“Debesu valstība ir kā kāds namatēvs,” sacīja Kristus, “kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un, saderējis ar strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Un, izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja: Noejiet arī jūs vīna kalnā; es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja.
Atkal viņš nogāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam un uz tiem saka: Ko jūs visu dienu še stāvat bez darba? Tie uz viņu saka: Neviens mūs nav derējis. Viņš uz tiem saka: Ejiet jūs arīdzan vīna kalnā; un, kas nākas, to jūs dabūsiet. Kad nu vakars metās, tad vīna kalna Kungs saka savam uzraugam: sauc strādniekus un dod tiem algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams. Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi.
Bet, kad pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt, un tie arī dabūja ikviens savu grasi. To dabūjuši, tie kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Ņem, kas tev pieder un ej. Bet es šiem pēdējiem gribu dot kā tev. Vai tad man nav brīv darīt ar savu mantu, kā es gribu? Vai arī tava acs skauž, ka es esmu labs? Tie pēdējie taps pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.” (Mat. 20:1-16)
Svētībām bagāta būs žēlastības atlīdzība tiem, kas strādās Dievam neviltotā ticībā un mīlestībā. Dievam pienestās kalpošanas vērtību mēro pēc gara, kādā darbs tiek padarīts, bet ne pēc darbā pavadītā laika ilguma (stundu skaita).