[481] Israēlieši rūgti apraudāja savu mirušo vadoni, un par godu viņa piemiņai trīsdesmit dienas notika īpaši atceres pasākumi. Nekad agrāk, kamēr viņš tiem vēl nebija atņemts, tie nebija tā atzinuši viņa gudrā padoma, tēvišķā maiguma un nesatricināmās ticības vērtību. Ar jaunu un dziļāku cieņu tie tagad atcerējās mācības, kuras viņš tiem bija devis, vēl pie tiem atrodoties. Tagad Mozus bija miris, bet viņa iespaids nemira līdz ar viņu. Tas dzīvoja un arvien atjaunojās tautas sirdī. Šīs svētās, nesavtīgās dzīves piemiņu tiešām vajadzēja ilgi saglabāt, lai tā ar savu kluso, pārliecinošo varu veidotu pat to ļaužu dzīvi, kas neņēma vērā viņa vārdus tam dzīvam esot. Kā noejošas saules spožums apspīd kalnu virsotnes pēc tam, kad saule jau sen pazudusi aiz kalniem, tā šķīsto, svēto un labo cilvēku darbi vēl izlej gaismu pār pasauli, kaut arī paši darbinieki jau sen ir nogājuši no dzīves skatuves. Viņu darbi, viņu vārdi, viņu piemērs dzīvos mūžīgi. “Taisnais paliek mūžīgā piemiņā.” (Ps. 112:6)
Lai gan tos pildīja sāpes par lielo zaudējumu, viņi tomēr apzinājās, ka nav atstāti vieni. Dienās pār saiešanas telti dusēja padebesis un naktīs uguns stabs, kā galvojums, ka Dievs vēl arvien būs viņu Vadonis un Palīgs, ja tie staigās Viņa bauslības ceļā.
Tagad par Israēla atzīto vadoni bija kļuvis Jozua. Viņš galvenokārt bija pazīstams kā karotājs, un viņa spējas un prasme bija sevišķi svarīgas tieši šajā tautas vēstures posmā. Drosmīgs, noteikts un izturīgs, ātrs, nelokāms un nenopērkams, nedomādams par sevi, bet par tiem, kas atradās viņa vadībā, un pāri visam, apgarots dzīvā ticībā Dievam — tāds bija šis vīrs, ko Kungs izredzēja, lai ievestu Israēla pulkus Apsolītajā zemē. Tuksneša ceļojuma laikā viņš bija darbojies kā [482] pirmais Mozus palīgs, un ar savu mierīgo, nevainojamo uzticību, ar pastāvību, kad citi svārstījās, ar apņēmību apliecināt patiesību arī briesmās viņš pierādīja, ka ir spējīgs Mozus pēcnācējs, pat pirms Dieva balss viņu bija aicinājusi ieņemt šo atbildīgo vietu.
Uz priekšā stāvošo uzdevumu Jozua raudzījās ar lielām rūpēm un neuzticību pats sev, bet Dieva iedrošinājums izklīdināja viņa bailes: “Kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. (..) tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri par Jordānu turp uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Joz. 1:1-5) Līdz Libanona augstumiem tālumā, līdz lielās jūras krastiem un līdz pat Eifratas upei austrumos — visam vajadzēja piederēt viņiem.
Šim apsolījumam tika pievienota pavēle: “Esi stiprs un drošsirdīgs, stingri izšķīries jo nopietni ievērot visus bauslības norādījumus, ko mans kalps Mozus tev ir uzlicis par pienākumu.” Kunga norādījums bija: “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu tā, kā tas tur ir uzrakstīts; tad tavi ceļi tev labi izdosies un tev viss laimēsies.”
Israēlieši vēl arvien atradās nometnē Jordānas austrumu pusē, un šī upe bija pirmais šķērslis Kānaānas iekarošanai. “Tad nu celies,” skanēja Dieva pirmais norādījums Jozuam, “un ej pāri šai Jordānai, tu un visi šie ļaudis uz to zemi, ko Es tiem dodu.” Attiecībā uz ceļu, pa kuru tiem vajadzēja iet pāri Jordānai, netika doti nekādi norādījumi, tomēr Jozua zināja, ka, ja Kungs ko pavēl, tad Viņš arī sagatavos ļaudīm ceļu, un šādā ticībā bezbailīgais vadonis tūlīt sāka gatavoties, lai dotos uz priekšu.
Dažas jūdzes aiz upes, tieši pretī Israēla nometnei, atradās lielā un stipri nocietinātā Jērika. Tiešām, šī pilsēta bija visas zemes atslēga un tā varēja kļūt par grūti pārvaramu šķērsli Israēla tālākiem panākumiem. Tāpēc Jozua uz turieni aizsūtīja divus jaunekļus, lai ievāktu drošas ziņas par tās iedzīvotāju skaitu, uztura krājumiem un nocietinājumu stiprumu. Pilsētas iedzīvotāji, baiļu un aizdomu pilni, vienmēr bija ļoti modri, un sūtņi nonāca lielās briesmās. Tomēr viņus izglāba Rahaba, kāda Jērikas sieviete, [483] kaut gan viņas pašas dzīvībai draudēja briesmas. Atbildot uz viņas laipnību, tie apsolījās to pasargāt tad, kad pilsēta tiks ieņemta.
Sūtņi atgriezās ar vēsti: “Tiešām, tas Kungs ir nodevis visu šo zemi mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums izbijušies.” Jērikā viņiem tika stāstīts: “Mēs esam dzirdējuši, ka tas Kungs ir licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši. Un, to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.”
Tad tika dota pavēle sagatavoties gājienam. Ļaudīm bija jāpaņem pārtika trim dienām un karaspēkam jābūt kaujas gatavībā. Visi priecīgi piekrita vadoņa plāniem un apliecināja viņam savu uzticību un paļāvību: “Visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kur vien tu mūs sūtīsi, mēs iesim. Tāpat kā mēs esam visās lietās klausījuši Mozum, tāpat arī mēs tev klausīsim, lai tikai tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar Mozu!”
Atstājis savu nometni akāciju koku birzīs Sitimā, viss pulks devās lejup uz Jordānas krastmalu. Tomēr viņi zināja, ka bez dievišķas palīdzības tiem nav cerību tikt pāri upei. Šajā gada laikā — pavasara sezonā — kūstošais kalnu sniegs tik ļoti paaugstināja Jordānas līmeni, ka tā izgāja no krastiem un parastajos braslos upei pāri pārkļūt bija neiespējams. Dievs gribēja, lai Israēla pāriešana pāri Jordānai izsauktu izbrīnu. Pēc dievišķās pavēles Jozua lika ļaudīm svētīties. Tiem vajadzēja atstāt savus grēkus un atbrīvoties arī no visas ārējās netīrības. “Svētījieties, jo rītu tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus!” Derības šķirstam vajadzēja iet lielā pulka priekšgalā. Redzot priesteru nesto šķirstu atstājam savu vietu nometnes centrā un dodamies uz upi, arī ļaudīm vajadzēja atstāt savas vietas un tam sekot. [484] Pāriešanas apstākļi tika pamatīgi izstāstīti, un Jozua teica: “Šai brīdī jūs paši nomanīsit, ka Dzīvais Dievs ir jūsu vidū, jo Viņš neatvairāmi izdzīs jūsu priekšā kānaāniešus (..). Redzi, visas pasaules valdītāja Kunga derības šķirsts ies jūsu priekšā pāri Jordānai.”
Gājiens iesākās noteiktā laikā, un to ievadīja uz priesteru pleciem nestais Derības šķirsts. Ļaudīm bija pavēlēts mazliet atpalikt, tā ka starp viņiem un šķirstu atradās vairāk nekā pus jūdzi liels attālums. Visi ar lielāko interesi vēroja priesteru tuvošanos Jordānas krastam. Tie redzēja tos nemitīgi ejam uz priekšu pretim niknai, putojošai straumei, līdz nesēji ar kājām jau iekāpa ūdenī. Tad pēkšņi augšpusē esošā straume sāka atkāpties, bet lejas puses ūdeņi turpināja noplūst un upes gultne palika tukša.
Pēc dievišķās pavēles priesteri iegāja upes vidū un apstājās, kamēr viss pulks nokāpa lejā un pārgāja pretējā krastā. Tā Israēla prātā tika nostiprināta atziņa, ka Vara, kas apturēja Jordānas ūdeņus, ir tā pati, kas viņu tēviem pirms četrdesmit gadiem pāršķīra Sarkano jūru. Kad visi ļaudis bija pārgājuši, arī pašu šķirstu pārnesa rietumu krastā. Un tikai tad, kad tie bija sasnieguši drošu vietu “un kad priesteru kājas nāca sausumā”, saistītie ūdeņi atbrīvojās un gāzās lejup, — kā nepārvarama straume, — atpakaļ savā dabiskajā gultnē.
Nākamā paaudze nedrīkstēja palikt bez jebkādas piemiņas par šo lielo brīnumu. Kamēr vēl priesteri, kas nesa Derības šķirstu, stāvēja Jordānas vidū, divpadsmit iepriekš izraudzītie vīri, kā pārstāvji no katras cilts, ņēma pa vienam akmenim no upes gultnes, kur stāvēja priesteri, un nonesa tos rietumu krastā. Šos akmeņus vajadzēja uzstādīt kā pieminekli pirmajā apmešanās vietā aiz upes. Ļaudīm pavēlēja stāstīt saviem bērniem un bērnu bērniem viņu brīnišķīgās atbrīvošanās stāstu, ko Dievs to labā bija darījis, kā Jozua teica: “Lai visas tautas virs zemes atzīst Kunga roku, cik tā varena, lai jūs vienmēr bītos Kungu, jūsu Dievu.”
Šī brīnuma iespaidam bija liela nozīme tiklab kā pie ebrejiem, tā pie viņu ienaidniekiem. Israēls saņēma iedrošinājumu, ka Dievs pastāvīgi atrodas pie viņiem un tos apsargā, — pierādījumu, ka Viņš to labā sadarbosies ar Jozuu, [485] tāpat kā bija sadarbojies ar Mozu. Šāds pierādījums bija ļoti vajadzīgs, lai stiprinātu viņu sirdis, kad tie dosies iekarot zemi — šajā varenajā uzdevumā, kura priekšā pirms četrdesmit gadiem sagrīļojās viņu tēvu ticība. Pirms Jordānas pāriešanas Kungs Jozuam bija paziņojis: “Šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Israēla acīs, lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā Es esmu bijis ar Mozu.” Un notikumu gaita piepildīja šo apsolījumu: “Tai dienā Kungs darīja Jozuu lielu visa Israēla priekšā un tie bijās viņu, kā tie bijās Mozu visā viņa dzīves laikā.”
Šīs dievišķās varas atklāsmes Israēla labā bija domāts arī, lai vairotu bailes, ko izjuta apkārtējās tautas, tā sagatavojot ceļu viņu vieglākam un pilnīgākam triumfam. Kad amoriešu un kānaāniešu ķēniņus aizsniedza ziņa, ka Dievs Israēla bērnu priekšā apturējis Jordānas ūdeņus, viņu sirds bailēs vai pamira. Ebreji jau bija sakāvuši piecus midianiešu ķēniņus, vareno amoriešu ķēniņu Sihonu un Basanas Ogu, un tagad pārplūdušās, trakojošās Jordānas pāriešana visas apkārtējās tautas pildīja ar šausmām. Gan kānaāniešiem, gan visam Israēlam un arī pašam Jozuam bija dots neapšaubāms pierādījums, ka Dzīvais Debesu un Zemes Valdnieks ir savas tautas vidū un ka Viņš “tos neatstās un nepametīs”.