No visiem audzināšanas raksturīgākajiem pamatvilcieniem, kas jāņem vērā mūsu skolu kopmītnēs, reliģiskās dzīves vingrinājumi ir vissvarīgākie. Pie tiem jāpieiet ar vislielāko svinīgumu un godbijību, tomēr tai pašā laikā tiem jābūt tik jaukiem un patīkamiem, cik vien iespējams. Tiem nevajadzētu turpināties tik ilgi, līdz tie kļūst nogurdinoši, jo tādā ceļā uz jauniešu prātu atstātais iespaids liks tiem reliģiju pielīdzināt visam tam, kas ir sauss un neinteresants. Daudzi, kas, pareizi mācīti, varētu kļūt par svētību pasaulei un draudzei, tā tiks vadīti atdot savu iespaidu ienaidnieka pusei. (175) Sabata sapulces, rīta un vakara lūgšanu brīži kopmītnēs un kapelā, ja tie nebūs gudri izplānoti un Dieva Gara atdzīvināti, var kļūt priekš jauniešiem par visformālākajiem, nepatīkamākiem un nepievilcīgākiem brīžiem un par visnogurdinošākajiem no visiem skolas pienākumiem. Sabiedriskās sanāksmes un visi citi reliģiskie pasākumi jāieplāno un jāvada tā, lai tie būtu ne tikai kaut ko labu dodoši, bet arī tik patīkami, ka tos noteikti varētu apzīmēt par saistošiem. Kopīgas lūgšanas piesaistīs sirdis Dievam ar paliekošām saitēm, atklāta un drosmīga Kristus atzīšana un apliecināšana, parādot mūsu raksturos Viņa lēnprātību, pazemību un mīlestību, savaldzinās citus ar svētuma skaistumu.
Visos šādos gadījumos Kristu vajadzētu izcelt kā “pārāku par tūkstošiem”, kā tādu, kas ir “ļoti mīlīgs”. Augstā dz. 5,10.16. Viņu vajadzētu parādīt kā visu patieso prieku un apmierinājumu Avotu, kā katras labas un pilnīgas dāvanas Devēju, kā visu svētību Autoru, kā tādu, kurā ir sakopotas visas mūsu cerības uz mūžīgo dzīvi. Katrā reliģiskajā pasākumā ļaujiet Dieva mīlestībai un priekam par kristīgiem piedzīvojumiem parādīties visā to patiesajā skaistumā. Parādiet Pestītāju kā visu grēka sisto rētu dziedinātāju.
Tā panākšanai ir jāizvairās no visas šaursirdības. Būs nepieciešama sirsnīga, dedzīga un dziļi izjusta svētošanās. No skolotāju puses būs vajadzīga karsta un aktīva dievbijība. Bet mums ir pieejams spēks, ja vien mēs to vēlamies iegūt. Priekš mums ir žēlastība, ja tikai mēs to vērtēsim. Svētais Gars gaida uz mūsu pieprasījumu, ja tikai mēs to prasīsim ar tādu mērķtiecīgu kvēli, kas ir proporcionāla mūsu mērķa vērtībai. Debesu eņģeļi ņem vērā visus mūsu darbus un modri uzmana iespējas tā kalpot ikvienam, lai tas raksturā atklātu Kristu un tiktu pārveidots dievišķā līdzībā. Ja tie, kam uzticēta mūsu skolu kopmītņu uzraudzība, vērtētu viņu sniedzamības robežās noliktās priekšrocības un izdevības, tad tie sāktu darīt darbu priekš Dieva, ko Debesīs atzītu par labu.