Mozus prombūtnes laikā draudze prasīja, lai Ārons taisa viņiem dievus, kas ietu viņu priekšā un vestu tos atpakaļ uz Ēģipti. Tas bija apvainojums viņu galvenajam vadonim mūžīgā Dieva Dēlam. Tikai pirms dažām nedēļām viņi godbijībā un bailēs drebēdami bija stāvējuši kalna pakājē, klausīdamies Kunga vārdus: “Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis.” [340] Dieva godība, kas ar savu svētumu sedza kalnu virsotni, kad Dieva balsij atskanot, kalns trīcēja līdz pašiem pamatiem, vēl nebija izzudusi no daudzu acu skata, tomēr ebreji savas acis no tā novērsa un prasīja sev citus dievus. Mozus, viņu redzamais vadonis, uz kalna sarunājās ar Dievu. Viņi aizmirsa Dieva apsolījumu un brīdinājumu: “Redzi, es sūtu eņģeli tavā priekšā, tevi sargāt uz šī ceļa un tevi novest tanī vietā, ko es esmu sataisījis. Sargies priekš Viņa un klausi Viņa balsij un neapkaitini Viņu, jo Viņš jūsu pārkāpšanas nepiedos, jo Mans Vārds ir Viņā.”
Ebreji ar savu bezdievīgo prasību: “Taisi mums dievu, kas iet mūsu priekšā”, parādīja briesmīgu neticību un zemisku nepateicību. Ja arī Mozus bija projām, tad tomēr Kunga klātbūtne palika pie tiem, viņi nebija aizmirsti. Manna turpināja krist un dievišķa roka tos pabaroja rītos un vakaros. Mākoņa stabs dienā un uguns stabs naktī norādīja uz Dieva klātbūtni, tas bija dzīves piemineklis viņu priekšā. Dievišķā klātbūtne nebija atkarīga no Mozus klātbūtnes. Bet tieši tad, kad viņš kalnā lūdza Kungu viņu labā, tie padevās apkaunojošam grēkam, pārkāpjot vēl tik nesen majestātiski pasludināto likumu.
Te mēs redzam Ārona vājumu. Ja viņš būtu stāvējis ar patiesu morālisku drosmi un bezbailīgi aprājis šīs apkaunojošās prasības ierosinātājus, tad īstā brīdī teiktie vārdi būtu aizkavējuši šo briesmīgo atkrišanu. Bet vēlēšanās iemantot draudzes labvēlību un bailes izsaukt draudzes nepatiku, vadīja to šajā izšķirīgajā acumirklī gļēvi upurēt ebreju paļāvības pilno savienību ar Dievu. Viņš uzcēla altāri, taisīja tēlu un izsludināja dienu, kad šo tēlu iesvētīs par pielūgšanas priekšmetu un izsauca Izraēļa priekšā: “Šie ir dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes.” Kalna virsotni vēl apgaismo Dieva godība, bet Viņš klusēdams noraugās šajā jautrajā dejā par godu nedzīvajam tēlam. Lai norātu ļaudis, Kungs sūta lejā no kalna Mozu. Bet Mozus nevēlas atstāt kalnu, pirms nav uzklausīta viņa aizlūgšana par Izraēli un nav apsolīts piedot viņu grēku.