Pareizi vadītas, draudzes skolas izveidosies par līdzekli patiesības karoga pacelšanai tajās vietās, kur tās ir nodibinātas, jo bērni, kas saņem kristīgu audzināšanu, kļūs par lieciniekiem priekš Kristus. Kā Jēzus templī atklāja noslēpumus, ko priesteri un valdītāji nebija ievērojuši, tā, šīs zemes darbam noslēdzoties, pareizi audzināti bērni savā vientiesībā teiks vārdus, par kuriem vajadzēs brīnīties ļaudīm, kas tagad runā par “augstāko izglītību”. Kā bērni tempļa pagalmos dziedāja “Ozianna, slavēts, kas nāk Kunga vārdā”, tā šajās pēdējās dienās atskanēs bērnu balsis, sniedzot pēdējo brīdinājuma vēsti bojā ejošai pasaulei.(203) Kad Debesu saprātīgās būtnes redzēs, ka vīriem vairs neatļauj sludināt patiesību, tad Dieva Gars nāks pār bērniem, un viņi patiesības sludināšanā padarīs darbu, ko nespēs veikt vecākie strādnieki, jo viņu ceļš būs šķērsots.
Dievs ir devis mūsu draudzes skolām uzdevumu sagatavot bērnus šim lielajam darbam. Šeit bērni jāapmāca šim laikam dotajās īpašajās patiesībās un praktiskajā misijas darbā. Viņiem jākļūst par locekļiem strādnieku armijā, kas sniegtu palīdzību slimiem un cietējiem. Bērni var piedalīties ārstnieciskajā misijas darbā un ar savu mazumiņu atbalstīt tā virzīšanu uz priekšu. Viņu ieguldījums var būt mazs, bet arī katrs sīkums sniedz palīdzību, un, pateicoties viņu pūlēm, patiesībai tiks mantotas daudzas dvēseles. Tie darīs zināmu Dieva vēsti un Viņa glābjošo spēku visām tautām. Tāpēc lai draudze uzņemas atbildības nastu par ganāmpulka jēriem. Apmāciet un sagatavojiet bērnus kalpošanai Dievam, jo tie ir Kunga mantojums.
Jau daudzus gadus atpakaļ vajadzēja uzcelt draudzes skolām piemērotas ēkas, kur bērni un jaunieši varētu saņemt patiesu izglītību.
Mācību grāmatām mūsu draudzes skolās vajadzētu būt tādām, kas uzmanību pievērstu Dieva likumiem. Tādā veidā palielinātos patiesības gaisma un spēks. Ar šīm skolām saskarsies pasaules jaunieši, daži pat ar samaitātām domām, un tur tie tiks atgriezti. Viņu liecība par patiesību uz laiku varbūt apstādinās viņu vecāku pieķeršanās nepareizās teorijām, tomēr beidzot uzvarēs patiesība. Es esmu pamācīta teikt, ka šādam misijas darbam būs spēcīgs iespaids gaismas un atzīšanas izplatīšanā.
Cik svarīgi, lai ģimenes, kas apmetas uz dzīvi skolu tuvumā, pareizi pārstāvētu mūsu svēto ticību.
Draudzes, kur tiek dibinātas skolas, tiešām var nodrebēt, apzinoties tām uzticēto morālo atbildību, kas ir par lielu, lai to izteiktu vārdos. Vai šim darbam, kas tik cildeni iesākts, jāiet bojā vai jāpanīkst svētījušos strādnieku trūkuma dēļ? Vai šajā pasākumā var būt vieta savtīgiem nodomiem un godkārei? Vai darbinieki atļaus peļņas kārei, mīlestībai uz ērtībām un dievbijības trūkumam aizdzīt Kristu no savām sirdīm un neļaut Viņam ieiet skolā? Kaut Dievs to nepieļautu! Darbs jau ir stipri attīstījies. Audzināšanas virzienos viss ir sagatavots nopietnai reformai, patiesai vēl iespaidīgākai audzināšanai. Vai mūsu ļaudis pieņems šo svēto pienākumu? Vai viņi pazemosies Golgātas krusta pakājē, gatavi jebkuram upurim, jebkuram uzdevumam?
Vecākiem un skolotājiem visnopietnākā un vissirsnīgākā veidā jāmeklē gudrība, ko Jēzus grib sniegt, jo viņiem jārīkojas ar cilvēku prātiem attīstības posmā, kad tie par visu visvairāk interesējas un ir visuzņēmīgākie. Jauniešu tieksmes viņiem vajadzētu censties attīstīt tā, lai katrā savas dzīves periodā tie izstarotu šim laikam atbilstošu dabīgo skaistumu, pakāpeniski attīstoties tālāk, līdzīgi stādiem un puķēm dārzā. (205)
Bērnu vadīšana un pamācīšana ir viscēlākais misijas darbs, kādu vien cilvēks var uzņemties. Pareizi lietojot uzskates līdzekļus, mācības vielu vajadzētu padarīt ļoti skaidru, lai domas no dabas tiktu vadītas pie dabas Dieva. Mūsu skolās mums jāiesaista ļaudis, kas smalkjūtīgi un prasmīgi virzītu uz priekšu šo darba līniju, izsēdami ar to patiesības sēklu. Vienīgi Dieva lielā diena varēs parādīt, kādu labumu būs devis šis darbs.
Mazo bērnu audzināšanai vajadzētu nozīmēt cilvēkus ar īpašām spējām. Daudzi ir spējīgi pacelt sili augstu un pabarot avis, bet daudz grūtāk nolikt sili zemu un pabarot jērus. Šī ir mācība, kas pirmkārt jāapgūst skolotājiem.
Saprāta acis ir jāaudzina, jo, to nedarot, bērnam patiks raudzīties uz ļaunu.
Reizēm skolotājiem vajadzētu iekļauties mazo bērnu spēlēs un rotaļās un mācīt tos priecāties. Šādā veidā viņi var cīnīties ar nelaipnām izjūtām un tādu pat rīcību bez redzamas kritizēšanas un kļūdu uzrādīšanas. Tāds biedriskums savienos skolotāju sirdis ar skolēnu sirdīm, un skola visiem sniegs prieku.
Skolotājiem bērni jāmīl, jo tie ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi. Kungs no viņiem prasīs kā no vecākiem: “Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija dots, tavas godības avis?” Jer. 13,20.