Dieva pagodinošajās sapulcēs telts sanāksmes laikā vajadzētu likt skanēt dziesmām un instrumentālai mūzikai. Arī seno laiku reliģiskajās sanāksmēs lietoja mūzikas instrumentus. Dievlūdzēji savu Dievu slavēja ar arfām un cimbolēm (šķīvju mūziku), un arī mūsu Dievu pagodinošajās sapulcēs mūzikai jāieņem sava vieta. Tā palielinās interesi. Un katru dienu vajadzētu noturēt Dieva slavēšanas sapulci, vienkāršu pateikšanos Dievam. Mūsu telts sanāksmēs būtu bijis daudz vairāk spēka, ja mēs būtu patiesi izpratuši Dieva laipnību, žēlastību un iecietību pret mums un ja mūsu lūpas būtu vairāk godājušas un slavējušas Viņa Vārdu. Mums jāmācās būt sirsnīgākiem un dedzīgākiem savās dvēselēs. Kungs saka: “Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā.” Ps. 50,24.
Tas ir sātana darbs runāt par lietām, kas attiecas uz viņu, un viņš ļoti priecājas, ja cilvēcīgās būtnes runā par viņa varu, par viņa strādāšanu caur cilvēku bērniem. Nododoties šādām sarunām, prāts kļūst drūms un īgns. Mēs varam kļūt par sātana ziņu izplatīšanas kanāliem, caur kuriem plūst vārdi, kas nevienai sirdij nenesīs saules gaismu. (63) Bet apņemsimies to nepieļaut. Apņemsimies nebūt par kanāliem, caur kuriem sātans izplatītu drūmas un nepatīkamas domas. Lai mūsu vārdi nav nāves smarža uz nāvi, bet gan dzīvības smarža uz dzīvību.
Dievs vēlas, lai mēs ar vārdiem, kurus sakām ļaudīm, un ar savām lūgšanām dotu nepārprotamu pierādījumu, ka mums ir garīga dzīvība. Mēs nebaudām tādu svētību pilnību, kādu Kungs mums ir sagatavojis, jo mēs tās nelūdzam ticībā. Ja mēs ticētu dzīvā Dieva Vārdam, tad mēs saņemtu visbagātākās svētības. Ar savu ticības trūkumu mēs apkaunojam Dievu, tāpēc mēs nevaram nest dzīvību citiem ar iespaidīgām, dzīvām, augšup ceļošām liecībām. Mēs nevaram dot to, kā mums pašiem nav.
Ja mēs pazemīgi staigātu kopā ar Dievu, ja mēs strādātu Kristus Garā, tad neviens no mums nejustos nospiests. Savas grūtības mēs uzliktu lielajam Nastu Nesējam. Tad Dieva klātbūtnē saņemot Viņa mīlestību, mēs drīkstētu sagaidīt uzvaras. Katra telts sanāksme no sākuma līdz pat beigām var būt mīlestības mielasts, jo Dievs ir ar Saviem ļaudīm.
Visas Debesis ir ieinteresētas mūsu glābšanā. Dieva eņģeļiem, tūkstoš reiz tūkstošiem un desmit tūkstoš reiz desmit tūkstošiem, uzdots kalpot tiem, kas kļūs par pestīšanas mantiniekiem. Tie sargā mūs no nelaimēm un atspiež tumsas spēkus, kas cenšas mūs iznīcināt. Vai mums nav pamats katru acumirkli būt pateicīgiem, būt pateicīgiem pat tad, kad uz mūsu takas ir grūtības?
Kungs pats ir mūsu palīgs. “Dziedi priecīgi, Ciānas meita! Gavilē, Izraēl! Priecājies un līksmojies no visas sirds, Jeruzalemes meita!” “Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprs Pestītājs, Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu Savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu.” Cev. 3,14.17. (64)
Kungs vēlas, lai mēs pasaulei nesam šo liecību. Mūsu sirdīm un mūsu lūpām vajadzētu pastāvīgi Viņu slavēt.
Tāda liecība atstās iespaidu uz citiem. Cenšoties novērst cilvēkus no viņu pašmīlīgās tiekšanās pēc laimes, mums tiem jārāda, ka esam atraduši kaut ko labāku par to, ko viņi meklē. Sarunājoties ar samariešu sievu, Jēzus to norāja, ka viņa ir nākusi smelt ūdeni no Jēkaba akas, bet Viņš tai pasniedza kaut ko daudz vērtīgāku. No Jēkaba akas Viņš tās domas vadīja uz dzīvā ūdens Avotu. “Ja tu to Dieva dāvanu zinātu un kas tas tāds ir, Kas uz tevi saka: dod Man dzert, tad tu Viņu būtu lūgusi un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni… Bet, ja kas dzer no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam, bet tas ūdens, ko Es tam došu, viņš taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.” Jāņa 4, 10- 14.
Draudzei vajadzīgi tādu viņas locekļu dzīvie un iespaidīgie piedzīvojumi, kas raduši dzīvot savienībā ar Dievu. Sausas un nodrāztas liecības un lūgšanas, kurās neatklājas Kristus, ļaudīm neko nedos. Ja visus, kas pretendē uz Dieva bērnu vārdu, pildītu ticība, gaisma un dzīvība, kāda brīnišķa liecība tad tiktu nodota tiem, kuri nāk klausīties patiesību! Un cik daudz dvēseļu tad varētu mantot Kristum!