Viņš sekoja Pestītājam Ģetzemanē, vērojot Viņa dvēseles izbailes dārzā, redzēja nodevību, apsmieklu, pātagošanu, kā arī krustā sišanu. Mozus saprata, ka Dieva Dēlam jātiek paaugstinātam tieši tāpat, kā viņš tuksnesī bija paaugstinājis čūsku, lai visi, “kas tic uz Viņu, nepazustu, bet mantotu mūžīgu dzīvību”. (Jāņa 3:16) Sāpes, sašutums un [476] izmisums pildīja Mozus sirdi, redzot Jūdu tautas liekulību un sātanisko naidu pret savu Atpestītāju, vareno Eņģeli, kas bija gājis viņu tēvu priekšā. Viņš dzirdēja Kristus izmisuma pilno saucienu: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis!” Mozus redzēja Viņu guļam Jāzepa jaunajā kapā. Likās, ka tumšs, bezcerīgs izmisums ietin visu pasauli, bet, kad tas vēlreiz pavērās turp, tad varēja vērot Jēzu izejam kā Uzvarētāju un paceļamies Debesīs pielūdzošo eņģeļu pavadībā, kopā ar daudziem no gūsta atbrīvotajiem. Viņš redzēja atveramies mirdzošos vārtus un Debesu pulkus, ar uzvaras dziesmu apsveicot savu Pavēlnieku. Tad arī Mozum tika atklāts, ka viņš būs viens no tiem, kas pavadīs Jēzu un atvērs mūžīgos vārtus. Lūkojoties šajā ainā, viņa sejā atmirdzēja svēts prieks. Cik niecīgi tam šķita paša dzīves piedzīvojumi un upuri, salīdzinot ar Dieva Dēla upuri! Cik nenozīmīgi, salīdzinot ar “mūžīgo un neizsakāmi lielo godību”! (2. Kor. 4:17) Viņš priecājās, ka tam kaut mazliet ļauts piedalīties Kristus ciešanās.
Mozus redzēja Jēzus mācekļus dodamies, lai nestu pasaulei Evaņģēliju. Viņš saprata, ka Israēla tauta “pēc miesas” bija nokavējusi satvert augsto sūtību, uz kuru Dievs tos bija aicinājis; savā neticībā tie bija nokavējuši kļūt par pasaules gaismu. Tomēr, lai gan tie bija atmetuši Dieva žēlastību un pazaudējuši savu svētību kā izredzētā tauta, Dievs nebija atmetis Ābrahāma dzimumu; brīnišķajam nodomam, ko Viņš bija vēlējies sasniegt ar Israēlu, vajadzēja piepildīties. Visi, kas, pieņemot Kristu, kļuva par ticības bērniem, bija pieskaitāmi Ābrahāma dzimumam; tiem vajadzēja kļūt par derības apsolījumu mantiniekiem; tie, tāpat kā Ābrahāms, bija aicināti sargāt Dieva likumus un iepazīstināt pasauli ar Viņa Dēla Evaņģēliju. Mozus vēroja, kā Jēzus mācekļu nestā Evaņģēlija gaisma spīdēja uz tiem, “kas atradās tumsā”, kā ļaužu tūkstoši no pagānu zemēm pulcējās tās uzlecošajā spožumā. To skatot, viņš priecājās par Israēla izaugsmi un labklājību.
Bet tad pavērās atkal cita aina. Mozum jau bija rādīts, kā sātans pavedināja jūdus atmest Kristu, kaut arī tie izlikās cienām Viņa Tēva likumus. Tagad viņš arī kristīgo pasauli [477] redzēja iegrimstam līdzīgos maldos, apliecinot, ka pieņem Kristu, bet tajā pašā laikā atmetot Dieva likumus. Viņš bija dzirdējis priesteru un jūdu virsnieku neprātīgos kliedzienus: “Nost ar Viņu, nost ar Viņu!” “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” un tagad dzirdēja saucam tos, kas vēlāk uzdevās par kristiešu skolotājiem: “Nost ar baušļiem!” Mozus redzēja, kā tika atmests Sabats un tā vietā ieviesta kāda cita, neīsta diena. Atkal tas jutās pārsteigts un viņu pārņēma šausmas. Kā gan tie, kas ticēja Kristum, varēja atmest baušļus, kurus Viņa balss bija pasludinājusi no svētā kalna? Kā vispār kāds, kas bīstas Dievu, spēj atmest baušļus, kas ir Dieva valdības pamats Debesīs un virs zemes? Mozus ar prieku vēroja, ka nedaudzi uzticīgie vēl arvien godāja un paaugstināja Dieva likumus. Viņš vēroja pēdējo lielo cīņu, kad pasaules varas gribēs iznīcināt visus Dieva baušļu ievērotājus. Viņš lūkojās nākotnē uz laiku, kad Dievs celsies, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu noziegumu dēļ, kad tie, kas bīstas Viņa vārdu, tiks apklāti un paslēpti Viņa dusmu dienā. Mozus dzirdēja Dieva miera derību ar tiem, kas turējuši Viņa likumus, kad Kungs savai balsij liks atskanēt no svētā mājokļa tā, ka zeme un debess drebēs. Viņš skatīja Kristus otro atnākšanu godībā, kad taisnie uzcelsies mūžīgai dzīvībai un dzīvie svētie taps pārvērsti, nāvi neredzējuši, lai visi kopā, gaviļu dziesmām skanot, dotos uz svēto pilsētu.
Kā nākamo ainu tas varēja skatīt no lāsta atbrīvoto Jauno Zemi, krāšņāku nekā jūdiem apsolīto, kura tam tikko bija rādīta. Tur vairs nav grēka, un nāvei nav iespējas ielauzties. Tur atpestītie atrod savu mūžīgo tēviju. Ar neizsakāmu prieku Mozus lūkojās šajā skatā, daudz krāšņākā atbrīvošanas notikumā, nekā viņš savās vislielākajās cerībās jebkad bija uzdrošinājies iedomāties. Zemes ceļojums uz visiem laikiem ir galā. Dieva Israēls beidzot iegājis Apsolītajā zemē.
Tad atklāsmes ainas izgaist, un viņa skats vairs redz tikai Kānaānas zemi, kas tālumā izplešas viņa priekšā. Kā noguris ceļinieks viņš nogulstas, lai atpūstos. “Tā nomira Mozus, tā Kunga kalps, Moāba zemē pēc tā Kunga pavēles. Un tas Kungs viņu apraka ielejā, Moāba zemē pretī Bet-Peoram; bet neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai.” (5. Moz. 34:5,6) Daudziem, kas ne labprāt gribēja klausīt Mozus padomam, tam dzīvam esot, tagad draudēja briesmas nodoties elku kalpošanai pie viņa līķa, ja vien tie zinātu atrast kapavietu. Tāpēc tā no cilvēkiem tika apslēpta. Dieva [478] eņģeļi apraka Viņa uzticamā kalpa miesas un apsargāja vientuļo kapu.
“Un Israēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā. Neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem, kurus tas Kungs viņam kā savam sūtnim Ēģiptē faraona un viņa kalpu un visas viņu zemes priekšā bija pavēlējis rādīt, un arī ne pēc varenā spēka izpaudumiem un visiem apbrīnojamiem lieliem darbiem, ko Mozus bija veicis visa Israēla acu priekšā.” (5. Moz. 34:10-12)
Ja Mozus dzīve nebūtu aptraipīta ar šo vienu grēku, kad tas nepagodināja Dievu, iegūstot ūdeni no klints Kadešā, tad viņš būtu varējis ieiet Apsolītajā zemē un tur tiktu pārvērsts un pacelts Debesīs, nāvi nepiedzīvojot. Tomēr kapā viņam ilgi nebija jāpaliek. Pats Kristus kopā ar eņģeļiem, kuri to bija aprakuši, nonāca no Debesīm, lai uzmodinātu dusošo svēto. Sātans līksmojās, ka tam bija izdevies pavedināt Mozu grēkā pret Dievu un tā pakļaut to nāves varai. Lielais naidnieks paskaidroja, ka dievišķais spriedums —” tu esi no zemes un par zemi tev jāpaliek” — mirušos nodod viņa īpašumā. (1. Moz. 3:19) Kapa vara vēl nekad nebija lauzta, tādēļ visus, kas tur dusēja, viņš pieprasīja kā savus gūstekņus, kurus nekad nedrīkstētu atbrīvot no tumšā cietuma.
Kristus nāca, lai pirmo reizi dotu dzīvību mirušajam. Kad Dzīvības Kungs un mirdzošās būtnes tuvojās kapam, sātans uztraucās par savām pārvaldnieka tiesībām. Viņš ar saviem ļaunajiem eņģeļiem sāka protestēt pret ielaušanos teritorijā, ko tas uzskatīja par savu. Tas lielījās, ka Dieva kalps ir nonācis viņa gūstā. Viņš paskaidroja, ka pat Mozus nebija spējis turēt Dieva baušļus un, piesavinādamies godu, kāds pienākas vienīgi Jehovam, viņš ir izdarījis tādu pašu grēku kā sātans, kura dēļ tas tika izdzīts no Debesīm, un, izdarot pārkāpumu, nonācis sātana pārvaldes sfērā. Lielais nodevējs tagad atkārtoja savu sākotnējo apsūdzību pret dievišķās valdības iekārtu un no jauna vainoja Dievu netaisnā rīcībā pret viņu.
Kristus neielaidās strīdā ar sātanu. Viņš būtu varējis pierādīt, cik briesmīgu darbu ir veikusi tā viltīgā rīcība, izsaucot tik daudzu Debesu iemītnieku bojāeju. Viņš būtu varējis atgādināt tā melus Ēdenē, kas Ādamu ieveda grēkā un nesa nāvi visai cilvēku ciltij. Viņš varēja [479] sākt skaidrot, ka Israēla kārdināšana uz kurnēšanu un sacelšanos, kas nogurdināja šī lēnprātīgā vadoņa pacietību, ir paša sātana darbs, līdz kādā nepiesardzības brīdī tas Mozu ierāva grēkā, kura dēļ viņš tika pakļauts nāves varai. Bet Kristus visu nodeva sava Tēva ziņā, sacīdams: “Lai Kungs tevi rāj.” (Jūdas 9. p.) Pestītājs neielaidās nekādā strīdā ar pretinieku, bet tūlīt sāka savu darbu, lai lauztu kritušā ienaidnieka varu un atdzīvinātu mirušo. Tas bija pierādījums, ka Dieva Dēlam ir lielāka vara nekā sātanam, un to sātans nevarēja apstrīdēt. Augšāmcelšanās bija nodrošināta uz visiem laikiem. Sātanam tika atņemts viņa laupījums; — taisnie mirušie atkal dzīvos.
Grēka dēļ Mozus bija nonācis sātana varā. Skatoties pēc personiskajiem nopelniem, viņš bija likumīgs nāves gūsteknis, bet to uzmodināja mūžīgai dzīvībai, pamatojoties uz Pestītāja vārdu. Mozus no kapa piecēlās godībai un kopā ar savu Atbrīvotāju pacēlās Dieva pilsētā.
Nekad agrāk, kamēr tā vēl nebija skatāma Kristus upurī, Dieva taisnība un mīlestība nav atklājusies uzkrītošākā veidā, kā Viņa rīcībā ar Mozu. Dievs izslēdza Mozu no Kānaānas, lai sniegtu mācību, ko nekad nedrīkstētu aizmirst, — ka Viņš prasa visstingrāko paklausību, un cilvēkiem jāsargās piesavināties godu, kas pienākas Radītājam. Kungs nevarēja uzklausīt Mozus lūgumu — atļaut tam piedalīties Israēlam paredzētajā mantojumā, bet Viņš neaizmirsa un neatstāja savu kalpu. Debesu Dievs saprata Mozus ciešanas. Viņš bija atzīmējis katru uzticīgas kalpošanas darbu šajos garajos cīņu un pārbaudījumu gados. Pizgas virsotnē Dievs aicināja Mozu uz bezgala krāšņāku mantojumu nekā laicīgā Kānaāna.
Apskaidrošanas kalnā Mozus bija kopā ar pārvērsto Eliju. Viņus tur Tēvs nosūtīja kā gaismas un godības vēstnešus savam Dēlam. Tā beidzot tika paklausīta Mozus lūgšana, kuru viņš izteica pirms daudziem gadsimtiem. Viņš stāvēja uz “labās zemes” kalna savas tautas mantojuma vidū un deva liecību par To, kurā sakopojās visi Israēlam dotie apsolījumi. Tāda ir pēdējā aina, kas mirstīgo skatam atklāta par šī, no Debesīm tik augsti godātā, vīra dzīves gājumu.
[480] Mozus dzīve norādīja uz Kristu. Viņš pats Israēlam paskaidroja: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” (5. Moz. 18:15) Dievs atrada par labu Mozu audzināt lielu piemeklējumu un trūkuma skolā, pirms viņš bija sagatavots vadīt Israēla pulkus pretī laicīgajai Kānaānai. Dieva Israēlam, kas ceļo uz Debesu Kānaānu, ir Virspavēlnieks, kam nav vajadzīga cilvēciska sagatavošanās, lai būtu derīgs savai sūtībai kā dievišķs Vadonis, un tomēr arī Viņš kļuva pilnīgs ciešanās; “un tāpēc, ka Viņš ir cietis un kārdināts, Viņš var palīdzēt tiem, kas top kārdināti”. (Ebr. 2:10,18) Mūsu Pestītājā neparādījās nekādas cilvēciskas nepilnības vai vājības, tomēr Viņš mira, lai sagādātu mums tiesības ieiet Apsolītajā zemē.
“Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās, bet Kristus kā Dēls pār viņa namu; viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam.” (Ebr. 3:5,6)