Mozus nonāca no kalna turēdams dārgo rakstu, - Dieva galvojumu (ķīlu) cilvēkam zem paklausības nosacījuma. Mozus bija vislēnprātīgākais vīrs virs zemes, bet ieraugot Izraēļa atkrišanu, viņš iedegās dusmās par Dieva godu. Sašutumā viņš nosvieda zemē dārgo Dieva galvojumu, kuru viņš vērtēja augstāk par savu dzīvību. Viņš redzēja, ka ebreji bija lauzuši derību ar Dievu un savā dedzībā par Dievu, lai pasvītrotu viņu pielūgtā elka bezjēdzību, viņš upurēja šos akmens galdiņus. Ārons stāvēja blakus un mierīgi, pacietīgi panesa Mozus bargo rājienu. To visu varēja novērst viens īstā laikā teikts Ārona vārds. Uzticīga un cēla nostāšanās par taisnību, Izraēlim tik bīstamajā stundā, būtu novērsusi ļaužu prātus pareizajā virzienā.
Vai Dievs Mozu sodīja? Nē, nē, lielā Dieva laipnība piedeva Mozus neapdomību un dedzību, jo šādas izturēšanās cēlonis bija viņa uzticība, vilšanās un bēdas, savām acīm redzot Izraēļa atkrišanas pierādījumu. Vīrs, kurš bīstamajā brīdī būtu varējis ebrejus glābt, tagad cieš klusu. Nekas neliecina, ka viņš būtu sašutis ļaužu grēku dēļ, viņš nepārmet arī pats sev un nenožēlo savu nepareizo rīcību, bet cenšas attaisnot savu nostāju šinī smagajā grēkā. Par savu vājumu, ka padevies ļaužu prasībai, viņš vaino ļaudis. Viņš nevēlējās paciest Izraēļa kurnēšanu un pastāvīgi dzirdēt viņu klaigas un neprātīgās iegribas, ko izturēja Mozus. Viņš bez iebilduma pieskaņojās ļaužu garam un jūtām un tad atbildību centās uzkraut viņiem.
Izraēļa draudze domāja, ka Ārons ir daudz patīkamāks vadonis nekā Mozus. Viņš nebija tik nepiekāpīgs. [342] Viņi domāja, ka Mozus ir ļauns un juta līdzi Āronam, kuru Mozus tik stipri rāja. Bet Dievs atvainoja godīgās dedzības neapdomību, kur pretī no Ārona Viņš prasīja atbildību par viņa grēcīgo vājumu un godīguma trūkumu smagos apstākļos. Lai glābtu sevi, Ārons upurēja tūkstošiem izraēliešu. Ebreji par šo atkrišanas darbu piedzīvoja Dieva sodību, bet pēc neilga laika viņus atkal pārņēma neapmierinātības un sacelšanās gars.