Viena no mūsu skolu galvenajiem mērķiem ir jaunatnes sagatavošana, lai tā uzņemtos pienākumus mūsu iestādēs un dažādajos evaņģēlija darba nozarojumos. Ļaudīm visur savā priekšā jāredz atvērta Bībele. Ir atnācis laiks, svarīgais brīdis, kad caur Dieva sūtņiem Rakstu rullim jātiek attītam pasaules priekšā. Patiesībai, kas ietverta pirmā, otrā un trešā eņģeļa vēstī, jānotiek pie visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm, tai jāapgaismo visu kontinentu tumsa un jāaizsniedz arī jūras salas. Nevākiem cilvēku izdomājumiem nevajadzētu atļaut aizkavēt šo darbu. Lai to paveiktu, ir vajadzīgas attīstītas un svētītas spējas, vajadzīgi cilvēki, kas Kristus lēnprātībā varētu veikt varenu darbu, tāpēc ka viņu “es” ir paslēpts Kristū. Iesācējiem nav iespējams pietiekoši labi parādīt apslēptos dārgumus, dvēseles darot bagātas garīgās lietās. (134) “Ņem vērā, ko es tev saku, lai Kungs tev dod saprašanu visās lietās… Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības vārdus pareizi izdala.” 2.Tim. 2,7.15. Šim Timotejam dotajam uzaicinājumam jābūt audzinošam spēkam katrā ģimenē un katrā skolā.
Visi, kas saistīti ar mūsu iestādēm, ne tikai skolām, bet arī ar mūsu sanatorijām un izdevniecībām, ir aicināti nopietni pūlēties, lai vīrus, sievas un jauniešus sagatavotu par Dieva līdzstrādniekiem. Studenti jāmāca saprātīgi strādāt Kristus rindās un atklāt cēlu un augstu kristīgu raksturu to cilvēku priekšā, ar kuriem viņi satiekas. Kam uzticēta jauniešu apmācīšana kādā no mūsu darba nozarojumiem, tiem jābūt vīriem, kas dziļi izprot katras dvēseles vērtību. Ja tie paši bagātīgi nebaudīs Svētā Gara veldzi, tad tas, kas ir ļauns un modrs visu lietu novērotājs, tūlīt radīs grūtības. Audzinātājam vajadzētu saprast, ka uzticība un laipnība manto dvēseles, bet to nekad neizdarīs skarbums. Pavēlnieciski vārdi un despotiska rīcība satrauc cilvēka sirds visļaunākās kaislības. Kā gan vīri un sievas, kas, sevi atzīstot par kristiešiem, nav iemācījušies atstāt savu slimīgo un bērnišķo juteklību, drīkst sagaidīt, lai viņus godātu un cienītu?
Ar kādu rūpību gan par audzinātājiem vajadzētu izraudzīties piemērotas personas, kas ne tikai labi pārzina savu darbu, bet kam ir arī nepieciešamais dvēseles miers. Ja viņi nav uzticības cienīgi, tos vajadzētu atlaist. Dievs prasīs atbildību no katras iestādes par ikvienu nevērību laipnības un mīlestības atbalstīšanā. Nekad nevajadzētu aizmirst, ka Kristus pats personīgi vada mūsu iestādes.
Bībeles mācību pasniegšanai mūsu skolās vajadzētu izmantot vislabākos kalpošanas spēkus. Visiem, kurus izrauga šim darbam, pašiem jābūt nopietniem Bībeles pētniekiem, ar dziļu kristīgu pieredzi, un atalgot viņus vajadzētu no desmitā. (135) Dievs vēlas, lai visas mūsu iestādes kļūtu par līdzekļiem tādu strādnieku audzināšanai un izglītošanai, no kuriem Viņam nebūtu jākaunas, kurus kā labi sagatavotus misionārus varētu izsūtīt darbā priekš sava Meistara, tomēr šis mērķis nav turēts acu priekšā. Daudzējādā ziņā šinī darbā mēs tālu atpaliekam un Kungs prasa, lai mēs te parādītu bezgalīgi lielāku dedzību nekā līdz šim. Viņš mūs ir izaicinājis no pasaules, lai mēs būtu Viņa patiesības liecinieki, un visur mūsu rindās vajadzētu sagatavot jaunus vīrus un sievas lietderīgu un autoritatīvu amatu ieņemšanai.
Evaņģēlija laukā spiedoši vajadzīgi strādnieki. Šim darbam nepieciešami jaunekļi. Dievs viņus aicina. Viņu izglītošanas jautājumam mūsu koledžās jāieņem pirmā vieta, un nekādā gadījumā to nedrīkst atstāt neievērotu vai uzskatīt kā kaut ko mazsvarīgu. Ir pilnīgi nepareizi, ja skolotāji ieteic citu arodu, mazinot ar to drosmi jaunekļiem, kas būtu piemēroti veikt pieņemamu sludināšanas darbu. Tie, kas liek ceļā šķēršļus, atturot jaunos ļaudis no piemērotas sagatavošanās šim darbam, strādā pretī Dieva plāniem, un viņiem par savu izturēšanos būs jādod norēķins. Starp mums ir vairāk nekā vidēji apdāvināti ļaudis. Ja liktu lietā šīs neizmantotās spējas, tad mums būtu divdesmit sludinātāju, kur tagad ir tikai viens.
Jaunekļiem, kas nolēmuši iesaistīties sludināšanas darbā, nevajadzētu daudzus gadus veltīt vienīgi vispārējās izglītības iegūšanai. Skolotājiem jābūt spējīgiem izprast stāvokli un savas pamācības piemērot šīs klases vajadzībām, viņiem būtu jāsagādā sevišķas izdevības īsām un tomēr aptverošām studijām viņu darbam visvairāk nepieciešamajos nozarojumos. (136) Tomēr pēc šī plāna nav strādāts. Pārāk maz uzmanības ir veltīts jaunekļu izglītošanai sludinātāju amatam. Mums nav daudz gadu priekš darba, un tādēļ skolotājiem tā vietā, lai sekotu saviem plāniem, vajadzētu uzņemt sevī Dieva Garu un strādāt saskaņā ar Viņa atklāto gribu. Neņemot vērā Kunga norādījumus šais jautājumos, ik gadus mēs ļoti daudz zaudējam.
Misionāres – slimkopējas mūsu skolās vajadzētu apmācīt labi kvalificētiem ārstiem, un kā daļu no savas izglītības viņām vajadzētu saņemt zināšanas, kā cīnīties pret slimībām un kā pareizi izcelt dabīgo dziedniecības līdzekļu vērtību. Šis darbs ir ļoti vajadzīgs. Pilsētas un ciemi ir iegrimuši grēkos un morāliskā samaitātībā, tomēr katrā Sodomā ir atrodami arī Lati. Grēka inde iedarbojas uz cilvēcīgās sabiedrības sirdi, un Dievs aicina reformatorus aizsargāt likumus, kam Viņš licis pārvaldīt fizisko organismu. Tajā pat laikā viņiem vajadzētu izcelt arī prāta un sirds izglītību, lai Lielais Ārsts varētu sadarboties ar cilvēku izpalīdzīgajām rokām un padarīt nepieciešamo žēlsirdības darbu ciešanu atvieglošanai.
Un arī tas ir pēc Kunga nodoma, lai mūsu skolas jauniešiem dotu tādu izglītību, kas tos darītu spējīgus mācīt katrā Sabatskolas nozarojumā vai arī izpildīt ikvienu citu amatu šinī darbā. Lietu stāvoklis izskatītos savādāks, ja zināms skaits svētījušos jauniešu pievērstos Sabatskolas darbam, rūpētos par savu personīgo izglītību, un tad pamācītu citus, kādas ir labākās metodes dvēseļu vadīšanā pie Kristus. Šis darba nozarojums atmaksāsies.