Skolotājiem jāstrādā kopā ar Dievu, atbalstot un virzot uz priekšu darbu, ko Kristus ar Savu priekšzīmi ir mācījis tiem darīt. Viņiem tiešām jābūt pasaules gaismai, jo viņi dara zināmas citiem tās jaukās īpašības, kas atklātas Kristus raksturā un darbā, īpašības, kas arī viņu kā Kristus mācekļu dzīvi darīs bagātāku un skaistāku.
Cik svinīgs, svēts un svarīgs darbs ir cenšanās pārstāvēt mūsu pasaulē Kristus raksturu un Viņa Garu! Šī priekšrocība ir katram skolas priekšniekam un katram skolotājam, kas savienoti ar Viņu audzināšanas darbā, jauniešu domu un uzskatu veidošanā un disciplinēšanā. Visiem jāstaigā iedvesmojošā un drošā pārliecībā, ka viņi tiešām nes Kristus jūgu un Viņa nastu.
Šajā darbā būs jāsastopas ar grūtībām, redzot, ka viņu darbs ne vienmēr tiek vērtēts, skolotāju dvēselē iezagsies mazdūšības izjūta. Sātans pie viņiem izmēģinās savu spēku, tos kārdinot, vadot uz mazdūšību, liekot izjust savu fizisko nespēku, cerot, ka viņam izdosies izraisīt kurnēšanu pret Dievu un noslēgt viņu prātu, tā ka tie vairs nesaskatītu Dieva laipnību, žēlastību un mīlestību un to neaptverami lielo godību, kas būs uzvarētāju daļa. Bet Dievs šīs dvēseles vada uz vēl pilnīgāku uzticēšanos savam Debesu Tēvam. Viņa acis tos vēro katru acumirkli, un, ja tie ticībā sauks uz Viņu, ja tie savās grūtībās uzticīgi paliks pie Viņa, tad Kungs tos no visiem sarežģījumiem izvedīs kā šķīstītu zeltu. Kungs Jēzus ir sacījis: “Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu.” Ebr. 13,5. Dievs var pieļaut, ka pār viņiem nāk tādi apstākļi, kas tiem liks steigšus meklēt glābšanu stiprajā Patvērumā un, biezu tumsas mākoņu apņemtiem, spiesties pie Dieva troņa, jo tieši šeit slēpjas Viņa tuvums. Bet Viņš ir vienmēr gatavs atbrīvot visus, kas uzticas Viņam. Tādā veidā iegūtā uzvara būs vēl pilnīgāka, vēl pārliecinošāka, jo pārbaudītā, ļoti nomocītā un apbēdinātā dvēsele var teikt: “Jebšu Viņš mani nokaus, tomēr es uz Viņu gribu cerēt.” Ījaba 13,15. “Jo vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam, eļļas koka augums nesokas, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganības, un lopa nav laidaros. Bet tomēr es priecāšos iekš Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja.” Abakuka 4,17.18.