Ahaba izvirtušās un samaitātās valdīšanas laikā Izraēls atstāja Dievu un sagrozīja savu ceļu Viņa priekšā “Un Ahabs, Amrus dēls, darīja, kas tam Kungam nepatika vairāk nekā visi, kas pirms viņa bijuši. Un viņam šķita maza lieta esam staigāt Jerobeama, Nebata dēla grēkos. Un viņš ņēma Izabeli, Etbaela, zidoniešu ķēniņa meitu par sievu un nogāja un kalpoja Baāliem un metās priekš tā zemē. Un viņš uzcēla Baalam altāri Baala namā, ko viņš Samarijā bija taisījis. Ahabs arī taisīja Ašeru, tā kā Ahabs vairāk darīja kaitinādams Kungu, Izraēļa Dievu, nekā visi Izraēļa ķēniņi, kas pirms viņa bijuši.”
Ahaba morāliskais spēks bija vājš. Viņam nebija vajadzīgās izpratnes par svētām lietām, viņš bija patmīlīgs un nenosvērts cilvēks, viņa savienošanās laulībā ar pašpārliecinātu, noteikta rakstura sievieti, kas bija atdevusies elku kalpībai, darīja viņus abus par sevišķiem sātana aģentiem, lai vadītu Dieva ļaudis elku kalpībā un briesmīgā atkrišanā.
Izabeles uzņēmīgais gars veidoja Ahaba raksturu. Viņa patmīlīgais gars nespēja novērtēt Dieva žēlastību pie Izraēļa ļaudīm, kā arī viņa paša, kā tautas vadoņa un sarga pienākumu pret Dievu. Dievbijība Izraēlī samazinājās ar katru dienu. Viņu aklās elku kalpības apkaunojošās sekas bija redzamas Dieva Izraēlī. [263] Nebija neviena, kas uzdrīkstētos riskēt ar savu dzīvību un atklāti uzstāties pret apkaunojošo elku kalpību. Visur krita acīs Baala altāri un Baala priesteri, pienesot upurus saulei, mēnesim un zvaigznēm. Bija iesvētīti tempļi un birzis, kur novietoja cilvēku roku darbu, lai to pielūgtu. Dieva labās dāvanas Viņa ļaudīm vairs neizraisīja nekādu pateicību pret Devēju. Visas debess balvas,- čalojošos strautus, dzīvās ūdens straumes, maigo rasu, lietus lāses, kas spirdzināja zemi un veicināja bagātu ražu, - visu to viņi pierakstīja savu dievu labvēlībai.
Tas sāpināja Elijas uzticīgo dvēseli. Viņā pamodās sašutums, un viņš dedzīgi nostājās par Dieva godu. Viņš redzēja Izraēli iegrimušu briesmīgā atkrišanā. Atminoties visu to, ko Dievs viņu labā bija darījis, tas jutās pārsteigts un bēdu nomākts. Bet ļaužu lielākais vairums visu to bija aizmirsis. Elija gāja Kunga priekšā ar sāpju saplosītu dvēseli un karsti lūdza glābt savus ļaudis pat, ja vajadzīgs pielaižot sodību. Viņš pazemīgi lūdza Dievu, lai tas atrauj saviem nepateicīgajiem ļaudīm rasu un lietu, šīs debess balvas, lai atkritēji Izraēlī veltīgi raudzītos uz saviem dieviem, uz zelta, koka akmens elkiem, uz sauli, mēnesi un zvaigznēm, lai tie slacinātu zemi, darītu to auglīgu, tā sagādājot pārpilnību. Kungs Elijam darīja zināmu, ka Viņš ir uzklausījis lūgšanu, un ka aizturēs no saviem ļaudīm rasu un lietu, līdz tie, grēkus nožēlojot, atgriezīsies pie Viņa.