Mūsu skolās vajadzētu darīt visaugstākās pakāpes darbu. Jēzus Kristus kā Atjaunotājs ir vienīgais nepareizās audzināšanas dziedniecības līdzeklis, un mācības, ko satur Viņa Vārds, vajadzētu pastāvīgi un vispievilcīgākā veidā turēt jauniešu skata priekšā. Skolas disciplīnai vajadzētu papildināt mājas audzināšanu, un kā skolā, tā mājā vajadzētu uzturēt sirsnīgu un dievbijīgu atmosfēru. Atradīsies vīri un sievas, kam būs vajadzīgas spējas, lai strādātu šajās mazajās skolās, bet kas lielākās nevarētu gūt labus panākumus. Īstenojot dzīvē Bībeles mācības, tie paši sev iegūs visaugstāk vērtējamo izglītību.
Izraugoties skolotājus, mums vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, apzinoties, ka šis ir tikpat svinīgs jautājums kā cilvēku izraudzīšana sludinātāja darbam. Izraudzīšanu vajadzētu izdarīt gudriem ļaudīm, kas spēj novērtēt raksturus, jo jauniešu domu pasaules veidošanai un sekmīgai daudzo darba virzienu attīstīšanai, par ko jārūpējas skolotājiem mūsu draudzes skolās, ir vajadzīgi vislabākie spēki, kādus vien iespējams dabūt. Ne pār vienu no šīm skolām atbildību nevajadzētu uzlikt cilvēkam, kura prāts ir neattīstīts. (201) Neielieciet pār bērniem jaunus un nepieredzējušus skolotājus, kam nav nekādu vadītāju spēju, jo viņu pūles veicinās sajukumu. Kārtība ir Debesu pirmais likums, un katrai skolai šajā ziņā vajadzētu būt Debesu atdarinājumam.
Iecelt pār nepiedzīvojušiem bērniem lepnus un nelaipnus skolotājus ir grēks. Skolotājs ar tādu raksturu bērniem, kuru attīstība norit ļoti strauji, nodarīs lielu ļaunumu. Ja skolotāji nepakļaujas Dievam, ja viņi nemaz nemīl bērnus, kuri tiem jāuzrauga, vai, ja tie ir partejiski un vairāk rūpējas par bērniem, kas viņiem patīk, paliekot vienaldzīgi pret tiem, kas mazāk pievilcīgi vai kas ir nemierīgi un nervozi, tad tos nevajadzētu pieņemt darbā, jo viņu darba rezultātā zudīs dvēseles Kristum.
Sevišķi bērniem vajadzīgi mierīgi un laipni skolotāji, kas parāda iecietību un mīlestību tieši pret tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Jēzus mīlēja bērnus, Viņš uz tiem raudzījās kā uz Kunga ģimenes jaunākajiem locekļiem. Viņš vienmēr izturējās pret tiem laipni un uzmanīgi, un skolotājiem jāatdarina Viņa priekšzīme. Tiem vajadzīgs patiess misijas gars, jo bērni jāaudzina, lai kļūtu par misionāriem. Skolotājiem jāsaprot, ka Kungs tiem uzticējis svinīgu atbildību par šo bērnu un jauniešu dvēselēm. Mūsu draudzes skolām vajadzīgi skolotāji ar augstām morālām īpašībām, tādi, kam var uzticēties, kas ir veseli ticībā, pacietīgi un smalkjūtīgi, kas staigā ar Dievu un atturas no visa šķietami ļaunā.
Viņu darbā tiem būs apmākušās dienas. Būs mākoņi un tumsa, vētras un negaisi, kā arī būs jāsastopas ar aizspriedumiem no vecāku puses, kuru uzskati par raksturu, kāds jāveido bērniem, ir nepareizi, jo daudz ir tādu, kas sakās ticam Bībelei, bet savā mājas dzīvē tās principus tomēr neienes. Bet, ja skolotāji pastāvīgi mācīsies Kristus skolā, tad šie apstākļi viņus nekad nepārvarēs. (202)
Lai vecāki meklē Kungu visdziļākā nopietnībā, ka nekļūst savu bērnu ceļā par piedauzīšanās akmeņiem. Lai no sirds tiek izraidīta skaudība un greizsirdība un lai ienāk Kristus miers, vienojot draudzes locekļus patiesā kristīgā sadraudzībā. Aizveriet dvēseles logus šīs zemes indīgajai malārijai un atveriet tos pret Debesīm, lai uzņemtu dziedinošos Kristus taisnības saulstarus. Kamēr no sirds netiks izdzīts kritikas un ļaunu aizdomu gars, Kungs nespēs darīt draudzes labā to, ko Viņš vēlas, lai pavērtos ceļi mūsu skolu nodibināšanai, kamēr nebūs vienprātības. Viņš neskars cilvēku sirdis, kuriem Viņš ir uzticējis līdzekļus un spējas darba virzīšanai uz priekšu. Vecākiem ir jāaizsniedz augstāks stāvoklis, staigājot Kunga ceļā un rīkojoties taisni, lai tie varētu būt gaismas nesēji. Jānotiek pilnīgai prāta un rakstura pārmaiņai. Nevienprātības gars, kas tiek kopts dažās sirdīs, pāries uz citiem un iznīcinās labo iespaidu, ko izplatītu skolas. Ja vecāki nav labprātīgi no sirds sadarboties ar skolotājiem Savu bērnu glābšanas dēļ, tad tie arī nav sagatavoti skolu dibināšanai viņu vidū.