[469] Visā Dieva rīcībā ar Viņa ļaudīm redzama liela mīlestība un žēlsirdība, kas savienotas ar uzkrītošiem Viņa stingrās un bezpartejiskās taisnības pierādījumiem. Tas skaidri atklājas ebreju tautas vēsturē. Dievs piešķīra Israēlam lielas svētības. Visai aizkustinoši aprakstīta Viņa maigā mīlestība: “Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem. Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.” (5. Moz. 32:11,12) Un tomēr, cik ātri un stingri tiem tika atmaksāts par viņu pārkāpumiem!
Dieva bezgalīgā mīlestība atklājas Viņa vienpiedzimušā Dēla nāvē, lai atpestītu pazudušo cilti. Kristus nāca uz šo zemi, lai cilvēkiem atklātu sava Tēva raksturu, un Viņa dzīve bija pilna dievišķās laipnības un līdzcietības darbiem. Un tomēr pats Kristus paskaidro: “Tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.” (Mat. 5:18) Tā pati balss, kas pacietīgi un lūdzoši aicina grēcinieku nākt pie Viņa, lai saņemtu piedošanu un mieru, tiesas dienā Viņa nicinātājiem pavēlēs: “Ejiet nost no Manis, jūs nolādētie (..).” (Mat. 25:41) Visā Bībelē Dievs attēlots ne tikai kā maigs Tēvs, bet arī kā taisns Soģis. Kaut arī Viņš ir žēlsirdīgs un piedod noziegumus, “pārkāpumus un grēkus”, tomēr nekad “nepamet nesodītus”. (2. Moz. 34:7)
Lielais tautu Valdnieks bija paziņojis, ka Mozus neievedīs Israēlu labajā zemē, un Viņa kalpa nopietnais lūgums šo spriedumu nevarēja mainīt. Tas zināja, ka viņam jāmirst, tomēr savu aizgādību Israēlam neatrāva ne acumirkli. Viņš visu laiku bija uzticīgi centies sagatavot draudzi apsolītā mantojuma saņemšanai. Pēc Dieva pavēles Mozus un Jozua tagad devās uz saiešanas telti, kamēr padebeša stabs nostājās pār telts ieeju. [470] Šeit ļaudis svinīgi tika nodoti Jozuas vadībai. Mozus kā Israēla vadoņa, darbs bija beidzies, bet viņš joprojām, rūpējoties par tautu, aizmirsa sevi. Sapulcējušos ļaužu priekšā Mozus Dieva vārdā uzrunāja savu pēcnācēju, izsakot tam svētu paskubinājumu: “Esi stiprs un drošs! Jo tev ir jāieved Israēla bērni tanī zemē, ko Es esmu viņiem ar zvērestu apsolījis, Es būšu ar tevi.” (5. Moz. 32:23) Tad viņš vērsās pie tautas vecākajiem un amatpersonām ar svinīgu aicinājumu uzticīgi paklausīt norādījumiem, kurus viņš tiem no Dieva bija darījis zināmus. Raugoties uz šo veco vīru, kurš tik drīz tiks no viņiem atņemts, tie ar jaunu un dziļāku atzinību atcerējās viņa tēvišķo maigumu, viņa gudros padomus un nenogurstošās pūles. Cik bieži, kad tie bija grēkojuši un tā izsaukuši taisnu Dieva atmaksu, Mozus lūgšanas bija uzvarējušas un tie tika saudzēti. Viņu skumjas pavairoja sirdsapziņas pārmetumi. Ar dziļu nožēlu tie atcerējās, ka viņu pašu nepareizā rīcība izaicināja Mozu uz grēku, kura dēļ viņam tagad jāmirst.
Mīļotā vadoņa atņemšanai Israēla dzīvē vajadzēja kļūt par daudz stiprāku pārmetumu, nekā jebkurš cits rājiens, kas pār tiem varētu nākt, ja viņa dzīve un darbs turpinātos. Dievs gribēja, lai ļaudis saprastu, ka sava nākamā vadoņa dzīvi tie nedrīkst padarīt tik grūtu, kādu tie bija darījuši Mozus dzīvi. Dievs runā uz savu tautu, dodams tiem svētības; un, ja tās netiek vērtētas, tad Viņš runā uz to, šīs svētības atņemdams, lai tie apzinātos savus grēkus un atgrieztos pie Viņa no visas sirds.
Tajā pašā laikā Mozus saņēma pavēli: “Kāp Abirama kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimtas īpašumu.” (5. Moz. 32:49,50) Paklausot dievišķam aicinājumam, Mozus bieži bija atstājis nometni, lai satiktos ar Kungu, bet tagad viņam bija jāiet ar kādu jaunu noslēpumainu uzdevumu. Viņam bija jāiet, lai savu dzīvi padevīgi nodotu Radītāja rokās. Mozus zināja, ka tam jāmirst vientulībā; neviens no šīs pasaules draugiem nedrīkstēja kalpot viņa dzīves pēdējās stundās. Priekšā stāvošie notikumi bija tīti noslēpumainā un bijīgā svinīgumā, liekot nodrebēt viņa sirdij. Visgrūtākais pārbaudījums bija šķiršanās no viņa mīlestības un rūpju “bērna”, Israēla tautas, — no tautas, ar kuru tik ilgi saistījās viņa dzīve [471] un intereses. Bet viņš bija mācījies uzticēties Kungam un paļāvīgā ticībā sevi un savu tautu novēlēja Dieva mīlestībai un žēlsirdībai.
Pēdējo reizi Mozus stāvēja ļaužu sapulces priekšā. Atkal uz viņu dusēja Dieva Gars; viscēlākā un aizkustinošākā valodā viņš izteica pār katru cilti kādu svētību un beidza to ar vispārēju svētīšanu.
“Neviens nav kā Ješurūna Dievs, kas brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu, un savas varas augstumos pa mākoņiem. Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums, un zem debesīm pār tevi ir izplestas mūžīgas rokas; un Viņš izdzīs ienaidniekus tavā priekšā un tev pavēl: “Iznīcini!” Tad Israēls dzīvos atsevišķi viens, — drošs par sevi; Jēkaba aka atradīsies labības un vīna zemē, un viņa debesis pilinās rasu. Svētīgs tu esi, Israēl! — Kas ir tāds kā tu? Tu Dieva Kunga izglābta tauta! Viņš ir tavas palīdzības vairogs, un Viņš ir tavas slavas uzticamais zobens (..).” (5. Moz. 33:26-29)
Pēc sanāksmes Mozus viens pats klusēdams devās uz kalna nogāzi. Viņš gāja uz Nebo kalnu, “uz Pizgas virsotni”. (5. Moz. 34:1) Šajos vientulīgajos augstumos viņš stāvēja un ar neaptumšotām acīm raudzījās uz plašo ainavu savā priekšā. Tālu uz vakariem gulēja lielās jūras zilie ūdeņi; ziemeļos pret debesīm slējās Harmona kalns; pret rītiem atradās Moāba līdzenums un aiz tā Basana, Israēla uzvaras vieta; bet dienvidos stiepās tuksnesis, kur viņi tik ilgi bija klejojuši.
Šajā vientulībā Mozus atskatījās uz savu pārmaiņām bagāto un grūtību pilno dzīvi, kopš viņš bija pagriezis muguru ķēnišķīgā galma godam un izredzēm Ēģiptes valstī, lai savu likteni savienotu ar Dieva izredzētās tautas gaitām. Viņš atsauca atmiņā garos gadus, ko bija pavadījis tuksnesī pie Jetrus ganāmpulkiem, eņģeļa parādīšanos degošajā ērkšķu krūmā un aicinājumu atbrīvot Israēlu. Viņš atkal redzēja varenos brīnumus, ko Dieva spēkā veica izredzētās tautas labā. Neskatoties uz visu, ko Dievs viņiem bija darījis, neskatoties uz viņa paša lūgšanām un pūlēm, tikai divi no lielā [472] pieaugušo pulka, kas atstāja Ēģipti, bija atrasti tik uzticīgi, ka drīkstēja ieiet Apsolītajā zemē. Kad Mozus pārlūkoja savas darbības iznākumu, viņa grūtā un uzupurīgā dzīve tam likās gandrīz veltīga.
Viņš tomēr nenožēloja, ka ir nesis šīs nastas. Mozus zināja, ka viņa uzdevumu un darbu bija nozīmējis pats Dievs. Kad viņu pirmo reizi aicināja atbrīvot Israēlu no verdzības, tas izbijies atraidīja lielo atbildību, bet, kad viņš šo nastu bija uzņēmies, tad to vairs nenolika. Pat tad, kad Kungs piedāvāja viņu no tās atbrīvot un izdeldēt dumpīgo Israēlu, viņš tam nespēja piekrist. Lai gan viņa pārbaudījumi bija ļoti smagi, tomēr to iepriecināja sevišķā Dieva labvēlība; kopējā ceļojuma laikā tuksnesī, Dieva mīlestības apņemts un skatot Viņa spēka un godības atklāsmes, tas bija sakrājis bagātīgus piedzīvojumus; viņš saprata, ka bija pareizi izšķīries, izvēlēdamies labāk ciest grūtības kopā ar Dieva tautu, nekā baudīt īslaicīgus grēcīgus priekus.
Pārbaudot savus piedzīvojumus, tas redzēja, ka viņu kā Dieva tautas vadoni aptraipīja viens slikts darba ieraksts. Ja šo kļūdu varētu izdzēst, viņš juta, ka tad no nāves nebūtu bail. Viņš bija pārliecināts, ka nožēla un ticība apsolītajam Upurim ir viss, ko Dievs prasa; un Mozus vēlreiz izsūdzēja savu grēku un lūdza piedošanu Jēzus vārdā.
Un tad kā panorāmā viņa acīm pavērās Apsolītās zemes ainavas. Tā priekšā atklājās katrs zemes apgabals, ne neskaidri vai miglā tītā tālumā, bet krāšņs un viņa sajūsmas pilnajam skatam skaidri uztverams. Viņam nerādīja zemi tādu, kāda tā izskatījās toreiz, bet tādu, kāda tā, Dieva svētīta, būs kā Israēla īpašums. Mozum šķita, ka redz otru Ēdeni. Tur bija Libanona ciedriem klātie kalni, ar olīvu birzīm un smaržīgiem vīna kokiem rotātās nogāzes, plaši, zaļi, puķēm piekaisīti un ļoti auglīgi līdzenumi; tur bija tropu palmas, tad atkal viļņojoši kviešu un miežu lauki, saulainas ielejas, kur, līdzīgi mūzikai, strautu burbuļošana jaucās kopā ar putnu dziesmām; lepnas pilsētas un krāšņi dārzi, ezeri, pilni ar “jūras bagātībām”, ganāmpulki kalnu pakājē un to klinšaino sienu plaisās lauku bišu sakrātās medus bagātības. Tā patiešām bija tāda zeme, kādu Mozus, Dieva Gara iedvesmots, bija attēlojis Israēla bērniem. “Tā Kunga svētīta lai ir viņa zeme (475) ar jaukām debess dāvanām, ar rasu un ar ūdens dzelmēm, kas dus apakšā, un ar vislabākām devām, kas ienākas saulē, (..) ar pašu visdārgāko no vecu veco kalnu galotnēm, un ar dāvanām, ko sniedz mūžīgās augstienes; tāpat arī ar vislabākiem zemes un tās pilnuma augļiem (..).” (5. Moz. 33:13-16)
Mozus redzēja Israēla tautu dzīvojam Kānaānā, katru cilti savā īpašumā. Viņš varēja vērot tautas vēsturi pēc apmešanās Apsolītajā zemē. Viņam tika parādīts arī Israēla atkrišanas garais un bēdīgais stāsts līdz ar sekojošo sodu. Viņš redzēja, kā tie savu grēku dēļ tiek izkaisīti starp pagāniem un godība aiziet no Israēla; viņu skaistās pilsētas guļ drupās un iedzīvotāji kā gūstekņi tiek aizvesti uz svešām zemēm; pēc tam tie atkal pārnāk savu tēvu zemē un beidzot tiek pakļauti zem Romas pārvaldības.
Viņš drīkstēja ieskatīties laika straumē un vērot Pestītāja pirmo atnākšanu. Tas redzēja Jēzu kā bērniņu Betlēmē. Dzirdēja, kā eņģeļu pulki priecīgi dziedāja par Dieva godu un mieru virs zemes. Redzēja zvaigzni pie debesīm, kas gudros no Austrumu zemes vadīja pie Jēzus, un tā apziņu caurstrāvoja spoža gaisma, atceroties pravietiskos vārdus: “Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies scepteris (..).” (4. Moz. 24:17) Mozus iepazinās ar Jēzus vienkāršo dzīvi Nācaretē, ar Viņa mīlestības kalpošanu, līdzcietību un dziedināšanu, kā arī ar Viņa atmešanu no lepnās, neticīgās tautas. Pārsteigts tas klausījās uz viņu lielīgo Dieva likumu cildināšanu, nicinot un noraidot To, kurš šos likumus bija devis. Viņš redzēja Jēzu Eļļas kalnā, kad Tas raudot teica ardievas savai mīļotajai pilsētai. Kad Mozus skatīja šīs tautas galīgo atmešanu, ko Debesis bija tik ļoti svētījušas, — tās tautas, kuras dēļ viņš bija tik daudz strādājis, lūdzis un uzupurējies, kuras dēļ bija gatavs pat, lai viņa paša vārdu izdzēstu noDzīvības grāmatas; kad viņš dzirdēja briesmīgos vārdus: “Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā” (Mat. 23:38), viņa sirds sažņaudzās sāpēs un, jūtot līdzi Dieva Dēla ciešanām, tas rūgti raudāja.