Izraēļa ļaudis pakāpeniski bija pazaudējuši savu bijību un cieņu pret Dievu, līdz tie Viņu, caur Jozua teiktajiem vārdiem vairs nepiegrieza nekādu vērību. [273]
“Viņa laikā Ķiels no Beteles uztaisīja Jēriku, viņas pamatus tas lika pār savu pirmdzimto dēlu Abiramu un viņas vārtus tas iecēla pār savu jaunāko dēlu Zagubu, pēc Kunga vārda, ko Viņš runāja caur Jozua, Nuna dēlu.”
Izraēlim atkrītot, Elija palika uzticīgs un patiess Dieva pravietis. Viņa dvēsele cieta, redzot ka neticība un neuzticība gandrīz bija šķīrusi Izraēli no Dieva, un viņš lūdza, lai Dievs glābtu savus ļaudis. Viņš karsti lūdza, lai Kungs pilnīgi neatmestu savus grēcīgos ļaudis, bet lai Viņš, ja tas nepieciešams, ar sodu atmodinātu viņus grēku nožēlai, un nepieļautu tiem vēl tālāk iestigt grēkos, lai tie neizaicinātu Dievu iznīcināt viņus kā tautu.
Vēsts no Kunga lika Elijam iet pie Ahaba, lai paziņotu Dieva sodu par Izraēļa grēkiem. Elija ceļoja dienu un nakti līdz viņš aizsniedza Ahaba pili. Viņš neizlūdzās nekādu pieņemšanu un negaidīja, līdz to formāli piesaka. Ahaba pilnīgi negaidīts, Elija vienkāršā tērpā, kādu parasti nēsāja pravieši, nostājās pārsteigtā Samarijas ķēniņa priekšā. Viņš neatvainojās par pēkšņo ierašanos bez aicinājuma, bet paceldams savas rokas pret debesīm svinīgi apliecināja dzīvā Dieva priekšā, kas radījis debesi un zemi, sodību kas nāks pār Izraēli: “Šinīs gados nebūs ne rasas ne lietus, kā vien kad Es to sacīšu.”
Šis satraucošais Dieva sodības paziņojums par Izraēļa grēkiem, līdzīgi zibenim krita pār atkritušo ķēniņu. Pārsteigums un baiļu sajūta viņu šķiet paralizēja un pirms viņš spēja atjēgties, Elija negaidīdams, lai redzētu sava vēstījuma radīto iespaidu, tikpat pēkšņi pazuda, kā bija nācis. Viņa darbs bija izteikt postu no Dieva un viņš tūlīt aizgāja. Viņa vārds bija aizslēdzis debesu bagātības, un viņa vārds bija vienīgā atslēga, lai tās atkal atvērtu. [274]
Kungs zināja, ka Viņa kalpam nav droši atrastie Izraēļa bērnu vidū. Viņš negribēja to uzticēt atkritušajam Izraēlim, bet sūtīja viņu meklēt patvērumu pie pagānu tautām. Viņš norādīja Elijam kādu sievieti, atraitni, kas bija tik nabadzīga, ka tikko spēja uzturēt dzīvību ar vistrūcīgāko ēdienu. Pagānu sieviete, kas izdzīvoja viņai doto gaismu, bija Dievam daudz patīkamāka par Izraēļa atraitnēm, kas bija svētītas ar sevišķām priekštiesībām un lielu gaismu, bet kas nedzīvoja saskaņā ar to. Atmetot gaismu, ebreji tika atstāti tumsā, un Dievs nevēlējās uzticēt savu kalpu ļaudīm, kas bija izaicinājuši Viņa dievišķās dusmas.
Tagad atkritušajam Ahabam un Izabelei, kas piekopa pagānismu ir izdevība pārbaudīt savu dievu spēku un pierādīt Elija vārdu nepatiesīgumu. Izabeles praviešu skaits sniedzās simtos. Tiem visiem pretī Elija stāvēja viens pats. Viņa vārds bija aizslēdzis debesi. Ja Baals var dot rasu un lietu un likt augu valstij zaļot un ziedēt, ja viņš strautiem un upēm var likt tecēt kā parasti, neatkarīgi no debesu bagātībām lietus gāzēs, tad lai Izraēļa ķēniņš pielūdz viņu un lai ļaudis atzīst, ka tas ir Dievs.
Elija bija cilvēks, pakļauts mums līdzīgām vājībām. Viņa uzdevums pie Ahaba, briesmīgā soda paziņošanā, prasīja drosmi un ticību. Nemitīgi plūstošās upes, zaļie kalni, krāšņi ziedošo koku meži, ko ceļā uz Samariju acis redzēja ziedam skaistumā un godībā, dabīgi iedvesa neticību. Kā gan visa šī skaistā daba, kas tagad tā ziedēja, var izdegt sausumā? Kā gan šīs upes, kas dzirdināja zemi un par kurām nebija zināms, ka tās būtu pārtraukušas savu tecējumu, var izžūt? Elija tomēr neļāvās neticībai. Viņš gāja pildīt savu uzdevumu, kaut arī viņa dzīvībai draudēja briesmas. Viņš noteikti ticēja, ka Dievs pazemos savus atkritušos ļaudis un ka Viņa sodība tos vedīs pie pazemības un grēku nožēlas. [275] Viņš pildot savu uzdevumu riskēja ar visu.
Kad Ahabs zināmā mērā atjēdzās no Elijas vārdu izsauktā pārsteiguma, pravietis jau ir aizgājis. Ķēniņš to uzcītīgi meklēja, bet neviens viņu nav redzējis, nedz arī var dot par viņu kādas ziņas. Akabs atstāsta Izabelei tos posta vārdus, kurus Elija bija runājis viņa klātbūtnē, un viņa sieva savu naidu pret pravieti izsaka Baala priesteriem. Tie vienojas ar viņu, apsūdzot un nolādot Jehovas pravieti. Ziņas par pravieša ziņotajiem draudiem izplatās pa visu zemi, dažos pamodinot bailes, bet daudzos dusmas.
Pēc nedaudz mēnešiem, rasas un lietus neatspirdzinātā zeme izkalst un augi novīst. Upes, par kurām nekad nebija zināms, ka tās būtu mitējušās plūst, krītas un strauti izžūst. Izabeles pravieši pienes upurus saviem dieviem un naktīm un dienām sauc, lai tie atsvaidzinātu zemi ar rasu un lietu. Bet burvības vārdi un viņu agrāk piekoptā krāpšana, lai pieviltu ļaudis, nedod gaidītos panākumus. Priesteri bija darījuši visu, lai nomierinātu savu dievu dusmas, ar neatlaidību un centību, kas būtu labāka mērķa cienīga, tie pūlējās ap saviem pagānu altāriem, liekot upuru liesmām degt visās augstās vietās. Baala priesteru briesmīgie kliedzieni un kaislās lūgšanas katru nakti ir dzirdamas pa visu posta piemeklēto Samariju. Tomēr pie debesīm neparādās mākoņi, lai aizklātu dedzinošos saules starus. Elija vārds stāv nesatricināms un nekas, ko dara Baala priesteri, nespēj to izmainīt.
Paiet vesels gads un iesākas otrs, bet lietus vēl nav. Zeme ir tā izdegusi, it kā tai pāri būtu gājis uguns. Ziedošie lauki līdzinās izdegušam tuksnesim. Gaiss kļūst sauss un smacējošs, putekļu vētras aizmiglo acis un gandrīz neļauj elpot. Baala birzis stāv bez lapām un meža koki nedod ēnu, atgādinādami skeletus. Bads un slāpes ir par iemeslu daudzu cilvēku bojā ejai. [276]
Visi šie Dieva taisnības un soda pierādījumi nepamodina Izraēli uz grēku nožēlu. Izabeli pārņem neprātīgs trakums. Viņa negrib noliekties Debesu Tēva priekšā, ne arī Viņam pakļauties. Baala pravieši, Ahabs, Izabele un gandrīz viss Izraēls savā postā vaino Eliju. Ahabs uz visām ķēniņ valstīm un pie visām tautām ir izsūtījis vēstnešus un pieprasījis, lai ar zvērestu apliecina, ka nezin neko par Eliju. Elija ar saviem vārdiem bija aizslēdzis debesis, atslēgu paņēmis sev līdzi un pats nekur nebija atrodams.
Tā kā Izabele nespēja likt Elijam izjust savu iznīcinošo varu, tad viņa nolēma atriebties, iznīcinot Izraēlī Dieva praviešus. Neviens, kas sevi atzina par Dieva pravieti, nedrīkstēja palikt dzīvs. Šī apņēmīgā, saniknotā sieviete izpildīja savu ārprāta darbu, nosaukdama Kunga praviešus. Baala priesteri un gandrīz viss Izraēls tik tālu nogrimis maldos, ka domā ar Dieva praviešu nokaušanu novērst mokošo nelaimi.
Bet paiet otrs gads, un nežēlīgās debesis nedod lietu. Sausums un bads dara savu posta darbu, un tomēr atkritušais Izraēls nepazemo lepnās, grēcīgās sirdis Dieva priekšā; viņi turpina kurnēt un apsūdz Dieva pravieti, kurš pār viņiem izsauca šīs briesmas. Tēvi un mātes redz aizejam bojā savus bērnus un viņiem nav spēka tiem palīdzēt. Bet ļaudis atrodas tik briesmīgā tumsā, ka nesaredz, ka tie ir viņu grēki, kas pamodināja Dieva taisno tiesu, un ka briesmīgais posts ir sūtīts žēlastībā, lai viņus atturētu no pilnīgas savu tēvu Dieva aizliegšanas un atstāšanas.
Lai Izraēli vadītu pie grēku nožēlas, kas bija nepieciešama, lai atgūtu zaudēto ticību un skaidru izpratni par atbildību Dieva priekšā, Kungam tiem bija jāpielaiž ciešanas un liels posts. Viņu atkrišana bija briesmīgāka par sausumu un badu. Garajos sausuma un bada gados Elija gaidīja un ticībā lūdza, lai lielās bēdas Izraēļa sirdis novērstu no elku kalpības pie uzticības Dievam. [277] Bet neskatoties uz visām ciešanām, tie bija nesatricināmi elku kalpībā un uz Dieva pravieti raudzījās kā uz sava posta cēloni. Un ja viņi būtu varējuši dabūt Eliju savā varā, tad viņi to būtu izdevuši Izabelei, lai tā apmierinātu savu atriebības kāri, atņemot viņam dzīvību. Viņa ienīda Eliju tāpēc, ka tas pēc Kunga pavēles iedrošinājās izteikt šos posta nesošos vārdus. Tie nespēja saskatīt Dieva roku sodībā, ko izcieta grēku dēļ, bet visu vainu uzvēla cilvēkam Elijam. Viņi riebumā nenovērsās no grēkiem, kas tos bija noveduši zem pārmācības rīkstes, bet ienīda uzticīgo pravieti, Dieva darba rīku viņu grēku uzrādīšanai un nelaimes pavēstīšanai.
Un pēc ilga laika Kunga vārds notika uz Eliju trešā gadā tā: Ej, rādies Ahabam un Es došu lietu zemes virsū.
Elija nevilcinājās doties bīstamajā ceļā. Trīs gadus viņš bija ienīdēts un ķēniņa sūtņi to bija meklējuši no pilsētas uz pilsētu, un visa tauta bija zvērējusi, ka viņš nav atrodams. Un tagad, paklausot Dieva Vārdam, viņam pašam jāierodas Ahaba priekšā.
Visā Izraēļa atkrišanas laikā un neskatoties uz to, ka viņa kungs bija Baala pielūdzējs, Akaba nama pārvaldnieks palika uzticīgs Dievam. Riskējot ar savu dzīvību, viņš bija pasargājis Dieva praviešus, paslēpdams tos pa piecdesmit kādā alā un apgādādams viņus ar uzturu. Kamēr Ahaba kalpi pa visu ķēniņa valsti meklē ūdens avotus un strautus, Elija pats ierodas ķēniņa priekšā. Obadija, godā Dieva pravieti, bet kad Elija viņu sūta ar vēsti pie ķēniņa, viņš ļoti izbīstas. Viņš paredz briesmas un nāvi sev un arī Elijam. Viņš ļoti lūdzas, lai viņa dzīvību neupurētu, bet Elija tam ar zvērestu apliecina, ka viņš pats šinī dienā satiks Ahabu. Pravietis neiet uzreiz pie Ahaba, bet kā Dieva vēsts nesējs, lai iedvestu cieņu, viņš sūta ziņu ar Obadiju: “Redzi, Elija ir šeit.” Ja Ahabs vēlas redzēt Eliju, tad tagad viņam ir iespēja nākt pie viņa. Elija pats neiet pie Ahaba. [278]
Pārsteigts un izbijies ķēniņš dzird vēsti, ka Elija, kuru viņš baidās un arī ienīst, ir atnācis, lai ar viņu satiktos. Viņš tik ilgi bija meklējis pravieti, lai to iznīcinātu, un viņš zina, ka Elija neriskēs ar savu dzīvību, kā vien, ja būs apsargāts vai arī nesot kādu briesmīgu apsūdzību. Viņš atceras Jerobeama nokaltušo roku un nolemj, ka nav droši pacelt roku pret Dieva vēstnesi. Bailēs drebot un ar lielu pavadoņu pulku un iespaidīgu karavīru skaitu viņš steidzas sastapt Eliju. Satiekoties vaigu vaigā ar tik ilgi meklēto vīru, viņš neuzdrošinās to aizskart. Ķēniņš, kura raksturs bija tik straujš un sirds pildīta ar naidu pret Eliju, viņa klātbūtnē, likās kļuva bezspēcīgs un gļēvs. Sastopot pravieti, viņš nevar atturēties neizteikt savas sirds domas: “Vai tu esi Elija, kas Izraēli sajauc?” Elija sašutis un dedzīgs par Dieva godu un slavu, bezbailīgi atbild Ahaba apsūdzībai: “Es Izraēli neesmu sajucis, bet tu un tavs tēva nams, tāpēc ka jūs esat atstājuši Kunga baušļus.”
Pravietis kā Dieva vēstnesis bija norājis ļaužu grēkus un pasludinājis Dieva sodību, ko viņi saņems par savu ļaunumu. Un tagad stāvēdams viens pats, apzinoties savu nevainību un nesatricināms savā taisnīgumā, apbruņots pavadoņu apņemts, Elija nebaidās, ne arī parāda vismazāko godbijību pret ķēniņu. Vīrs, ar kuru runājis Dievs un kuram ir skaidra izpratne par to, kā Dievs skatās uz grēkos iegrimušo cilvēku, neizjūt vajadzību atvainoties Ahaba priekšā, ne arī viņu pagodināt. Kā Dieva vēstnesis Elija tagad pavēl un Ahabs tūlīt paklausa, it kā Elija būtu monarhs un viņš pavalstnieks.