(273) “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis.” Viņš “Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka Tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur Viņu taptu pestīta.” Jāņa 3,16.17. Dieva mīlestība aptver visu cilvēci. Dodot uzdevumu mācekļiem, Kristus sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Marka 16,15.
Kristus plāns ir, lai cilvēku labā tiktu darīts lielāks darbs par to, kādu mēs līdz šim esam redzējuši. Tas nav Viņa prāts, ka tik liels skaits izvēlas nostāties zem sātana karoga un tiek ieskaitīti par dumpiniekiem, kas saceļas pret Dieva valdību. Pasaules Pestītājs nav paredzējis, ka Viņa atpirktajam mantojumam būtu jādzīvo un jāmirst savos grēkos. Bet kāpēc tad ir tik maz aizsniegtu un izglābtu cilvēku? – Tāpēc ka tik daudzi no tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, strādā tādā pat virzienā kā lielais atkritējs. Cilvēku tūkstoši, kas nepazīst Dievu, šodien varētu priecāties Viņa mīlestībā, ja tie, kas saka, ka kalpo Viņam, strādātu tā, kā strādāja Kristus.
Pestīšanas svētības, kā laicīgās, tā garīgās, ir paredzētas visai cilvēcei. Daudzi apsūdz Dievu par to, ka pasaulē ir tik daudz trūkuma un ciešanu, tomēr Dievs nekad nav vēlējies, lai valdītu šāds posts. Viņš nekad nav domājis, ka vienam cilvēkam vajadzētu piederēt tik lielai pārpilnībai greznuma priekšmetu, kamēr citu cilvēku bērniem jākliedz pēc maizes. Kungs ir labu darošs Dievs. Viņš ir sagādājis bagātīgu krājumu visu cilvēku vajadzībām, un caur Saviem pārstāvjiem, kam Viņš ir uzticējis Savu mantu, Viņš ir paredzējis apmierināt visu Savu radījumu vajadzības.
(274) Lai tie, kas tic Kunga Vārdam, lasa trešajā un piektajā Mozus grāmatā ietvertās pamācības. Tur viņi uzzinās, kā tika audzinātas Izraēla ģimenes. Kaut arī Dieva izredzētajiem ļaudīm vajadzēja palikt īpašiem un svētiem, atšķirtiem no tautām, kas Dievu nepazina, tomēr pret svešinieku viņiem vajadzēja izturēties laipni. Uz to nedrīkstēja skatīties kā uz zemāk stāvošu, tādēļ ka tas nebija izraēlietis. Izraēliešiem viņu vajadzēja mīlēt, jo Kristus mira, lai glābtu ne tikai Izraēlu, bet tiešām arī viņu. Savos pateicības mielastos, kad tie atcerējās Dieva žēlastības darbus, vajadzēja aicināt arī svešinieku. Pļaujas laikā tiem daļu no ražas vajadzēja atstāt tīrumā svešiniekam un nabagam. Svešiniekam tāpat vajadzēja dabūt daļu no Dieva garīgajām svētībām. Izraēla Kungs un Dievs pavēlēja, ka svešiniekus, ja tie vēlētos, jāuzņem to sabiedrībā, kas Dievu pazina un atzina. Tā tie iepazītos ar Jehovas likumiem un Viņu pagodinātu ar savu paklausību.
Tā arī šodien Dievs vēlas, lai Viņa bērni kā garīgās, tā laicīgās lietās sniegtu svētības pasaulei. Katram Kristus māceklim visos laikmetos tiek teikti šie Pestītāja dārgie vārdi, ka no tā “dzīva ūdens straumes tecēs”.
Tā vietā, lai Dieva dāvanas sniegtu tālāk, daudzi, kas saucas par kristiešiem, ir ievīstījušies paši savās šaurajās interesēs, un tie Dieva svētības savtīgi attur no līdzcilvēkiem.
Kaut arī Dievs Savā aizgādībā zemi ir piepildījis ar Savām dāvanām un tās mantu namus – ar visu, kas vajadzīgs ērtai dzīvei, tomēr visur ir redzams trūkums un posts. Augstsirdīgā Aizgādība ir ielikusi Savu cilvēcīgo darba rīku rokās bagātīgus krājumus visu cilvēku vajadzību apmierināšanai, bet Dieva mantu pārvaldnieki ir neuzticīgi. Vārda kristiešu pasaulē pārspīlētām ārišķībām ir izdots tik daudz līdzekļu, ka ar tiem pietiktu visu izsalkušo paēdināšanai un kailo apģērbšanai. Daudzi, kas sevi sauc Kristus vārdā, Viņa naudu izšķiež savtīgiem priekiem, ēstkāres apmierināšanai, reibinošiem dzērieniem, trekniem gardumiem, pārspīlēti greznām mājām, mēbelēm un drēbēm, kamēr cietošām cilvēcīgām būtnēm tie labi ja veltī kādu žēlojošu skatu vai līdzjūtīgu vārdu.
Kāds posts valda mūsu tā saucamo kristīgo zemju pašā sirdī! Padomājiet par trūcīgo ļaužu stāvokli mūsu lielajās pilsētās! Šajās pilsētās ir milzīgs daudzums cilvēcīgu būtņu, kas nesaņem pat tik lielu gādību un uzmanību, kāda tiek dāvāta lopiem. Tur ir tūkstošiem nelaimīgu bērnu, skrandainu, badā mirstošu, ar sejās ierakstītiem netikumības un pagrimuma vaibstiem. Ģimenes ir saspiestas kopā īrētos dzīvokļos, no kuriem daudzi ir tumši, mitri pagrabi, kas ož pēc netīrumiem. “Šajās briesmīgajās vietās dzimst bērni. Agrā bērnība un jaunība paiet, neredzot neko pievilcīgu, neko no dabas skaistajām lietām, ko Dievs ir radījis cilvēka iepriecināšanai. Šie bērni atstāti augt un veidot raksturu, vadoties no zemiskiem priekšstatiem, neģēlībām un ļauniem piemēriem, kas ir ap viņiem. Dieva Vārdu viņi dzird tikai lāstos. Netīri vārdi, reibinošo dzērienu smaka, tabakas dūmi un visāda veida tikumiskais pagrimums, kas vienmēr jāredz, samaitā cilvēka prātu. Un no šiem posta mājokļiem daudzi, kas neko nezina par lūgšanām, raida iežēlu modinošus kliedzienus pēc uztura un drēbēm.
Mūsu draudzēm ir darāms darbs, par kuru daudziem ir pavisam maza jēga, darbs, kas vēl gandrīz nemaz nav skarts. Kristus saka: “Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši, Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši, Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši, Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši, Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši, Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši.” Mat.25, 35.36. Daži domā, ka, ja viņi šim darbam dod naudu, tad tas ir viss, kas no viņiem tiek prasīts, tomēr tā ir kļūda. (276) Naudas dāvināšana nevar ieņemt personīgas kalpošanas vietu. Ir pareizi dot naudu, un vēl daudziem to vajadzētu darīt, tomēr no visiem tiek prasīta personīga kalpošana atbilstoši viņu spēkiem un izdevībām.
Trūcīgo, apspiesto, cietošo un pamesto cilvēku piepulcināšanas darbs ir tieši tas darbs, ko draudzēm, kas tic šim laikam dotajai patiesībai, jau sen vajadzēja darīt. Mums jāparāda Samarieša maigā līdzjūtība, rūpējoties par cilvēku fiziskajām vajadzībām, pabarojot izsalkušos, atvedot padzītos trūkumcietējus mūsu mājās, ik dienas uzkrājot sevī Dieva sniegto žēlastību un spēku, kas mūs dara spējīgus aizsniegt cilvēcīgā posta vislielākos dziļumus un palīdzēt tiem, kas nespēj paši sev palīdzēt. Darot šo darbu, mums pavērsies labvēlīgas izdevības norādīt uz krustā sisto Kristu.
Kā savu īpašu pienākumu katram draudzes loceklim vajadzētu uzskatīt darbu viņa tuvumā dzīvojošo ļaužu labā. Pārdomājiet, kā jūs vislabāk varētu palīdzēt tiem, kas nemaz neinteresējas par reliģiskām lietām. Apmeklējot draugus un kaimiņus, parādiet, ka jums interesē viņu garīgā, kā arī laicīgā labklājība. Iepazīstiniet ar Kristu kā grēkus piedodošu Pestītāju. Ieaiciniet kaimiņus savās mājās un kopīgi lasiet dārgo Bībeli un grāmatas, kas izskaidro tās patiesības. Tas, savienots ar vienkāršām dziesmām un sirsnīgām lūgšanām, skars sirdis. Lai draudzes locekļi mācās darīt šo darbu. Tas ir tikpat svarīgi, kā glābt neizglītotās dvēseles svešās zemēs. Kamēr dažiem jāizjūt atbildības nasta par tālumā esošajām dvēselēm, daudzie citi, kas atrodas dzimtenē, lai izjūt nastu par dārgām dvēselēm, kas atrodas ap viņiem, un lai tikpat čakli strādā to glābšanai.
Stundas, ko izšķiež izpriecās, kas neatspirdzina ne miesu, ne dvēseli, vajadzētu pavadīt, apmeklējot trūcīgos, slimos un grūtībās nonākušos ļaudis vai arī cenšoties palīdzēt tādam, kam ir vajadzīga palīdzība. (277)
Cenšoties palīdzēt trūcīgiem, nicinātiem un atstātiem, nedariet to, uzkāpuši uz sava pārākuma vai cieņas koka kājām, jo tādā veidā jūs neko nepanāksiet. Kļūstiet pilnīgi atgriezti un mācieties no Viņa, kas ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Kungs mums vienmēr jātur savā priekšā. Kā Kristus kalpiem mums, lai to neaizmirstu, pastāvīgi jāsaka: “Es esmu dārgi atpirkts.”
Dievs prasa no jums ne tikai labus darbus, bet arī priecīgu sejas izteiksmi, iedrošinošus vārdus, jūsu rokas spiedienu. Apmeklējot Kunga apbēdinātos ļaudis, jūs atradīsiet dažus, kam zudusi katra cerība, ienesiet tiem atkal saules gaismu. Ir tādi, kam vajadzīga dzīvības maize, lasiet tiem priekšā Dieva Vārdu. Citus nomāc dvēseles slimība, kam nevar palīdzēt nekāds šīs zemes balzāms un ko nevar dziedināt ārsts, lūdziet par tiem un vediet tos pie Jēzus.
Atsevišķos gadījumos daži ir nodevušies sentimentālām jūtām, kas tiem liek darboties impulsīvi. Viņi varbūt domā, ka tādā ve3idā tie dara lielu darbu priekš Kristus, tomēr tā tas nav. Viņu degsme drīz zudīs, un tad Kristus darbs tiek atstāts novārtā. Impulsīva kalpošana nav tā, ko Dievs atzīst par labu, ne ar rosību jūtu uzplūdumu brīžos mēs varam padarīt kaut ko labu priekš līdzcilvēkiem. Saraustītas pūles darīt labu bieži rada vairāk ļaunuma nekā labuma.
Metodes, ar kādām mēs sniedzam palīdzību trūcīgiem, vajadzētu rūpīgi un ar lūgšanām pārdomāt. Gudrību mums vajadzētu meklēt no Dieva, jo Viņš zina labāk, kā jārūpējas par Viņa veidotajiem radījumiem, nekā tuvredzīgās būtnes. Daži bez izšķiršanas dod ikvienam, kas ļoti lūdz viņu palīdzību. Te viņi kļūdās. Cenšoties palīdzēt trūkumcietējiem, mums vajadzētu būt uzmanīgiem, ka pasniedzam viņiem pareizu palīdzību. Ir tādi ļaudis, kas, saņēmuši palīdzību, liks pastāvīgi sevi uzskatīt par tādiem, kam jāpalīdz. Tie būs atkarīgi no citiem tik ilgi, kamēr vien tie redzēs kādu, no kā var būt atkarīgi. (278) Neapdomīgi atdodot tiem laiku un uzmanību, mēs viņos varam atbalstīt kūtrumu, nevarības izjūtu, izšķērdību un nesātību.
Dodiet trūcīgajiem, mums jāapsver: “Vai es neatbalstu izšķērdību? Vai es viņiem palīdzu vai kaitēju?” Nevienam cilvēkam, kas var pats sev nopelnīt iztiku, nav tiesību būt atkarīgam no citiem.
Paruna “pasaule man ir parādā iztiku” sevī slēpj viltības, krāpšanas un laupīšanas dīgļus. Dzīves iztiku pasaule nav parādā nevienam, kas spēj strādāt un pats sev to nopelnīt. Tomēr, ja kāds atnāk pie mūsu durvīm un lūdz uzturu, mums viņu nevajadzētu aizraidīt prom izsalkušu. Viņa trūkums var būt kāda nelaimes gadījuma sekas.
Mums vajadzētu atbalstīt tos, kam, uzturot lielas ģimenes, pastāvīgi jācīnās ar nespēku un nabadzību. Daudzas atraitnes mātes ar saviem bez tēva palikušajiem bērniem strādā pāri spēkiem, lai paturētu mazos pie sevis un sagādātu tiem uzturu un drēbes. Daudzas tādas mātes ir mirušas pārpūlēšanās dēļ. Visām atraitnēm ir vajadzīgi cerību pilni, iedrošinoši un iepriecinoši vārdi, un ir ļoti daudz tādu, kam nepieciešama materiāla palīdzība.