Vakara upura laikā Elija salabo Dieva altāri, kuru, Izraēlim atkrītot, Baala priesteri bija nojaukuši. Viņš nevienu cilvēku nesauc palīgā savā grūtajā darbā. Visi Baala altāri ir pilnīgā kārtībā, bet viņš piegriežas nojauktajam Dieva altārim, kas, lai gan nepievilcīgs, jo ir izpostīts, tomēr viņam ir svētāks un dārgāks nekā visi krāšņie Baala altāri.
Elija godā Kunga derību ar Viņa ļaudīm, kaut arī tie ir atkāpušies. Mierīgi un svinīgi viņš izlabo nolauzto altāri, sastāvošu no divpadsmit akmeņiem, kas atbilst divpadsmit Izraēļa ciltīm. Vīlušies Baala priesteri, noguruši veltīgajās ārprātīgajās pūlēs, sēž vai arī guļ uz zemes, gaidīdami un skatīdamies, ko darīs Elija. Viņi baidās un ienīst šo pravieti, kas bija ierosinājis šo pārbaudi, kur atklājās viņu vājums un viņu dievu bezspēcība.
Kad Elija piesauc Jehovu, debess un zemes Radītāju, Izraēļa ļaudis stāv kā apburti, bāli, nobijušies un gandrīz neelpodami aiz godbijības. Ļaudis bija redzējuši fanātisko neprātīgo Baala praviešu trakošanu. Un tagad tiem ir priekštiesība redzēt mierīgo, cieņas pilno Elija izturēšanos. Viņš atgādina tautai viņas pagrimšanu, kas pamodināja Dieva dusmas pret tiem, un tad uzaicina visus pazemot savas sirdis un atgriezties pie savu tēvu Dieva, lai Viņš no tiem atņemtu savu lāstu. Ahabs un viņa elkdievīgie priesteri visu vēro pārsteigti un izbijušies. Nemiera pilni viņi svinīgā klusumā gaida gala iznākumu.
Kad upuris uzlikts uz altāra, pravietis pavēl upuri un altāri apliet ar ūdeni un piepildīt ar ūdeni arī grāvi ap to. Tad godbijīgi pazemojas neredzamā Dieva priekšā, paceļ rokas pret debesīm un upurē Dievam klusu, vienkāršu lūgšanu, ko nepavada nekādi nesavaldīgi žesti, ne arī ķermeņa izkropļošana. [285] Nekādi griezīgi kliedzieni neskan pār Karmela kalnu. Pār visiem nolaidies svinīgs klusums, kas Baala priesteriem liekas mokošs. Elija lūgšanā nelieto pārspīlētus izteiksmes līdzekļus. Viņš lūdz Jehovu, kā kad tas atrastos tepat tuvumā, redzēdams visu notiekošo un dzirdēdams viņa sirsnīgo, dedzīgo un tomēr vienkāršo lūgšanu. Baala priesteri kliedza ar putām uz lūpām, lēkāja un lūdza ļoti ilgi, no rīta gandrīz līdz vakaram. Elijas lūgšana ir ļoti īsa, nopietna, godbijīga un sirsnīga. Līdz ko šī lūgšana ir izteikta, tā no debesīm skaidri redzamas krīt uguns liesmas, līdzīgas spožam zibenim, aizdedzina upura malku, aprij upuri, uzlaiza ūdeni grāvī un iznīcina pat altāra akmeņus. Liesmu spožums apgaismo kalnu un ir nepanesams pūļa acīm. Izraēļa valsts pārējie iedzīvotāji, kas sapulcējušies, ar interesi vēro šeit sanākušos. Viņi redz uguns krišanu un ir pārsteigti par šo skatu. Tas atgādina uguns stabu pie Sarkanās jūras, kas naktī atšķīra Izraēļa bērnus no ēģiptiešu pulkiem.
Kalnā esošie ļaudis baiļu un godbijības pārņemti, pakrīt neredzamā Dieva priekšā. Viņi nespēj skatīties uz spožo, rijošo uguni, kas nākusi no debesīm. Viņus pārņem bailes, ka grēku un atkrišanas dēļ uguns var aprīt arī tos, un kā viena balss pāri kalnam atskan kliedziens, kas briesmīgi un skaidri atbalsojas līdzenumā kalna pakājē: “Kungs ir Dievs, Kungs ir Dievs!” Beidzot Izraēls ir atmodies un viņa acis atvērušās. Tie ierauga savu grēku un to, cik ļoti ir apkaunojuši Dievu. Viņos pamostas dusmas pret Baala praviešiem. Baiļu pārņemti Ahabs un Baala pravieši raugās uz brīnišķīgo Jehovas spēka izpausmi. Atkal dzirdama Elijas balss, dodot ļaudīm satraucošu pavēli: “Grābiet Baala praviešus, ka neviens no tiem neizsprūk.” Ļaudis ir gatavi paklausīt viņam. [286] Tie sagrābj viltus praviešus, kas viņus bija krāpuši, un noved tos pie Ķizones upes un tur Elija ar savu roku nokaut šos elkdievīgos priesterus.
Pie viltus priesteriem bija piepildījies Dieva sods, ļaudis nožēlojuši savus grēkus un atzinuši savu tēvu Dievu, briesmīgo Dieva lāstu tagad var atņemt un Dievs no jauna var svētīt savus ļaudis, atkal var atsvaidzināt zemi ar rasu un lietu.
Elija uzrunā Ahabu: “Celies, ēd un dzer, jo šņāc kā uz lietu.” Ahabam aizejot ēst un dzert, Elija devās uz Karmela kalna virsotni, lai lūgtu Dievu. Pagānu priesterus nokaujot viņš nav kļuvis tāds, kas nedrīkstētu svinīgi lūgt. Viņš bija izpildījis Dieva gribu. Pēc tam, kad viņš kā Dieva darba rīks, nokaudams elkdievīgos priesterus, bija darījis visu iespējamo, lai novērstu Izraēļa atkrišanas iemeslus, viņš vairāk neko nespēja darīt. Tad viņš aizlūdza par grēcīgo, atkritušo Izraēli. Vismokošākā stāvoklī, galvu noliekdams starp ceļiem, viņš ļoti dedzīgi lūdz Dievu sūtīt lietu. Sešas reizes pēc kārtas viņš sūta savu kalpu raudzīties, vai nav kāda redzama zīme, ka Dievs ir uzklausījis viņa lūgšanu. Viņš nekļūst nepacietīgs un mazdūšīgs, ja Kungs tūlīt nedod zīmi par viņa lūgšanas paklausīšanu. Viņš turpina nopietni lūgt, sūtīdams septiņas reizes kalpu raudzīt, vai Dievs nav dāvājis kādu zīmi. Sesto reizi kalps atgriezās no sava izlūkošanas gājiena pret jūras pusi un bezcerīgi ziņoja, ka nav nekādu pazīmju par mākoņu veidošanos varam līdzīgajās debesīs. Septītajā reizē viņš ziņo Elijam, ka ir redzams mazs mākonītis vīra plaukstas lielumā. Ar to pietiek, lai apmierinātu Elijas ticību. Viņš negaida, lai debesis apmācas melniem mākoņiem, lai būtu drošs par lūgšanas paklausību. Šajā mazajā mākonītī viņa ticība dzird stipra lietus šņākšanu. Viņš rīkojas saskaņā ar savu ticību. Ar kalpu viņš sūta vēsti Ahabam: “Jūdz un brauc, ka lietus tevi neaizņem.”