Dieva Vārds Viņa cilvēkiem skan: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, … un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit mani dēli un meitas.” “Jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, lai pasludinātu Tā likumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie savas brīnišķās gaismas.” (2.Kor. 6:17, 18; 1.Pēt. 2:9) Dieva cilvēkiem jāiezīmējas kā tautai, kas kalpo tikai Viņam, no visas sirds, neņemot godu sev, un pieminot, ka ir saistījušies vissvinīgākajā derībā kalpot Kungam un vienīgi Viņam.
“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Runā uz Izraēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Izraēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp mani un Izraēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.” (2.Mozus 31:12-17) (BRI)
Vai šie vārdi nenorāda uz mums kā uz Dieva sevišķiem ļaudīm? Vai tie mums nesaka, ka, cik ilgi vēl būs laika, mums ar visu sirdi jānostājas par mums nozīmēto svēto atšķirību? Izraēla bērniem sabatu vajadzēja ievērot cauri visām paaudzēm “par mūžīgu”. Sabats savu nozīmi nav zaudējis. Tas joprojām ir zīme starp Dievu un Viņa ļaudīm, un tāds būs mūžīgi.