(243) Efeziešiem rakstītās vēstules ceturtā nodaļa satur mācības, kuras mums devis Dievs. Šai nodaļā runā Dieva inspirēts cilvēks, kuru Dievs ir pamācījis svētā atklāsmē. Aprakstot Dieva dāvanu sadalījumu Viņa strādniekiem, šis cilvēks saka: “Viņš citus ir devis par apustuļiem un citus par praviešiem, un citus par evaņģēlistiem, un citus par ganiem un mācītājiem, ka svētie top sataisīti kalpošanas darbam Kristus miesai par uztaisīšanu, kamēr mēs visi tiekam pie Dieva Dēla vienādas ticības un atzīšanas un uzaugam par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgi.” Efez. 4,11.- 13. Šeit parādīts, ka Dievs katram cilvēkam dod īpašu darbu, un, darot to, cilvēks izpilda savu daļu Dieva lielajā plānā.
Šī mācība rūpīgi jāpārdomā mūsu ārstiem un ārstnieciskajiem misionāriem. Dievs Savus darba rīkus ir nolicis starp ļaudīm, kas atzīst Viņa dievišķās valdības likumus. Slimnieki jādziedina, cilvēcīgajām pūlēm savienojoties ar dievišķām. Katru dāvanu, katru spēku, ko Kristus ir apsolījis Saviem mācekļiem, Viņš dāvā tiem, kas grib Viņam uzticīgi kalpot. Un Viņš, Kas dod prāta spējas un Kas uztic podus vīriem un sievām, kas Viņam pieder caur radīšanu un atpestīšanu, sagaida, ka visu spējas un podi lietojot palielināsies. Katra spēja jāizlieto citu aplaimošanai, vairojot ar to Dieva godu. Tomēr ārsti ir vadīti uz domām, ka viņu spējas ir viņu personīgais īpašums. Dieva darbam dotos spēkus tie ir izlietojuši, novirzoties tādās darba līnijās, kurām Dievs tos nav nozīmējis. (244)
Sātans pastāvīgi strādā, lai atrastu sev ielavīšanās iespēju. Viņš ārstam stāsta, ka tā spējas ir pārāk dārgas, lai tās saistītu starp Septītās dienas Adventistiem, ka, ja viņš būtu brīvs, tad viņš varētu veikt ļoti lielu darbu. Ārsts tiek kārdināts domāt, ka ar savām metodēm viņš var rīkoties neatkarīgi no ļaudīm, priekš kuriem darbojies Dievs, lai tos paceltu pāri visiem citiem ļaudīm virs zemes. Tomēr lai ārsts nedomā, ka viņa iespaids palielināsies, ja viņš atšķirsies no šī darba. Ja viņš mēģinās izvest pats savus plānus, tad viņam nebūs panākumu.
Jebkādas pakāpes savtīguma pieļaušana sludināšanas vai medicīnas darbā ir Dieva likuma pārkāpšana. Ja cilvēki lepojas ar savām spējām un liek ļaudīm slavēt ierobežotas būtnes, tad tie apkauno Dievu, un Viņš tiem atņems to, ar ko viņi lepojas. Ārsti, kas saistīti ar mūsu sanatorijām un ārstniecisko misijas darbu, Dieva aizgādībā ir savienoti ar šo tautu, kam Dievs ir pavēlējis būt par gaismu pasaulē. Viņu uzdevums ir atdot visu, ko Dievs tiem ir devis, - atdot, ne kā ietekmi starp citām ietekmēm, bet ar Dieva palīdzību kā tādu ietekmi, kas darītu iedarbīgu patiesību šim laikam.
Dievs mums ir uzticējis īpašu darbu, tādu darbu, ko nevar padarīt neviena cita tauta. Viņš mums ir apsolījis Svētā Gara palīdzību. Debesu straume plūst lejup uz zemi tieši mums norādītā darba veikšanai. Neļausim šai Debesu straumei novērsties sānis sakarā ar mūsu novirzīšanos no taisnās tekas, kuru iezīmējis Kristus.
Ārstiem nevajag domāt, ka viņi ar saviem plāniem un sasniegumiem apņems visu pasauli. Dievs tiem nav licis aptvert tik daudz tikai ar savu darbu vien. (245) Cilvēks, kas iegulda savus spēkus daudzās darba līnijās, nevar uzņemties veselības institūta pārvaldīšanu un pareizi izpildīt savu pienākumu.
Ja Kunga strādnieki uzņemas tādas darba līnijas, kas samazina iespēju darīt to, kas tiem jādara, sniedzot pasaulei gaismu, tad Dievs caur viņu darbu nesaņem slavu, kam vajadzētu vairoties ap Viņa svēto vārdu. Ja Dievs aicina cilvēku darīt kādu noteiktu darbu Viņa lietā, tad Viņš tam arī neuzliks nastas, ko citi cilvēki var un ko tiem arī vajadzētu nest. Tās var būt svarīgas, bet saskaņā ar Viņa paša gudrību Dievs katram cilvēkam iedala savu darbu. Viņš nevēlas, lai Viņu atbildīgie ļaudis līdz pēdējai iespējai sasprindzinātu savu prātu, uzņemoties darbu daudzās līnijās. Ja darbinieks neuzņemas tam nozīmēto darbu, kas, kā Kungs redz, ir tieši viņam piemērots, tad viņš neizpilda pienākumus, kuru pareiza izpilde noslēgtos ar patiesības izplatīšanos un cilvēku sagatavošanu tieši mūsu priekšā esošai krīzei.
Dievs nevar dot lielākā mērā ne fiziskos, ne garīgos spēkus tiem, kas paši sev meklē nastas, kuras Viņš tiem nav nozīmējis. Kad cilvēki uzņemas tādas atbildības, lai arī cik labs būtu attiecīgais darbs, tad tiek pārslogoti fiziskie spēki un prāts kļūst neskaidrs, un tie nevar gūt vislielākos panākumus.
Ārstiem mūsu iestādēs nevajadzētu iesaistīties daudzos pasākumos, atļaujot darbam tādā veidā atslābt, kad viņiem vajadzētu stāvēt par pareiziem pamatlikumiem un izplatīt pasaules plašu iespaidu. Dievs Savus līdzstrādniekus nav sūtījis veikt tik daudzējādu darbu un spraust tik plašus plānus, ka tie vairs nespēj tiem norādītajā vietā padarīt tik lielu un labu darbu, kādu Viņš no tiem sagaida, lai pasaulē izplatītu gaismu un saskaņā ar Viņa bezgalīgās gudrības vadību saistītu (sapulcinātu) cilvēkus.
Ienaidnieks ir apņēmies cīnīties pret Dieva nodomu palīdzēt cilvēcei ar patiesa ārstnieciskā misijas darba būtības atklāšanu. Šim darbam ir pievienotas tik daudzas citas intereses, ka strādnieki nespēj visu darīt saskaņā ar kalnā rādīto priekšzīmi. Man ir norādīts, ka ārstiem nozīmētais darbs mūsu institūtos ir pietiekošs priekš tiem un ka viss, ko Kungs no viņiem prasa, ir ciešāka savienošanās ar evaņģēlija misionāriem un uzticība darbā. Viņš neprasa, lai mūsu ārsti uzņemtos tik daudz un tik dažādu darbu, kā daži ir darījuši. Kā īpašu darbu mūsu ārstiem Viņš nav noteicis pūles to labā, kas mīt mūsu lielpilsētu noziedzības perēkļos. Kungs no Saviem kalpiem neprasa neiespējamo. Darbs, ko Viņš devis mūsu ārstiem, ir medicīniskajā misijas darbā pasaulei uzskatāmi parādīt evaņģēlija kalpošanu.
Kungs neuzliek Saviem ļaudīm visu šo nastu strādāt priekš tik ļoti grēkos nocietinātās šķiras, ka daudzi no viņiem negūs labumu ne sev, ne arī varēs palīdzēt citiem. Ja ir cilvēki, kas var uzņemties darbu priekš vispagrimušākajiem ļaudīm, ja Dievs tiem uzliek nastu strādāt priekš ļaužu masām dažādos veidos, tad lai viņi iet un šim darbam vajadzīgos līdzekļus ievāc no pasaules. Lai tie nepaļaujas uz līdzekļiem, ko Dievs ir paredzējis trešā eņģeļa vēsts darba uzturēšanai.
Mūsu sanatorijām nepieciešams smadzeņu un sirds spēks, ko tām nolaupa citas darba līnijas. Visu, ko sātans varēs darīt, to viņš arī darīs, lai vairotu mūsu ārstu atbildības, jo viņš zina, ka tas novājinās, nevis stiprinās institūtus, ar kuriem šie ārsti ir saistīti.
Mūsu uzsāktajā darbā vajadzīga liela apdomība. Mums nevajadzētu uzņemties lielas nastas, rūpējoties par maziem bērniem. Šo darbu dara citi. Mums ir īpašs darbs, rūpējoties par gados vecākiem bērniem un tos audzinot. (247) Lai ģimenes, kas to spēj, šos mazos adoptē, un, tā rīkojoties, tās saņems svētību. Bet ir vēl augstāks un īpatnējāks darbs, kam jāsaista mūsu ārstu uzmanība, t. i. , to audzināšana, kas ir uzauguši ar kropliem raksturiem. Vecākiem jāizskaidro veselības reformas pamatlikumi. Tiem jātiek atgrieztiem, lai viņi varētu strādāt kā misionāri paši savās mājās. Šo darbu mūsu ārsti ir darījuši un vēl var darīt, ja viņi neupurēs sevi tik daudzu un dažādu atbildību nešanā.
Galvenais ārsts jebkurā institūtā pilda grūtu uzdevumu, un viņam nevajadzētu saistīties ar mazāk svarīgām atbildībām, jo pretējā gadījumā viņam nemaz neatliks laiks atpūtai. Viņa rīcībā jābūt pietiekošam daudzumam uzticīgu palīgu, jo viņam jāveic nogurdinošs darbs. Viņam kopā ar cietējiem jāzemojas lūgšanā un jāvada savi pacienti pie Lielā Ārsta. Ja kā pazemīgs lūdzējs viņš meklēs no Dieva gudrību katram atsevišķam gadījumam, tad viņa spēks un iespaids stipri palielināsies.
Ko gan cilvēks pats no sevis var padarīt lielajā darbā, ko norādījis bezgalīgais Dievs? Kristus saka: “Bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt.” Jāņa 15,5. Viņš nāca uz mūsu pasauli, lai parādītu cilvēkiem, kā tiem veikt Dieva uzdoto darbu, un mums Viņš saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs un Mana nasta viegla.” Mat.11,28.- 30. Kāpēc Kristus jūgs ir laipnīgs un Viņa nasta viegla? – Tāpēc ka Viņš tās smagumu uzlika Golgātas krustam.
Katram ārstam, ja viņš grib gūt sekmes slimo ārstēšanā, svarīgākais ir personīgā reliģija. Viņam nepieciešams spēks, kas ir lielāks par viņa paša prasmi un intuīciju. Dievs vēlas ārstus piesaistīt Sev un likt tiem saprast, ka Viņa acīs katra dvēsele ir dārga. (248) Kas paļaujas uz Dievu, saprotot, ka vienīgi Viņš, Kas radīja cilvēku, zina, kā parādīt ceļu, tas nepiedzīvos neveiksmi Dieva norādītajā miesas slimību dziedināšanas darbā, kā arī ārstējot dvēseles, par kurām mira Kristus.
Kas nes smagās ārsta atbildības, tam jālūdz tāpat kā evaņģēlija sludinātājam, un viņa dvēselei, prātam un miesai jābūt savienotai ar Dieva patiesību. Tad viņš cietējiem varēs pateikt vārdu īstā laikā. Viņš var būt nomodā pār dvēselēm kā tāds, kam par tām būs jāatbild. Viņš var norādīt uz Kristu kā uz Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Raksti skaidri atausīs viņa atmiņā, un viņš runās kā tāds, kas apzinās dvēseļu vērtību, pie kurām viņam ir jāstrādā.