“Kad tavā starpā būs nabags, kāds no taviem brāļiem kādos vārtos tavā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs apcietināt savu sirdi, nedz aizslēgt tavu roku priekš sava nabaga brāļa, bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam, cik viņam vajag savā trūkumā, kas trūkst. Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības, ka tu nesaki: septītais gads, atlaišanas gads, ir tuvu, un tava acs būtu ļauna pret tavu brāli, kas nabags, un tu viņam nedod, tad viņš par tevi brēks uz Kungu, un tas tev būs par grēku. Dod viņam labprāt, lai tava sirds nav ļauna, kad tu viņam dod, jo tādēļ Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un pie visa, kur tu savu roku pieliksi. Jo tur nabagu netrūks tai zemē, tādēļ Es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.” 5.Mozus 15,7.- 11.
(271) Daži, kas mīl Dievu un paklausa Viņam, apstākļu spiesti, kļūst nabagi. Daži nav apdomīgi, viņi neprot saimniekot! Citi nonāk trūkumā slimību un nelaimes gadījumu dēļ. Lai arī kāds būtu iemesls, viņi cieš trūkumu, un palīdzēt tiem ir svarīgs misijas darba novirziens.
Visām mūsu draudzēm vajadzētu rūpēties par saviem trūcīgajiem. Mūsu mīlestībai uz Dievu jāizpaužas, darot labu ticīgo saimes trūcīgajiem un cietējiem, kuru vajadzības mums kļuvušas zināmas un kam nepieciešama mūsu uzmanība. Katrai dvēselei ir īpašs pienākums Dieva priekšā – ar sevišķu līdzjūtību vērot un uzmanīt Viņa cienīgos nabagus. Nav tādu apsvērumu, kuru dēļ tiem drīkstētu paiet garām.
Pāvils rakstīja draudzei Korintā: “Jums, brāļi, darām zināmu Dieva žēlastību, kas parādījusies Maķedonijas draudzēs. Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un, jebšu tie bija ļoti nabagi, taču tie bagāti devuši pēc savas sirds labprātības. Jo tie pēc sava spēka, to es apliecinu, un vēl pāri pār savu spēku bijuši labprātīgi, mūs lūgdami, lai saņemam dāvanu un palīdzību svētiem par labu. Un tie nevien deva, kā cerējām, bet viņi arī paši nodevās papriekš Kungam un arī mums caur Dieva prātu, tā kā Titu paskubinājām, lai viņš, kā bija iesācis, tāpat jūsu starpā arī pabeigtu šīs dāvanas saņemt.”
Tad Jeruzalemi bija piemeklējis bads, un Pāvils zināja, ka daudzi kristieši bija izklīdināti uz visām pusēm un ka palikušie arī tāpat bija atstāti bez cilvēcīgas līdzjūtības, pakļauti reliģiskam naidam. Tāpēc viņš pamudināja draudzes nosūtīt brāļiem Jeruzalemē naudas pabalstu. Draudžu savāktā summa pārsniedza apustuļu cerības. Kristus mīlestības spiesti, ticīgie deva labprāt, pildīti ar prieku, jo tā viņi varēja izteikt savu pateicību Glābējam un savu mīlestību uz brāļiem. (272)Šis ir pareizais labdarības pamats, kas saskan ar Dieva Vārdu.
Pastāvīgi ir ticis pārrunāts jautājums par mūsu gados veco bez mājām palikušo brāļu un māsu apgādi. Ko var priekš viņiem darīt? Ir atgādināta gaisma, ko Kungs man bija devis. Vislabākais nav gados veco apgādāšanai dibināt iestādes, lai tie visi varētu būt kopā. Tos arī nevajadzētu sūtīt prom no mājām aprūpēšanai citā vietā. Lai ikvienas ģimenes locekļi kalpo saviem radiniekiem. Ja tas nav iespējams, tad šis darbs veicams draudzei, un to vajadzētu uzņemties gan kā pienākumu, gan kā priekšrocību. Visi, kam ir Kristus gars, ar īpašu cieņu un maigumu rūpēsies par nespēcīgajiem un gados vecajiem ļaudīm.
Dievs pieļauj Saviem nabagiem atrasties katras draudzes robežās. Viņi vienmēr ir mūsu vidū, un rūpes par tiem Kungs uzliek visu draudžu locekļiem kā personīgu pienākumu. Mēs nedrīkstam savu pienākumu uzlikt citiem. Mūsu pašu robežās dzīvojošiem ļaudīm mums jāparāda tāda pat mīlestība un līdzjūtība, kādu parādītu Kristum, ja Viņš atrastos mūsu vietā. Tā mēs tiekam audzināti un sagatavoti darbam Kristus rindās.
Sludinātājam vajadzētu pamācīt dažādas ģimenes un stiprināt draudzi par viņas pašas slimajiem un trūcīgajiem ļaudīm. Viņam vajadzētu gādāt, lai tiktu izlietotas iespējas, ko ļaudis saņēmuši no Dieva, un, ja viena draudze šai virzienā ir par daudz noslogota, tad citām draudzēm vajadzētu nākt tai palīgā. Rūpējoties par šiem Kunga ļaudīm, lai draudzes locekļi ir smalkjūtīgi un parāda savas izdomas spējas. Lai tie atsakās no grezniem un nevajadzīgiem rotājumiem, ka var sagādāt ērtības trūcīgajiem cietējiem. To darot, viņi īstenos dzīvē Jesaja 58. nodaļā dotos norādījumus, un viņu daļa būs tur pasludinātā svētība.