņš pildīs arī savus draudus. “Bet tāpat, kā tas viss ir noticis pie jums pēc apsolījuma vārdiem, ko tas Kungs, jūsu Dievs, par jums ir pasludinājis, un kā tas arī ir piepildījies, tāpat tas Kungs liks nākt pār jums arī draudu vārdam, tiekams Viņš nebūs jūs izdeldējis no šīs skaistās zemes, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir devis.”
Sātans daudzus pamudina ticēt patīkamajai teorijai, ka Dieva mīlestība uz Viņa ļaudīm ir tik liela, ka Viņš atvainos to grēkus; velns Dieva Vārda draudus attēlo kā tādus, kas kalpo zināmam mērķim Viņa morālajā pārvaldes sistēmā, bet kas tomēr nekad burtiski netiks piepildīti. Tomēr visā rīcībā ar saviem radījumiem Dievs ir stipri turējies pie taisnības principa, atklādams grēku tā patiesajā būtībā, rādīdams, ka tā noteiktās sekas ir posts un nāve. Nekad nav bijusi un netiks dota grēku piedošana bez jebkādiem noteikumiem. Tāda piedošana rādītu, ka ir atmesti taisnības pamatlikumi, kas ir Dieva valdības tiešais pamats. Nekritušās pasaules tas pildītu ar briesmīgu apjukumu. Dievs vienmēr ir uzticīgi norādījis uz grēka sekām, un, ja šie brīdinājumi nebūtu patiesi, kā mēs varētu būt droši, ka piepildīsies Viņa apsolījumi? Tā sauktā labvēlība, kas nobīda pie malas taisnību, nav nekāda labvēlība, bet gan vājums.
Dievs ir dzīvības devējs. No iesākuma visi Viņa likumi stimulēja vienīgi dzīvību, bet, kad šajā Dieva nodibinātajā kārtībā ielauzās grēks, radās nesaskaņas. Cik ilgi pastāvēs grēks, tik ilgi nenovēršamas būs ciešanas un nāve. Tikai tāpēc Pestītājs mūsu labā nesa grēku lāstu, lai ikvienam cilvēkam būtu cerība izbēgt tā briesmīgajām sekām.
Paklausīdami Jozuas uzaicinājumam, cilšu virsnieki un pārstāvji vēlreiz pirms viņa nāves sapulcējās Sihemā. Neviena vieta visā zemē nesaistījās ar tik daudzām un svētām atmiņām, liekot tiem atcerēties Dieva derību ar Ābrahāmu un Jēkabu, kā arī viņu pašu svinīgos solījumus pie ieiešanas Kānaānā. Šeit atradās Ēbala un Garicima kalni, viņu zvēresta mēmie liecinieki, kuru atjaunot tie tagad bija sapulcējušies pie sava mirstošā vadoņa. [523] Visapkārt varēja redzēt pierādījumus tam, ko Dievs viņu labā bija darījis, ka Viņš tiem ir devis zemi, ko tie nebija kopuši, un pilsētas, kuras nebija cēluši, vīnakalnus un olīvkoku dārzus, ko tie nebija dēstījuši. Vēlreiz Jozua atkārtoja Israēla vēsturi un stāstīja par Dieva brīnišķīgajiem darbiem, lai visi atzītu Viņa mīlestību un žēlastību un kalpotu Viņam “no sirds un patiesi”.
Pēc Jozuas pavēles no Šilo atnesa Derības šķirstu. Notikums bija ļoti svinīgs un šim Dieva klātbūtnes simbolam vēl vairāk vajadzēja pastiprināt iespaidu, kādu viņš vēlējās atstāt uz ļaudīm. Norādīdams uz Dieva laipnību pret Israēlu, viņš tos Jehovas vārdā aicināja izvēlēties, kam tie grib kalpot. Vēl arvien zināmā mērā notika slepena elku pielūgšana, tādēļ Jozua tagad centās panākt izšķiršanos, lai šo grēku pilnīgi izmestu no Israēla. “Bet ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit!” Jozua vēlējās, lai tie Dievam kalpotu nevis piespiesti, bet labprātīgi. Reliģijas tiešais pamats ir mīlestība pret Dievu, jo kalpošana Viņam cerībā uz atalgojumu vai bailēs no soda neko nedod. Atklāta atkrišana Dievam nav pretīgāka par liekulību vai vienīgi formālu Viņa pielūgšanu.
Gados vecais vadonis lūdza ļaudis padomāt par viņa teikto vārdu nozīmi visdziļākajā izpratnē un tad izšķirties, vai viņi tiešām grib dzīvot tā, kā samaitātās, elkus pielūdzošās tautas to apkārtnē. Ja tiem nepatiktu kalpošana Jehovam, visa spēka un svētību Avotam, tad lai tie šodien izvēlas, kam viņi grib kalpot, vai “tiem dieviem”, kuriem viņu tēvi bija kalpojuši, no kuriem Ābrahāms tika izaicināts, “vai amoriešu dieviem”, kuru zemē tie tagad dzīvoja. Šie pēdējie vārdi Israēlam bija smags pārmetums. Amoriešu dievi nebija spējuši pasargāt savus pielūdzējus. Viņu riebīgo un zemo grēku dēļ šīs bezdievīgās nācijas tika iznīcinātas un labā zeme, kas tiem reiz piederēja, atdota Dieva tautai. Kāda ģeķība tā būtu Israēlam, izvēlēties dievības, kuru godināšanas dēļ amorieši tika pakļauti iznīcībai. “Bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” teica Jozua. Svētā degsme, kas apgaroja viņa sirdi, skāra arī ļaudis. Viņa aicinājums prasīja nekavējošu atbildi. “Lai tāla mums ir doma, ka mēs to Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem!”
[524] “Jūs nebūsit spējīgi kalpot tam Kungam, jo tas Kungs ir svēts Dievs; Viņš ir taisnīgs Dievs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un jūsu grēkus.” Pirms varēja notikt stabila reforma, ļaudīm vajadzēja atzīt, ka tie paši no sevis nav spējīgi Dievam paklausīt. Tie bija pārkāpuši Viņa likumus, un tas viņus notiesāja kā grēciniekus, kam nav nekādas izglābšanās iespējas. Uzticoties saviem spēkiem un savai taisnībai, tiem nebija iespējams panākt grēku piedošanu. Tie nespēja apmierināt pilnīgo Dieva likumu prasības, un viņu apņemšanās kalpot Dievam bija veltīga. Tikai ticībā Kristum tie varēja saņemt grēku piedošanu un mantot spēku paklausīt Dieva likumiem. Ja viņi vēlējās, lai Dievs tos pieņemtu, tad tiem savas izglābšanās labā vajadzēja pārtraukt paļaušanos uz saviem spēkiem un visā pilnībā uzticēties apsolītā Pestītāja nopelnam.
Jozua centās panākt, lai viņa klausītāji labi apdomātu savus vārdus un atturētos no solījumiem, kuru pildīšanai tie vēl nav sagatavoti. Dziļā nopietnībā tie atkārtoja savu paziņojumu: “Nē, bet mēs kalposim Kungam.” Svinīgi piekrītot pret viņiem teiktajai liecībai un apstiprinot, ka ir izvēlējušies Jehovu, tie vēlreiz atkārtoja savu uzticības solījumu: “Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij!” “Tā Jozua tajā dienā slēdza derību ar tautu, deva Israēla bērniem Sihemā likumus un iekārtoja viņiem taisnu tiesu.” Uzrakstījis atskaiti par šo svinīgo notikumu, viņš to kopā ar likumu grāmatu nolika blakus Derības šķirstam. Un viņš tur uzcēla pieminekli, sacīdams: “Redziet, šis akmens lai ir mums par liecinieku, jo tas ir dzirdējis visus tā Kunga vārdus, ko tas Kungs ir ar mums runājis, un tas lai jums ir liecinieks, ka jūs nenoliegsit Dievu!” — Tā Jozua atlaida tautu, ikvienu savā īpašumā.”
Jozuas darbs Israēla labā bija pabeigts. Viņš pilnībā bija “sekojis Kungam” un Dieva grāmatā ir nosaukts par “Jehovas kalpu”. Viscēlākā liecība par viņa kā tautas vadoņa raksturu ir tās paaudzes vēsture, kas baudīja viņa darba augļus. “Un Israēls kalpoja tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus (..).”