Pēc tam mēs piedalījāmies telšu sanāksmēs un lielās sapulcēs mūsu draudzēs, kurās sludinātāji skaidri runāja par šī laika briesmām, kurās mēs dzīvojam , un arī pret to, cik ļoti vajadzīgs pasteidzināt mūsu literatūras izplatīšanu. Atsaucoties uz šiem aicinājumiem, brāļi un māsas iznāca uz priekšu un pirka daudz grāmatu. Daži paņēma nedaudzas, bet citi tās nopirka lielos vairumos. Lielākā daļa pircēju par grāmatām tūlīt samaksāja. Daži vienojās samaksāt vēlāk.
Tā kā grāmatas pārdeva par zemām cenām, jo dažu grāmatu cenas bija pazeminātas tieši šim gadījumam, tad pārdotas tika daudz grāmatas, un dažas no tām nopirka cilvēki, kas nebija mūsu ticībā. Viņi sacīja: “Šīs grāmatas droši vien satur vēsti mums. Šie ļaudis labprāt panes upurus, lai mēs varētu tās iegādāties, un mēs tās iegūsim sev un saviem draugiem.”
Taču daži starp mūsu ļaudīm izsacīja neapmierinātību. Viens sacīja: “Šis darbs jāpārtrauc, vai arī mūsu uzņēmums izputēs.” Kad viens brālis nesa prom pilnu klēpi ar grāmatām, kāda no mūsu darbiniekiem uzlika savu roku uz viņa pleca un sacīja: “Mans brāli, ko tu darīsi ar tik daudz grāmatām?” Tad es dzirdēju mūsu Padomdevēju sakām: “Neliedziet tiem. Tas ir darbs, kas jādara. Gals ir tuvu. Jau ir pazaudēts daudz laika, kad šīs grāmatas varētu izplatīt. Pārdodiet tās tuvu un tālu. Izkaisiet tās līdzīgi rudens lapām. Šis darbs ir jāturpina, un neviens to nedrīkst kavēt. Dvēseles iet bojā bez Kristus. Lai tās tiek brīdinātas par Viņa drīzo parādīšanos Debesu padebešos.”
Daži strādnieki joprojām likās ļoti nospiesti. Viens raudāja un sacīja: “Ja grāmatas pārdod par tik zemu cenu, tad tirdzniecības darbam tiek nodarīta netaisnība; bez tam, šāda rīcība atņem mums daļu ienākumu, kas uztur mūsu darbu.” Balss atbildēja: “Jūs neko nezaudēsiet. Šie strādnieki, kas ņem grāmatas par pazeminātām cenām, nevarētu tās tik viegli pārdot, ja netiktu pienests šis tā saucamais upuris. Daudzi tagad pērk saviem draugiem un sev pašiem, kas citādi par pirkšanu nemaz nedomātu.”