[462] Dievs paziņoja Mozum, ka ir pienācis noteiktais laiks Kānaānas ieņemšanai; un, stāvot kalnu augstumos un skatoties uz Jordānu un Apsolīto zemi, sirmais pravietis ar lielu interesi vēroja savas tautas mantojumu. Vai varētu būt, ka par viņa grēku Kadešā pret viņu teiktais spriedums būtu atcelts? Dziļā nopietnībā viņš lūdza: “Ak, Kungs, mans Dievs, Tu jau sen esi sācis rādīt savam kalpam ir savu varenību, ir savu stiprumu; jo kur ir tāds stiprs Dievs debesīs un virs zemes, kas ir darījis tādus darbus kā tos, ko tu esi darījis, un ar tādu spēku, kā Tu? Ļauj, lūdzams, man celties pāri un skatīt labo zemi viņpus Jordānas, tās zemes skaistos kalnus, bet it īpaši Libanona kalnāju!” (5. Moz. 3:24-27)
Atbilde bija pietiekoši skaidra: “Lai tev pietiek! Nerunā vairs par šo lietu ar Mani! Kāp augšā uz Pizgas kalna virsotni un pacel savas acis pret vakariem un pret ziemeļiem, pret dienvidiem un pret rītiem un apskati to zemi ar savām acīm, jo tu neiesi pāri Jordānai.”
Mozus bez kurnēšanas padevās Dieva lēmumam. Tagad viņa rūpes saistījās vienīgi ar Israēlu. Kas interesēsies par tautas labklājību, kā viņš to bija darījis? Ar visdziļāko līdzjūtību viņš izteica lūgšana: “Lai Kungs, visu radīto dzīvību Dievs, ieceļ draudzei vienu vīru par priekšnieku, kas viņu priekšā var iziet un viņu priekšā ienākt, un kas lai tos izvestu ārā un lai ievestu iekšā, lai tā Kunga draudze nebūtu kā avis bez gana!” (4. Moz. 27:16-23)
Kungs uzklausīja sava kalpa lūgšanu un atbildēja: “Ņem Jozuu, Nūna dēlu, vīru, kam ir gars, un liec savu roku uz viņu; un noved to priestera Ēleāzara un visas draudzes priekšā un dod tam savas pavēles viņu klātbūtnē. Un piešķir viņam kaut ko no sava diženuma, lai visa Israēla bērnu draudze tam klausa.” [463] Jozua jau ilgi bija darbojies kopā ar Mozu, tāpēc kā gudrs, spējīgs un ticīgs vīrs tika izredzēts par viņa pēcnācēju.
Ar Mozus roku uzlikšanu, ko pavadīja augstākā mērā iespaidīgs norādījums par viņa uzdevumu, Jozua tika svinīgi nošķirts par Israēla vadoni. Viņš jau arī līdz šim bija piedalījies tautas pārvaldīšanā. Jozuam dotos Kunga norādījumus Mozus paziņoja draudzei: “Un viņš lai nostājas priestera Ēleāzara priekšā, un tas lai iztaujā Urimu par viņu tā Kunga priekšā; pēc tā pavēles lai tie iziet, un pēc tā pavēles lai viņi ienāk, — viņš un visi Israēla bērni, un visa šī draudze.”
Pirms Mozus atstāja savu posteni kā redzamais Israēla vadonis, viņam bija norādīts atgādināt ļaudīm par tautas atbrīvošanos no Ēģiptes un par ceļojumu tuksnesī, kā arī no jauna atkārtot Sinajā pasludinātos likumus. Kad bauslība toreiz tika dota, tikai nedaudzi no pašreizējās draudzes bija tik veci, lai aptvertu visa notiekošā ārkārtējo svarīgumu. Tā kā tiem drīz vajadzēja iet pāri Jordānai un ieņemt Apsolīto zemi, Dievs gribēja, lai tie saprastu Viņa likumu prasības, un vēlējās piekodināt paklausību kā turpmākās labklājības pirmo priekšnoteikumu.
Mozus nostājās ļaužu priekšā, lai vēl pēdējo reizi brīdinātu un pamācītu. Viņa seja staroja svētā spožumā. Mati bija kļuvuši balti no lielās gadu nastas, bet stāja palikusi taisna un viss izskats liecināja par nenovājinātas veselības spēku; acis bija skaidras un neaptumšotas. Tas bija svinīgs notikums; dziļi izjusti viņš tiem stāstīja par Visuvarenā Aizstāvja žēlastību un mīlestību.
“Papētī jel atpakaļ pagājušos laikos, kas bijuši pirms tevis kopš tās dienas, kad Dievs radīja cilvēku virs zemes, un vaicā debesis no viena gala līdz otram, vai kādreiz un kur kāda tik svarīga lieta kā šī būtu notikusi, vai vispār kas tamlīdzīgs būtu dzirdēts? Vai kāda tauta būtu dzirdējusi Dieva balsi runājam no uguns liesmām, kā tu to esi dzirdējis un palicis dzīvs? Jeb vai kāds dievs jebkad būtu mēģinājis iet un izraudzīt sev vienu tautu kādas citas tautas vidū ar pārbaudījumiem, zīmēm un brīnumiem, ar kariem, ar spēcīgu elkoni un augsti paceltu roku un ar šausmu apdvestiem varoņdarbiem, kā tieši visu to tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir darījis jūsu acu priekšā Ēģiptē? Tev tas rādīts, lai tu zini, ka tas Kungs ir vienīgais Dievs, cits neviens, kā Viņš vienīgi.” (5. Moz. 4:32-35)
[464] “Nevis tāpēc, ka jūsu pulks būtu lielāks par visām pārējām tautām, nē, tas Kungs jums ir bijis labvēlīgs un ir jūs izredzējis, - jūs jau esat vismazākā no visām tautām. Bet taisni tāpēc vien, ka Viņš jūs ir mīlējis un jums tur solījumu, ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis, tāpēc tas Kungs jūs ir izvedis ar stipru roku un izglābis no kalpības nama, no faraona, Ēģiptes ķēniņa, varmācības. Tad nu tev būs atzīt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus.” (5. Moz. 7:7-9)
Kādreiz Israēla tauta visās savās neveiksmēs bija gatava apvainot Mozu, bet tagad aizdomas par viņa lepnību, augstprātību vai godkāri bija izklīdušas, un tie paļāvīgi klausījās viņa vārdos. Mozus tiem uzticīgi atgādināja tautas kļūdas un tēvu pārkāpumus. Garajā tuksneša ceļojumā tie bieži vien bija neiecietīgi un dumpīgi, un tā nebija Dieva vaina, ka Kānaānas ieņemšana tik ilgi tika atlikta. Kungs bija vairāk apbēdināts nekā viņi, kad tos tūlīt nevarēja ievest Apsolītajā zemē, lai visām tautām atklātu savu vareno spēku Israēla atbrīvošanā. Ar tādu lepnību un neuzticību Dievam tie vienkārši nebija gatavi ieiet Kānaānā. Tie nevarēja pārstāvēt tautu, kuras Dievs ir Kungs, jo viņu raksturā trūka šķīstības, laipnības, labprātības. Ja viņu tēvi ticībā būtu pakļāvušies Dieva norādījumiem, vadoties no Viņa sodībām un staigājot pēc Viņa pavēlēm, tad tie jau sen dzīvotu Kānaānā kā ziedoša, svēta un laimīga tauta. Fakts, ka ieiešana labajā zemē tik ilgi bija jāatliek, apkaunoja Dievu, un apkārtējo nāciju acīs samazinājās priekšstats par Viņa godību.
Mozus, kas izprata Dieva bauslības raksturu un vērtību, apgalvoja ļaudīm, ka nevienai citai tautai nav tik gudru, taisnu un žēlsirdīgu likumu kā ebrejiem. Viņš teica: “Redziet, es esmu jums mācījis likumus un tiesu noteikumus, kā tas Kungs, mans Dievs, ir man pavēlējis, lai jūs tos arī tā pildītu tai zemē, uz kuru jūs dodaties, lai to sev iemantotu. Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: “Tiešām, gudri un saprātīgi ļaudis ir šī lielā tauta!”” (5. Moz. 4:5,6) [465]
Mozus ļaužu uzmanību pievērsa dienai, kad tie stāvēja pie Horeba, “Kunga, viņu Dieva priekšā”. Viņš pie ebreju pulkiem griezās ar vārdiem: “Jo kur gan ir vēl cita kāda liela tauta, kurai Dievs stāvētu tik tuvu, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums, tiklīdz mēs viņu piesaucam? Un kur ir vēl citai lielai tautai tik taisnīgi likumi un tik laba tiesiska iekārta kā visa šī bauslība, ko es jums šodien lieku priekšā?” (5. Moz. 4:10,7,8) Mūsdienu Israēlam varētu atkārtot šo pašu uzsaukumu. Likumi, ko Dievs devis savai senajai tautai, bija gudrāki, labāki un humānāki nekā pasaules viscivilizētākajām nācijām. Tautu likumi nes neatjaunotas sirds, vājuma, kaislību un cietsirdības pazīmes, bet Dieva likumiem ir dievišķīgs zīmogs.
“Bet jūs tas Kungs ir pieņēmis un jūs ir izvedis no dzelzs kausējamās krāsns, no Ēģiptes,” paziņoja Mozus, “lai jūs būtu Viņa īpaša tauta, kā tas arī šodien ir”. (5. Moz. 4:20) Pēc tam tika vispusīgi raksturota zeme, kurā tiem drīz vajadzēja ieiet, un kuru tie varēja paturēt tikai ar noteikumu, ka paklausīs Dieva baušļiem. Ak, cik aizkustinātām vajadzēja būt Israēla ļaužu sirdīm, dzirdot šos vārdus un saprotot, ka tas, kas tiem tik dedzīgi stāsta par Apsolītās zemes svētībām, viņu grēku dēļ ir izslēgts no piedalīšanās savas tautas mantojumā.
“Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi vada uz auglīgu zemi”, “Jo šī zeme, uz kurieni tu ej, lai to iemantotu, nav tāda, kāda ir Ēģiptes zeme, no kurienes jūs esat iznākuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un tad to aplaistīji ar kājām kā sakņu dārzu. Bet tā zeme, uz kuru tu dodies pāri, lai to iegūtu īpašumā, tā ir zeme ar kalniem un ar ielejām, kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni, zeme, par ko tas Kungs, tavs Dievs, rūpējas, uz kuru tā Kunga, tava Dieva, acis bez mitēšanās skatās no gada iesākuma līdz gada beigām.” “Uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kurā tek eļļa un medus. Uz zemi, kur tu maizi vairs neēdīsi trūkumā, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kuras akmeņos ir dzelzs un no kuras kalniem tu vari izcirst varu.” (5. Moz. 11:10-12; 8:7-9)
“Un kad nu tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko Viņš ar zvērestu ir apsolījis taviem tēviem - Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, lai tev to dotu ar lielām un skaistām pilsētām, ko jūs neesat cēluši. Un arī namus, kas pilni ar visādiem labumiem, kurus tu neesi sakrājis, un ar klintīs izcirstām ūdens tvertnēm, ko tu pats neesi izcirtis, un vīna kalnus un olīvu koku dārzus, ko tu neesi dēstījis, — un kad tu tad ēdīsi un būsi paēdis, tad sargies, ka tu neaizmirsti to Kungu, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes, no kalpības nama!” “Tad nu sargieties, ka neaizmirstat Kunga, sava Dieva, derību (..), un ja darīsit ļaunu tā Kunga, sava Dieva, acīs, [466]Viņu ar to apkaitinādami, (..) jūs galīgi pazudīsit no tās zemes virsus, uz kuru jūs iesit pāri Jordānai, lai to iegūtu par savu īpašumu.” (5. Moz. 6:10-12; 4:23-26)